Kad paliekam ciemos pie "Couchsurfer", mūsu rīti iesākas ļoti gausi. Tā tas ir arī šodien - mostamies tikai ap desmitiem, bet arī tikai tāpēc, ka pie meitenēm nāk ''jumta persona'', kā viņas pašas viņu nosauc. Galva ir diezgan smaga, jo vakar tika garšots lētākais benzīntankā pieejamais vīns, un sajūtas nav patīkamas. Amēlija jau ir aizgājusi uz skolu, bet Štefa un Jana tikmēr rosās pa virtuvi.
Šīs dienas statistika:
Ar 2 auto mēroti 300km
Ar 1 vilcienu mēroti 170km
Iztērēti 1.90€ par ūdens pudeli
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 10+1:5 Elvijs
Beidzot kārtīgs ēdiens! Pārsvarā esam dzīvojuši uz nūdelēm un konserviem, tāpēc esam laimīgi par katru iespēju baudīt īstu ēdienu.
Vairākas stundas vienkārši sarunājamies, dzeram kafiju un rādām viens otram dažādus latviešu un austriešu video. Aiz loga joprojām viss ir slapjš, līst lietus, tāpēc arī šodien atmetam domu par Vīnes ekskursiju. Salīt tik tiešām negribam.
Sāku rakstīt par mūsu iepriekšējās dienas piedzīvojumiem, kas uz priekšu iet ļoti lēni, līdz brīdim, kad netīšām izdzēšu VISU, ko esmu uzrakstījis. Sākt no sākuma vairs nav laika, jo drīzumā kursē vilciens uz Zalcburgu un mums ir jāsakrāmē mantas, pirms doties ceļā. Pulkstens rāda jau 14.00. Šodien ir jānokļūst Insbrukā, bet esam aizsēdējušies krietni par ilgu. Cerības pamazām sāk izplēnēt. Atvadāmies no meitenēm, apmaināmies ar suvenīriņiem - viņas tiek pie Elvija ''Supras'' plakāta (no kā viņš šķiras ar asarām acīs). Jāpiemin, ka viņas ir lielas dziedātāja Vitas fanes, tāpēc tiekam pie viņu parakstītiem Vitas sejas izgriezumiem.
Vilciena stacija atrodas tikai trīs pieturu attālumā no mūsu naktsmājām (tā nav tā pati, kurā ieradāmies Vīnē). Nedaudz esam apjukuši, vai tiešām kāpjam ārā pareizajā pieturā, bet kāda dāma mums steidz pastāstīt, ka jābrauc vēl viena pietura.
Līdz šim Austrijā neesam saskārušies ar situāciju, kad nevaram kontaktēties ar kādu angļu valodā. Visi to prot ļoti labā līmenī, pat veci cilvēki, kas citās valstīs līdz šim nav novērots.
Vilciens uzņem kursu pēc piecām minūtēm, tāpēc ir jāpasteidzas.
Nokavējuši neesam, un uz perona mūs sagaida pārsteigums - uz Zalcburgu jābrauc būs ar divstāvīgu vilcienu. Nekad neesam tādā braukuši, tāpēc nevaram sagaidīt iekāpšanu. Šeit ar biļetēm ir grūtāk - katram vagonam abos galos sēž konduktore, kas pārbauda biļetes, kad dodies uz sēdvietām. Bet mums ir jāpaliek vilcienā līdz brīdim, kad tas sāk kustēties, lai nepaliekam tajā pašā stacijā. Paliekam stāvēt starp vagoniem un sākam kustēties. Tas nozīmē, ka vismaz tiksim ārā no pilsētas, ja neizdosies sarunāt ar konduktori braucienu bez maksas. Un tas neizdodas. Mēģinām ilgi, bet viņa tāpat paliek nelokāma - nākamajā pieturā jāizkāpj un viss!
Esam nedaudz ārpus Vīnes, blakus maģistrālei, kas ved tieši uz Zalcburgu. Taču sliktāku vietu par šo stopošanai atrast būtu grūti. 15 minūtes cenšamies kādu apstādināt, līdz es kartē atrodu benzīntanku, kas ir divu kilometru attālumā. Tur stopošana būs krietni vieglāka, jo mašīnām ir, kur apstāties un ātrums nav tik liels. Pa ceļam navigācija mums liek lekt pāri sētai un ieved mūs tādā kā kanālā.
Pēc neilga laiciņa esam atnākuši līdz joslai, kas pievienojas maģistrālei, un sākam stopošanu. Uz zīmes ar lieliem burtiem ir rakstīts ''Salzburg'', bet ar mazākiem - ''Linz'', lai cilvēki, kas brauc uz Lincu, arī apstādina savus auto. Stāvam apmēram 20 minūtes, līdz apstājas vīrietis ap 50, sakot, ka aizvedīs mūs gandrīz līdz Lincai, jo pašam tad būs jānogriežas. Apkārt sāk parādīties arvien augstāki pauguri, un mēs aizgrābti vērojam kalnus. Vīrietis ļoti labi runā angliski, un viņam, kā jau visiem, interesē visi tie paši jautājumi - ko esam redzējuši, ar ko nodarbojamies, kāda ir dzīve Latvijā utt. Kad tik bieži ir jāatbild uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, tas sāk nepatikt un jau no galvas zinām, kā otrs atbildēs uz katru jautājumu.
