«Laižam uz Alpiem?»: Ceturtā diena - vilcienu diena

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem dodas uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.  Ceturtajā dienā jaunieši tika līdz Vīnei un atzīst – līdz šim viss bija satriecoši! 

Ir plkst. 3.40, esam atpakaļ stacijā un dodamies uz mūsu vilcienu. Bez problēmām atrodam īsto vilcienu un kāpjam iekšā. Mums jānobrauc trīs pieturas un tad jāpārsēžas uz citu vilcienu, bet esam aizrunājušies un nezinām, cik tālu esam. Mūsu vagonā neviena cita nav (jo ir taču nakts vidus), bet otrā vagonā sēž sieviete, pie kuras dodos, lai noskaidrotu, kur tad īsti mums ir jāpamet vilciens. Biļešu konduktors tā arī netiek manīts. Nākamajā pieturā izkāpjam un saprotam, ka esam nekurienes vidū un šī varētu arī nebūt īstā stacija, jo kartē tā izskatījās krietni lielāka. Liekam lietā mūsu lieliskās poļu valodas prasmes un izpētam, ka šī tik tiešām nav īstā stacija, tomēr tāpat tiksim līdz robežai no šejienes.

Šīs dienas statistika:

Ar 6 vilcieniem mēroti 310km

Iztērēti 8€ vilciena biļetē Brno-Breclav


Stopēšanas kausa izcīņa:

Joprojām Arvils 10:4 Elvijs

Tālumā redzam nākamo vilcieno, kas arī ir mūsējais. Pusotras stundas laikā nokļūsim līdz Polijas-Čehijas pierobežas pilsētiņai, ja palaimēsies un mūs neizmetīs no vilciena. Ieņemam savas vietas un ātri vien mūs atrod biļešu konduktors, lai prasītu mums biļetes. Protams, mums tādu nav. Šoreiz neizmantojam ''runā latviski un viss būs ok'' metodi, bet gan ''mums nav vietējās valūtas'' paņēmienu. Ar kucēna acīm stāstām, ka esam tikko ieradušies Polijā un neesam samainījuši eiro pret zlotiem, bet arī to mums skaidrā naudā nav. Un mums tik tiešām vajag tikt līdz robežai!

Viņam kādu laiku vajag apdomāties, bet beigu beigās atmet ar roku un ļauj mums braukt, cik tālu nepieciešams. Miegam ir neiespējami pretoties, tāpēc pāris minūšu laikā aizmiegu. Un pēc tik daudz negulētām stundām miegs ir lielisks! Acis sanāk atvērt tikai, kad konduktors mūs krata, sakot, ka laiks pazust no vilciena - šī ir gala stacija. Pasakāmies viņam par atļaušanu braukt bez maksas - sistēma strādā un nolemjam to izmantot arī turpmāk. 

Nelielajā pilsētiņā uzreiz atrodam benzīntanku, kurā nedaudz atvelkam elpu un ķeram internetu. Pēkšņi benzīntankā ienāk interesanta kompānija - seši būdīgi, melnos uzvalkos tērpti vīrieši, visi ar nopietnām sejas izteiksmēm un iznīcinošu skatienu. Skats ir ļoti klišejisks un uzreiz top skaidrs, ka viņi ir vietējās mafijas dalībnieki. Elvijs spriež, ka viņi pilnīgi noteikti esot atbraukuši ar melnu mersi. Un viņam ir taisnība - pametot benzīntanku, redzam viņus turpat pie stūra, atspiedušos pret pilnīgi jaunu ''Mercedes'' džipu. Elvijs ir pietiekami drosmīgs, lai dotos pie viņiem prasīt norādes līdz vilciena stacijai čehu pusē. Nezinot. Nav vietējie.

Pēc desmit minūšu pastaigas cauri pilsētai nonākam pie upes, kas vienlaikus kalpo kā robeža. Nekas neliecina par to, ka šeit robežojas divas nācijas, tikai tilta vidū ir zīme, kas paziņo, ka tu atrodies citā valstī. 

Beidzot! Esam Čehijā! Uzreiz pārņem patīkamas sajūtas. Esmu te bijis divas reizes un abas ir bijusi patīkama pieredze, tāpēc zinu, ka šī būs tāda pati. Bez liekas meklēšanas atrodam vilcienu staciju un redzam, ka nākamais vilciens uz Frydek-Mistek kursē jau pēc pāris minūtēm. Šovakar gribam nokļūt Vīnē, tāpēc pēc iespējas ātrāk jāpārvietojas cauri Čehijai, taču būs jāizmet neliels līkums cauri Ostravai. Bet lieki nebēdājam - ir tikai plkst. 7.30, esam jau sasnieguši Čehiju un mums vēl ir ļooooti daudz laika. 

Ieņemam vietas vilcienā un pēc neilga brīža sagaidām biļešu kontroli. Dāma angliski nerunā, taču operatīvi sarunā vēl kādu braucēju, lai mūs iztulkotu. Stāstām tieši to pašu, ko iepriekšējā vilcienā - mums nav kronu. Šoreiz tas izklausās ticamāk, jo esam taču uz pašas robežas. Šodien esam veiksmīgi - arī no šī vilciena mūs ārā nemetīs, tāpēc varam mierīgi turpināt ceļu līdz mums vajadzīgajai vietai.

