Siguldā Gaujas upes tilta pakājē bieži mēdz piestāt laivotāji. Krastā ir arī koka reliņi, lai laivu varētu izvilkt no ūdens. Dabas aizsardzības pārvaldes vides inspektors Mārtiņš Blaus stāsta, ka šī gan nav oficiāla ūdenstūrisma piestātne un atkritumu konteiners nav pie paša krasta, taču ļaudis tomēr aiz sevis atstājuši pēdas – zemē mētājas zila telts plēve, plastmasas mietiņi un dažas alus pudeles. Tikai kilometru tālāk ir ierīkota viena no oficiālajām atpūtas vietām ar ugunskura vietu, galdiem un atkritumu konteineriem.
Blaus stāsta, ka bieži vien atpūtnieks negrib atlritumus nest leidzi līdz ofisciālajai izmešnas vietai, tos atstāj kaut kur, cerot, ka citi savāks.
"Mums ir 18 apmetnes Gaujas nacionālajā parkā no Valmieras līdz Murjāņiem, kur mēs vācam atkritmus, domāju, ka vajadzētu pietikt," saka Blaus.
Blaus atzīst, ka ūdenstūrisms kļūst arvien pieprasītāks un diemžēl arī atkritumu Gaujas nacionālā parka teritorijas upes krastos nepaliek mazāk. Vides inspektors lēš, ka vidēji vienā labiekārtotajā apmetnē pēc nedēļas nogales izved ap picpadsmit 150 litru tilpuma atkritumu maisus.
"Grūti irapziņu lauzt. Ir, protams, kuri domā zaļi un atkritumus vāc, bet lielākā daļa... Mēs esam runājuši ar laivu operatoriem, kuru iznomā laivas, ka varētu kādu naudas summu pieskaitīt, pierēķināt klāt pakalpojumiem, lai segtu atkritumu savākšanu, bet īsti atsaucību tas nav guvis," stāsta Blaus.
Kurzemes pusē pieprasīta ūdenstūrisma vieta ir salīdzinoši nelielā Irbes upe, kurā izbrauc ap 30 līdz 40 laivas brīvdienās, un arī šeit netrūkst atkritumu pēc tūristiem, kas piestāj vietās, kur nav apmetņu. Dabas pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte stāsta, ka lielāko daļu Irbes krastu sedz mežs un kopumā ir piecas laivotāju apmešanās vietas, taču infrastruktūras tīkla palielinājums šajā vietā arī nebūt nevar būt dienas kārtībā, jo upes krastos atrodas arī dabas liegums – Ances purvi un meži.
Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" pārstāvis Juris Smaļinskis pirms pāris gadiem izbraukājis lielāko daļu Latvijas upju, veidojot ūdenstūrisma ceļvedi. Arī viņš secina, ka ūdenstūristu apmetņu tīkls lielākoties ir pietiekams. Proti, tas nevar būt nedz sauszemes, nedz ūdens tūristu aizbildinājums zemē nomestam pārtikas iepakojumam:
"Atkritumu jomā mums vajadzētu iet uz tādu filizofiju, ka, pirmkārt, mēs iegādātos preces, kuras satur ļoti maz iepakojuma, galu galā nevajag aizmirst, ka arī par to mēs maksājam; otrs - jau no skolas sola vajadzētu mainīt šī brīža esošos priekšstatus un stereotipus, ka - ja dodies dabā vai pielsētvidē, tad atkritumu urnai jābūt rokas stiepiena attālumā, un, ja tā nav, tad cilvēkiem ir liela traģēdija."
Jāpiebilst, ka par ugunskura kurināšanu neatļautās vietās vai par atkritumu izmešanu dabā var piemērot sodus, piemēram, Gaujas Nacionālā parka teritorijā tas var būt 30 līdz 1000 eiro apmērā fiziskai personai.