Kopā ar viņu braucam apmēram 160km, un tiekam izsēdināti lielā pieturā, kur tālbraucēji var atpūsties. Sākam stopot un vairākas reizes mainām vietu, kur stāvam, jo nekur nav labi - tad ātrums par lielu, tad mašīnu par maz, tad saule spīd šoferiem acīs. Beidzot atrodam piemērotu vietu.
Mašīnas mums garām brauc lēni, visi ir ieinteresēti, uz kurieni dodamies, bet neviens tā arī savu mašīnu neaptur. Policisti gan aptur. Te stopot nedrīkstot, esot jāiet prom. Iemeslu tā arī īsti nesaprotam, jo esam uz izbrauktuves no stāvlaukuma, apmēram 250m no ieskriešanās joslas. Un dīvaini, ka viņi ir apmierināti, kad paejam desmit metrus nostāk - tā esot laba vieta, tur varot palikt.
Līdz šim brīdim saule jau ir norietējusi, kļūst arvien tumšāks, un aukstums kož vaigos. Jau esam izveidojuši rīcībplānu, ko darīt, kad paliks pavisam tumšs - dosimies uz ''Makdonaldu'', lai tiktu pie interneta un noskaidrotu, vai vilciens no netālās stacijas ved uz Zalcburgas pusi vai ne. Ja ne, nakti pavadīsim benzīntankā.
Elvijs mūsu kausa izcīņā ir pamatīgos iedzinējos, tāpēc viņš tur zīmi rokās ļoti ilgi, neļaujot to darīt man. Beidzot panāku, ka es varu stāties viņa vietā. Un man izdodas apstādināt pašu pirmo mašīnu, kas brauc mums garām! Ar viņiem varam braukt līdz pašai Zalcburgai, kur viņš ir noskatījis jaunu auto. Šoferīts ir jauns puisis un viņam blakus sēž viņa tēvs. Abi ir no Bosnijas, bet Austrijā dzīvo jau 24 gadus. Arī Rīgā viņš ir bijis, lai redzētu futbola spēli starp Latvijas un Bosnijas valstsvienībām. Tēvs gan angliski nerunā, bet arī viņam ļoti interesē tas, ko stāstam, tāpēc šoferis vienlaikus pilda tulka pienākumus. Pamazām tuvojamies Zalcburgai, ārā ir pavisam tumšs un apzināmies, ka vienīgā iespēja šodien tikt līdz Insbrukai ir ar vilcienu.
Plkst. 19.30 izkāpjam no mašīnas un taisnā ceļā dodamies uz vilcienu staciju.
Zalcburga atgādina mazu pilsētiņu, kaut arī tā nebūt nav. Šauras ieliņas un maza satiksme. Tad uzzinām, ka visi ir savās mājās, jo ir sācies futbola mačs. Sporta bāri ir pilni ar cilvēkiem, uz visiem ekrāniem raida spēli.
Līdz stacijai nokļūstam 20 minūšu laikā un dodamies noskaidrot, cikos varam braukt uz Insbruku. Kursē divi vilcieni - viens pēc stundas, nākamais pēc divām. Nolemjam, ka jābrauc ar otro vilcienu, jo tas nepiestāj nevienā citā pieturā, tikai Insbrukā. Kavējam laiku - es rakstu par mūsu piedzīvojumiem, Elvijs tikmēr sazinās ar ģimeni Latvijā. Intereses pēc noskaidrojam, cik maksā biļete līdz Insbrukai. Esam šokā - 77€ par divām biļetēm! Arī mūsu draudzenei Tanjai Insbrukā tiek nodota ziņa, ka šovakar būsim klāt. Viņa kopā ar Moniu pirms mēneša ar ''Couchsurfing'' palīdzību ciemojās pie manis, tāpēc tagad ir iespēja palikt pie viņas.
Kāpjam vilcienā un ļoti ceram, ka, gadījumā, ja mūs grib izsēdināt, vilciens netiks apstādināts neplānotā pieturā un mierīgi tiksim līdz mūsu galamērķim. Taču ekrāni vilcienā saka, ka tomēr būs trīs pieturas. Tas nav labi. Ieņemam savas vietas un gaidām, kas notiks, kad kāds gribēs pārbaudīt mūsu biļetes.
Konduktors mums divreiz paiet garām, cītīgi nopētot mūs, bet biļeti tā arī nepajautā. Laikam domā, ka esam jau parādījuši.
Insbrukā iebrauksim pusnaktī, pēc divām stundām. Pa ceļam nav interneta, jo braucam pa Vācijas teritoriju, tāpēc spēlējam šarādes un mēģinām atrast veidus, kā sevi izklaidēt. Braucam ar 160km/h lielu ātrumu un brīžiem vilciens ieskrienas pat līdz 220km/h.
Esam Insbrukā! Tas ir mūsu pirmais lielais galamērķis, tāpēc esam laimīgi, ka esam šeit nokļuvuši piecu dienu laikā. Stacijā mūs sagaida Tanja, lai aizvestu mūs uz savu dzīvokli. Kalnus vēl neredzam, jo ir tumšs, tātad rīt mūs sagaida pārsteigums. Insbruka šajā nakts stundā ir klusa, tikai pa brīdim parādās kāds aizballējies students. Lielākā daļa iedzīvotāju šeit ir studenti un jaunieši, kas bauda kalnus. Dzīvoklī iepazīstam vēl trīs jauniešus, kuri ātri vien dodas gulēt, un mēs darām tieši to pašu. Rīt redzēsim Alpu virsotnes un nevaram to sagaidīt!