Gala punktā gan ilgi neuzturamies, jo nākamais vilciens uz Ostravu brauc jau pēc pāris minūtēm. Ja viss ritēs, kā esam iecerējuši, no turienes brauksim uz Brno un tad jau uz Vīni. Un viss arī notiek, kā iecerēts! Konduktore mums jautā biļetes, uz ko atbildam ar jau atstrādāto stāstu. Par katru cenu jānokļūst Ostravā! Ilgi nav jārāda kucēna actiņas. Viņa diezgan viegli padodas mūsu stāstam un tikai pamāj ar galvu - viss kārtībā, brauciet uz Ostravu. Tā tas ir noticis jau trīs reizes, tāpēc esam pilnīgi pārliecināti par savām spējām visur tikt bez biļetes. Un uz priekšu arī sanāk tikt krietni ātrāk, jo līdz šim uz vilcieniem ir bijis jāgaida tikai dažas minūtes. Esot tuvāk Ostravai, pa logu ir redzamas daudzas raktuves un ražotnes, tāpēc nospriežam, ka tā ir liela rūpniecības pilsēta.

Esam ieradušies Ostravā, un nu mums ir kādu laiku jāgaida vilciens. Dodamies uz kafejnīcu stacijā, lai apmēram stundu pavadītu tur, taču neko nepasūtām. Kad atgriežos no labierīcībām (bija jāmaksā 10 kronas, bet laipna kundzīte ļauj man iet iekšā bez maksas), Elvijs man saka, ka kafejnīcas darbinieki mums palūdza iet prom, ja neko nepērkam. Bet līdz braucienam ilgi vairs nav jāgaida. Šoreiz jātiek līdz Brno, kas aizņems apmēram 40 minūtes. Domājam, ka arī tagad varēsim bez problēmām braukt bez biļetes. Vilciens ir vecs un iekšā mūs sagaida pārsteigums - te ir kupejas! Pats esmu vienu reizi braucis tādā, Elvijam pirmā pieredze. Protams, neko citu no viņa nevar sagaidīt kā salīdzinājumus ar Hariju Poteru - mēs braucot uz Cūkkārpu utt. Apsēžamies vienā kupejā ar čehu meiteni, kurai uzreiz stāstām par mūsu plānu braukt bez biļetes. Viņa angliski saprot ļoti maz, bet apsolās palīdzēt mums kontaktēties ar konduktori, ja viņa nemācēs angļu valodu. Tā bija mūsu kļūda. Kad ienāca konduktore un prasīja biļetes, meitene, cik sapratām, gribot palīdzēt, uzreiz viņai pastāstīja par mūsu nodomu braukt bez biļetes. Momentāli konduktore pateica, ka nākamajā pieturā mums nāksies kāpt ārā.

Nonācām mazā pilsētā, kuras nosaukumu vairs neatceros, un devāmies noskaidrot, kad būs nākamais brauciens uz Brno. Jāgaida divas stundas, tāpēc nolemjam doties uz ceļu un sākt stopot. Desmit minūšu gājiens un esam klāt. Taču šī vieta ir ļoti slikta priekš stopošanas. Ātrums mašīnām ir milzīgs un ar apstāšanos arī ir slikti, tāpēc ilgi negaidām un ejam atpakaļ uz staciju, lai tur sagaidītu vilcienu.

Pa ceļam pamanām plakātu ar ''Toyota Supra'', kuru Elvijam, protams, par katru cenu vajag paņemt līdzi. Esam ātri atnākuši uz staciju. Pusdienās maizītes ar konserviem, vilciens ir klāt un kāpjam iekšā. Atrodam tukšu kupeju un gaidām konduktori. Drīz vien pie mums ienāk meitene, kas izskatās mūsu vecumā, un prasa biļeti. Sākam stāstīt to pašu pasaciņu, bet viņu nekādīgi nesanāk pierunāt un esot jākāpj ārā nākamajā pieturā. Drīz pienāk laiks, kad mums jāpamet vilciens, bet mēs izvēlamies to tomēr nedarīt. Un tad sākās tracis.

Kad viņa pamana, ka neesam izkāpuši, viņa pasauc savu priekšnieku, kurš cītīgi cenšas no mums izspiest naudu. Taču abiem ir problēmas ar angļu valodu, tāpēc tiek sazvanīts kolēģis, kurš to prot. Ilgi runājam pa telefonu, spēlējot uz viņa jūtām, sakot, ka mums Brno ir transports, kas mūs nogādās atpakaļ Latvijā, ka mums nav citas izvēles. Bez panākumiem. Viņš mums saka, ka varam biļeti nopirkt internetā, ievadot kartes numuru. Piekrītam, bet, kamēr viņi dodas pārbaudīt citu biļetes nākamajā pieturā, paslēpjam savas bankas kartes - jāmaksā esot. Mēs pēc iespējas ilgāk cenšamies novilkt laiku, tādā veidā cerot, ka tiksim līdz Brno, jo tas vairs nav tālu. Stāstām, ka varam pārskaitīt naudu no konta uz kontu. Šādi velkot viņus aiz deguna, esam jau tikuši diezgan tālu. Pēkšņi, priekšnieks sāk pamatīgi smīnēt. Viņš esot izdomājis risinājumu. Mums tiek uzprasīti personas dati un sastādītas soda kvītis. 400Kč (~16€), kas jāpārskaita uz viņu bankas kontu divu nedēļu laikā. Kamēr viņi mums skaidro, kā samaksāt, esam iebraukuši Brno.

