Pa labi naftas lauki ar ikoniskajiem naftas pumpjiem, pa kreisi dabasgāzes ieguves vietas ar liesmojošiem skursteņiem, laiku pa laikam brūnpelēki mūri, aiz kuriem vienlīdz bieži pazib tukši akmeņaini lauki vai marmorā un zeltā mirdzošas savrupmājas – pats ceļš no Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku uz Gobustānu latviešu tūristiem kļūst par apskates objektu. Tomēr mūsu mērķis ir Gobustāna, kur klintīs iegravētus var redzēt vienus no senākajiem petroglifiem, un muzejs, kas veltīts klinšu gravējumiem.
Kad esam klāt, mūs sagaida ne tikai muzejs, kura kupoli izskatās kā no zinātniskās fantastikas filmas, bet arī nežēlīgs vējš, kas apkārtējos klajumos ieskrējies, nu cenšas aiznest ne tikai šalles un mikrofonu, bet arī pašus tūristus. Latvijā sen jau būtu izskanējis brīdinājums par vētru un aicinājumi bez īpašas vajadzības no mājas ārā neiet, bet Azerbaidžānā drosmīgi kāpjam kalnā skatīties petroglifus. No tiem vecākie tapuši pat 15 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras.
Mūsu gids rokās paķer vienkāršu akmeni un demonstrē, kā viņš pats saka – senāko mūzikas instrumentu pasaulē. Uzsitot pa parastu akmeni – nekas neskan. Muzikālais akmens ir īpašs – tam vidū, gluži kā Šveices sierā, ir gaisa burbuļi, kas arī ļauj akmenim skanēt. Gobustānā tādi dziedošie akmeņi ir vairāki un kad skan lielākais no tiem, to dzird kilometra attālumā.
Ejam pa taciņu, kuras malā biedējošas brīdinājuma zīmes ar čūskas attēlu. Izrādās šeit no takām nost kāpt nedrīkst – kalnā dzīvo gjurzas, kas var sakost neuzmanīgos viesus. Ziemā gan tās guļ, tāpēc mums nevajag uztraukties, mierina gids.
Un turpat blakus jau pirmie petroglifi. Klintīs iegrebtās cilvēku figūras, šķiet, dejo tikai viņiem dzirdamā ritmā, blakus – viens no senākajiem laivas attēlojumiem pasaulē. Laivā sasēdušies apmēram 20 cilvēciņi, kam ceļu rāda saule laivas priekšgalā. Nedaudz tālāk – vēl viena laiva, tikai salauzta.
Iespējams, senie Gobustānas iedzīvotāji redzējuši laivas katastrofu un to iemūžinājuši klintīs, skaidro gids. Klintīs iegrebti arī vērši, mednieki ar milzīgām bultām uz pleciem, sieviešu tēli gluži kā Vilendorfas Venēra – bez rokām un galvas, bet ar lielām krūtīm un vēderu.
Kad vēja izplosīti dodamies skatīties muzeju, gids atklāj – Gobustānas klintīs sava veida grafiti atstāti arī vēlākos laikos, piemēram, tā laika „Jānis ar draugiem šeit bija” ekvivalentu iegravējis arī romiešu leģions Fulminata.
Muzeja ekspozīciju veidojuši „DD Studio”, un jautāju Jānim Mitrēvicam, par ko tad ir muzeja stāsts.
„Dažādi tie stāsti – gan pasaules konteksts, gan klimata izmaiņas. Daudzas lietas, kas grūti uztveramas bez konteksta, piemēram, šie zīmējumi,” saka Mitrēvics.
Pašā muzejā, šķiet, stāvā sajūsmā būtu bērni, lai gan arī pieaugušajiem ir ko darīt un aplūkot. Var gan izpētīt, kā šejienes klinšu māksla sasaucas ar citviet pirms gadu tūkstošiem radīto, gan vērot, kā līdz ar klimata izmaiņām uzbrukusi un atkāpusies Kaspijas jūra. Ekspozīcija veidota, domājot tieši par apmeklētājiem, stāsta Mitrēvics:
„Apmeklētājs ir zināmā mērā visur līdzīgs, daudzviet tās ir ģimenes ar bērniem un tūristi, tāpēc stāstiem jābūt vairākos līmeņos. Tā, lai saprastu bērni, gan cilvēki, kurus interesē tēma padziļināti. Mūsdienu tehnoloģijas atļauj telpā savietot daudzas lietas kopā.”
Muzejā arī dzīvnieku izbāžņi – lapsas, vilki un citi zvēri, kas Azerbaidžānā, vismaz šajā tās daļā, dzīvojuši tikai pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kad klimats bija pavisam savādāks un apkārt nepletās pelēkbrūns pustuksnesis. Izbāztie zvēri nākuši no Latvijas - gids mums atklāj vēl vienu saiti, kas savieno Latviju un trīstūkstoš kilometrus tālo Gobustānu, kur klintīs savu ikdienu un sapņus iemūžinājuši pirms daudziem tūkstošiem gadu dzīvojošie cilvēki.
