„Vieta, uz kuru es gribētu aizbraukt, bet higiēnas prasības neatļauj,” piemēram, atzīst Andra. Tur nav bijusi, taču tikai priekšstati arī ir Ilzei. „Indija? Kaut kas silts, krāsains, dejas…” saka Ilze. Savukārt Andrejs tikko bijis Indijā darba dēļ. „Es biju Bangalorā. Indijā – tas skaļums, satiksme... Cilvēki nevar iedomāties, cik tā ir skaļa un cik daudz tur cilvēku ir kopā. Bet cilvēki ir ļoti mīļi,” viņš norāda.
Indija sastāv no 29 štatiem un sešām apvienotajām teritorijām, kas savā ziņā iedala arī Indijas daudzveidīgo kultūru. Par oficiālajām valodām tiek uzskatītas hindi un angļu, taču kopumā Indijā sastopamas vairāk nekā 120 pamatvalodas. Atšķirīgās reliģijas un klimats būtiski ir ietekmējis arī ēšanas paradumus.
„Centrālā daļa ir tā, kur viss ir saplūdis kopā,” stāsta Indijas apceļotāja un gide Guna Kalna. „Tur ir mogulu virtuve, tur ir afgāņu iekarotāji, tur ir Tibetas virtuve. Nu, tur ir milzīgs mikslis. Ziemeļos savukārt vairāk ir Tibetas kultūra, bet dienvidos ir ļoti asi ēdieni,” klāsta Kalna.
„Pirmkārt, klimats nosaka, ka visa gada garumā ir ap 30 grādiem katru dienu. Tas ēdiens ir kaut kā jāsaglabā, un tad, lai iznīcinātu baktērijas, tiek pievienots ļoti daudz asu garšvielu. Es zinu, ka pat vietējie indieši no centrālās Indijas nepanes Dienvidindijas ēdienus, jo tie ir tik ļoti asi, ka viņi pat nevar ieēst,” norāda Kalna.
Ne mazāk karstas ir indiešu dejas, kuras mēdz būt ļoti atšķirīgas, taču pamats tām visām esot viens. „Ķermenis ir mūsu instruments, mūsu pirksti, mūsu acis – Indijas klasiskajā dejā viss ir strikti noteikts. Nevar tāpat vien kustēties, bet jākustas apzināti kā vienam veselumam: kur aiziet roka, skatiens tām seko, kur aiziet skatiens – tur seko prāts, kur notiek prāts – tur rodas emocija, kur rodas emocija – dzimst jūtas,” par indiešu deju stāsta Indijas Kultūras centra vadītāja Larisa Podkočaja.
Tradīcijas saglabājušās arī ģērbšanās kultūrā, piemēram, pilnībā atkailināties indiešiem nav pieņemts pat peldoties. Lai cik būtu karsti, vīrieši ikdienā valkā garās bikses, savukārt sievietes nešķiras no tradicionālajiem sari.
„Sievietēm, pat ja viņas strādā lauku darbus, ir aproces. Viņām ir ziedi matos, viņām ir smuki sari, un viņas ļoti graciozi nes kannu ar ūdeni vai smagus ķiegeļus, un tik un tā viņas paliek skaistas,” atzīmē Tatjana Griškina, kura praktizējusi jogu Indijā.
Attieksmi pret dzīvi būtiski ietekmē ne tikai apkārtējā vide, bet arī reliģija, kas daudziem ļauj pārvarēt ne būt ne vieglo ikdienas dzīvi. „Viņi tic pārdzimšanai. Tas nozīmē, ka tava šī dzīve ietekmēs tavu nākamo dzīvi. Tev labi jānodzīvo šī dzīve, lai tiktu un piedzimtu labāks nākamajā dzīvē. Tas ietekmē gan viņu kultūru, gan uztveri, piemēram, jautājums par nāvi, kas mūsu sabiedrībā ir kaut kas ļoti, ļoti traģisks, Indijā tas ir jauns sākums,” Latvijas un Indijas iedzīvotāju attieksmi pret nāvi salīdzina Indijas apceļotāja un arhitekte Vita Škapare.
Ja jums piemīt paradums kaut ko plānot, tad Indija ir īstā vieta, kur pārbaudīt savu nervu stiprumu.
Piemēram, vilcienu var nākties gaidīt stundu, divas trīs un pat vēl vairāk. Savukārt, ja ir norunātas tikšanās, tad tās var nenotikt vispār. Bieži vien tā ir arī ar solījumiem – indietis sola no tīras sirds, bet solījumi tiek aizmirsti nākamajā minūtē.
Ir gan arī jāievēro nosacījumi, dodoties uz Indiju. „Ir ļoti jāseko līdzi roku higiēnai. Pašiem mums, rietumniekiem, tad ir ļoti jāuzmanās ar ūdeni – ūdens ir jāpērk tikai pudelēs, bet jāpārbauda korķītis,” saka ceļotāja Guna Kalna. „Bieži vien ir tā, ka pārdod jau no krāna iepildītu ūdeni plastmasas pudelē. To rūpīgi aizgriež un nemaz nevar pateikt, ka tas nav rūpnieciski ražots. Trešā lieta, kas jāņem vērā ir, ka jāņem līdzi medikamenti vēderam – lai arī mums ir dzelzs iekšas, mēs nezinām, kā mums uzvedīsies zarnu trakts, aizbraucot uz Indiju,” norāda Kalna.
Protams, nedrīkst aizmirst par to, ka Indijas ielās govīm un suņiem pa vidu ir atkritumu kaudzes. „Tas paradokss ir tāds, ka indieša istabas vienmēr ir perfekti tīras, izpucētas līdz pēdējam puteklītim – viss ir tīrs, bet jau pāris soļi no sliekšņa – tur jau ir lielās čupas ar atkritumiem,” norāda Kalna.
„Braucot uz Indiju, es sev pateicu: es netīrību neredzēšu, un man nav tas iespaids palicis, ka Indija būtu ļoti netīra. Es redzēju kaut ko citu, un tāpēc man liekas, kā arī mani ceļabiedri, teica - Indiju vai nu tu iemīli, vai ienīsti, vidusceļa nemēdz būt,” saka Škapare.