Šeit mēs stacijā gaidām apmēram 15 minūtes (kas izrādās ļoti veiksmīgas, jo Elvijs zemē atrod 300Kč, kas ir apmēram 12€) un dodamies uz platformu, lai atrastu nākamo vilcienu, kas brauc līdz pašai Vīnei. Šis ir pilnīgi jauns vilciens, glauns, līgans un pārvietojas ar 160km/h. Kāpjam iekšā un uzreiz saprotam, ka mums ir jāpamanās nobraukt divas pieturas, un būsim Vīnē. Pie mums pienāk biļešu vīrs un liek nopirkt biļetes līdz pirmajai pieturai, jo pēc tam mainīsies darbinieki un viņu nomainīšot viņa austriešu kolēģis, pie kā tad arī varēs nopirkt biļeti tālākam braucienam. Izlemjam samaksāt 206Kč un to nopirkt, ar domu, ka nobrauksim vienu pieturu, tad līdz Vīnei nepirksim - ja viņi mūs metīs ārā, tas sanāks jau Vīnē.

Galu galā, tāpat mums tagad ir čehu valūta, kas ir jāiztērē, jo tūlīt jau būsim Austrijā. Vilcienā darbojas restorāns, brauc uzkodu un dzērienu ratiņi, viss ir tik moderns. Sajūta kā lidmašīnā. Vēl 88Kč tiek samaksāti par ''Haribo'' lācīšiem un ābolu, kas mums kalpo kā launags. Pēc neilga laiciņa pie mums pienāk austrietis, lai prasītu biļetes līdz Vīnei, uz ko atbildam ar citu stāstiņu - prasām, vai varam internetā nopirkt biļetes, jo naudas nav ne skaidrā, ne...

Viņš ir ļoti neapmierināts, saka, ka saukšot policiju un tas mums izmaksāšot sešas reizes dārgāk, taču galu galā vienkārši aiziet prom, zem deguna nomurminot, ka varam braukt tālāk.

Esam Vīnē! Esmu te bijis vienu reizi, taču tikai uz pāris stundām un neko neesmu redzējis, tāpēc var uzskatīt, ka neesmu bijis. Ārā ir ļoti drēgns un smidzina lietus, bet vismaz ir silts. Blakus stacijai redzam lielu, dzeltenu M burtu, kas nozīmē, ka tūlīt tiksim pie interneta. ''Makdonaldā'' sazinos ar vairākiem cilvēkiem Couchsurfingā, un gandrīz momentā man atbild Štefa. Mums esot jābrauc ar 18. tramvaju četras pieturas un, ja atrodam viņas dzīvokli, varam nakšņot tur. Ilgs laiks nepaiet, un esam visu izdarījuši kā nākas, bez liekas maldīšanās un nu zvanām pie domofona. Ātri noskan signāls, ka esam ielaisti, un kāpjam uz 5. stāvu. 

Štefa, Jana un Amēlija ir smaidīgas un atraktīvas studentes, ar kurām ātri vien sadraudzējamies. Mūsu domāšana ir ļoti līdzīga, tāpēc arī ir daudz kopīga. Viņas saka, ka vispār neko nezinot par Latviju, tāpēc pastāstām diezgan daudz par mūsu tēvzemi. Laiks ieiet dušā, un meitenes sola, ka izrādīšot mums Vīni. Nepaiet ilgs laiks un esam jau ceļā uz pilsētas centru. Taču līst ļoti stipri, viss ir slapjš un kājas ir izmirkušas līdz potītēm jau pirmo piecu minūšu laikā. Meitenes nav vietējās un dzīvo šeit tikai neilgu laiku, tāpēc metam diezgan lielus lokus un ik pa brīdim rodas sajūta, ka esam apmaldījušies.

Lietū nekāda ekskursija nebūs, tāpēc atmetam ar roku pilsētas apskatei un dodamies uz netālu esošo bāriņu, kur pavadām vairākas stundas, pļāpājot par visvisādām tēmām ar jauniegūtajām austriešu draudzenēm. Lielisks vakars lieliskā kompānijā. Tā arī beidzas mūsu vakars - lietus ir pierimis, tāpēc lēnā garā ejam atpakaļ uz dzīvokli doties pie miera.

Līdz šim viss ir bijis tik satriecoši! Esam satikuši tik daudz superīgu cilvēku un pieredzējuši tik daudz ko. Braucieni bez biļetēm ar vilcienu, negulētas naktis Polijā, milzīgs kebabs Krakovā utt. Un ir tikai ceturtā ceļojuma diena! Priekšā vēl tik daudz piedzīvojumu!

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti