«Laižam uz Alpiem?»: Septītā dienā – Alpi iekaroti, tālāk uz Spāniju

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem dodas uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks. Septītajā dienā jaunieši savu izvirzīto mērķi ir sasnieguši – nedēļas laikā tikuši līdz Insbrukai un uzkāpuši Alpos. Taču tagad viņiem ir jauns mērķis – Murcija Spānijā.

Ārā ir fantastisks laiks! Esam augšā jau diezgan agri un gaidām, kad pamodīsies Tanja. Viņa no nakts ballītes ir atgriezusies pirms pāris stundām. Dzeram rīta kafiju un apbrīnojam virsotnes, ko redzam no dzīvokļa balkona. Pēc neilga brītiņa Tanja iznāk no istabas un saka, ka mums būs nedaudz jāuzgaida, pirms doties pārgājienā pa kalniem, jo arī Monia grib nākt ar mums, bet viņai ir jāpabeidz skolas darbi.

Septītās dienas statistika

Iztērēti 11.30€, tai skaitā:
2.85€*2 - sendviči pusdienām kalnā;
 1.50€*4 - karstvīns.
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 10+1:5 Elvijs

Saule ir izkausējusi diezgan daudz sniega, kas vakar bija sakrājies uz kalniem, un saprotam, ka sniegam šodien diemžēl nepieskarsimies. Pagājusi apmēram stunda, esmu paspējis iesūtīt rakstus, un pie durvīm klauvē Monia, kas atnākusi kopā ar Feliksu. Tad nu piecatā arī dodamies uz autobusu, kas mūs uzvedīs līdz vietai, no kuras sāksim pārgājienu. Pa ceļam ieejam pēc sendvičiem, ko notiesāt mūsu galamērķī.

Autobuss brauc apmēram 20 minūtes, ļoti ātri palielinot augstumu un izveicīgi griežoties serpentīna līkumos

Kad izkāpjam, jau paveras elpu aizraujošs skats - pretējos kalnos nu ir daudz vairāk redzamas virsotnes un Insbruka lejā ir palikusi pavisam maza.

Pēc neilgas diskusijas meiteņu starpā par pareizā maršruta izvēli uzsākam savu pārgājienu.

No sākuma trase ir stāva un ar ļoti daudzām saknēm. Desmit minūšu laikā esam aizelsušies. Apkārt ir ļoti daudz cilvēku - gan tie, kas jau kāpj lejā, gan tie, kas tikai tagad uzsāk savu kāpienu. Ir manāmi daudzi riteņbraucēji, kas mokās ar sava velosipēda uzstumšanu pa sakņaino ceļu. Pēc neilga gājiena nonākam mūsu pirmajā pieturā. Mazā mājiņā izveidota kafejnīca, bērni dzīvojas spēļu laukumā, ārā DJ atskaņo skaļu mūziku un aplokos ganās poniji un kazas. Uz neilgu brīdi piesēžam, lai atvilktu elpu.

Tālāk izvēlamies ceļu, kas nav tik stāvs. Lai gājienu padarītu interesantāku, sākam dziedāt dažādas dziesmas un tempu uzturam ar "Kreiso! Kreiso! Viens, divi, trīs!" Katru reizi, kad koki mūs vairs neieskauj, paveras apbrīnojams skats, tāpēc katru reizi ir jātaisa bildes. Lai kā gribētos, to skaistumu fotogrāfijā iemūžināt vienkārši nav iespējams. Līdz virsotnēm gan nekāpsim, jo esam šeit par vēlu. Citādi lejā būs jākāpj pilnīgā tumsā. Bet esam apmierināti ar to pašu, jo emocijas ir vārdos neizsakāmas. 

Viss ir tik lieliski! Visu laiku jāizvairās no lejā braucošajiem riteņbraucējiem, kas palido garām milzīgā ātrumā. 

Kopā esam kāpuši apmēram trīs stundas, līdz nonākam līdz namiņam 1600m augstumā. Esam vairāk nekā piecas reizes augstāk par Gaiziņu, bet tas salīdzinājumā ar kalniem visapkārt nav itin nekas. Te arī ieturam pusdienas, smejamies un joprojām aizgrābti vērojam kalnu grēdas.

Mūsu mērķis ir izpildīts! Nedēļas laikā esam tikuši līdz Innsbrukai, redzējuši Alpus un uzkāpuši tajos!

Kamēr pļāpājam un meitenes tukšo tējas, saule aiziet aiz kalna un paliek vēsi. Laiks doties lejup. Lejupceļu gan abi ar Elviju izvēlamies krietni ekstrēmāku un pēc dažu minūšu pārdomām arī meitenes piekrīt mūsu idejai. Sākam iet pa ļoti stāvu un dubļainu taciņu. Kājas slīd un akmeņi ripo lejup pa kalnu, bet drosmīgi turpinām kāpienu lejup.

Visas šīs skriešanas un slīdēšanas dēļ mūsos pamostās iekšējais bērns.

Sākam kūleņot lejā pa nogāzi, slidināties pa zāli un spēlēt ķerenes. Krītam, slīdam un lieliski pavadām laiku. Jautrība sit augstu vilni. Līdz ar to arī mūsu temps ir krietni ātrāks.

Vietā, no kuras sākām kāpienu, nokļūstam aptuveni stundas laikā. Varbūt nedaudz ilgāk, bet liekas kā stunda. Uzmetam vēl pēdējo skatu uz Insbruku no augšas, līdz piebrauc mūsu autobuss un dodamies atpakaļ uz pilsētas centru. Felikss izkāpj pirmais, nākamajā pieturā Monia un vēl pēc divām - es, Elvijs un Tanja.

Šī ir mūsu pēdēja nakts Insbrukā, tāpēc gribam vēl satikt cilvēkus, ar kuriem iepazināmies. Pēc kāpiena Tanja jūtas ļoti slikti, viņai ir sapampušas plaukstas un slikta dūša. Viņa palikšot mājās, bet viņas dzīvokļa biedrene Verena piedāvā mums iet ar viņu un Štefiju iedzert karstvīnu un tad piedalīties "beerponga" turnīrā Štefijas dzīvoklī. Tā arī darām - seko divas krūzītes karstvīna tajā pašā vietā, kur vakar to dzērām pirmo reizi. Un pēc kāpiena tas garšo vēl lieliskāk! Kad esam gatavi doties prom, pie mums pienāk bāra īpašnieks un saka, lai paliekam uz vēl vienu krūzīti.

Mēs viņam esam tā iepatikušies, ka vīns mums tiek ieliets uz viņa rēķina. Atkal tiekam pie bezmaksas lietām! Līdz šim kaut kā esam pamanījušies bieži nokļūt šādās situācijās.

Štefija nedzīvo tālu, tāpēc drīzumā jau esam pie viņas durvīm un kāpjam augšā, kur satiekam viņas draugu Štepanu no Čehijas. Viņš grib dzirdēt, kā mums gājis viņa valstī, ko arī ar lielāko prieku pastāstām.

Neilgi baudām ballīti, līdz ir jādodas uz autobusu, kas mūs aizvedīs līdz vietai, kur ir Monia, lai atvadītos. Kādu laiku maldāmies pa pilsētu, nespēdami saprast, kur ir mums vajadzīgā pietura. Kad to tomēr atrodam, izrādās, ka pēdējais autobuss ir aizgājis. Bet tas nekas! Monia saka, ka apciemošot mūs Tanjas mājā pa ceļam uz savējo.

Šī ir mana līdz šim mīļākā ceļojuma diena ,un no Insbrukas doties projām vēl negribas. Taču tas ir jādara, ja gribam īstenot mūsu nākamo mērķi. Kādu?

Mēs dodamies uz Murciju Spānijā! No rīta atkal esam ceļā, cerot uz siltu laiku un skaistām pludmalēm. Esam izlēmuši doties caur Itāliju, Monako un Franciju.

Elvija paziņa dzīvo Murcijā un ir gatava mūs uzņemt. Tā kā sekos vēl daaaaaudz piedzīvojumu!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti