Mūsu astotās dienas rīts iesākas ar brokastīm un mantu kravāšanu. Brokastojam septiņatā - es, Elvijs, dzīvokļa saimnieces Tanja, Verena un Džūlija, ciemos vēl atnākuši Kriss un Štefija. Tiklīdz galds ir nokopts un somas sapakotas, sākas ilgais atvadu process. Pateicamies par itin visu, ko pēdējās dienās esam piedzīvojuši kopā ar šiem jauniešiem, un atkal esam ceļā. Kriss mūs aizved uz autobusu pieturu, no kuras varēsim tikt līdz Olimpiskajam sporta centram, kur, pēc viņa domām, ir piemērota vieta, lai stopētu uz Veronu. Ā, pareizi, aizmirsu pieminēt - mūsu ceļš Itālijā vedīs līdz Veronai, tad līdz Milānai un caur Dženovu plānojam nokļūt Francijā.
Laikapstākļi mūs joprojām lutina. Saulīte pamatīgi silda muguras, un sāk jau likties, ka ziemas jakas būs jāiemīca somās. Taču neredzam nevienu Itālijas numurzīmi. Visas mašīnas brauc garām un rāda, ka griezīsies uz pretējo pusi. Uz pretējo pusi ir Minhene, bet tā vēl pagaidām mūs neinteresē. Vēl pēc kāda laiciņa pie mums pieripo gados vecāks velosipēdists un ļoti labā angļu valodā (kas vairs jau mums nav nekāds pārsteigums) pastāsta, ka
jāiet stopēt uz citu vietu. Uz šī ceļa varbūt viena no 1000 mašīnām brauc uz Itāliju, tāpēc mūsu izredzes ir tuvu nullei.
Sekojot viņa norādēm, dodamies uz ielu, kas tiešām pieved lielceļam uz Itāliju. Tur pavadām ilgu laiku bez panākumiem. Pie mums ir apstājies šoferis, kas saka, ka tomēr ir jāiet atpakaļ uz vietu, kur bijām pirms tam. Te neviens uz Itāliju nebraucot. Tomēr spītīgi paliekam tepat blakus benzīntankam, līdz jau otrais auto vadītājs norāda uz mūsu iepriekšējo vietu. Negribīgi (jo jāiet apmēram 20 minūtes) uzliekam somas plecos un dodamies atpakaļ.
Šīs dienas statistika:
Ar 3 auto mēroti 180km
Ar 2 vilcieniem mēroti 100km
Iztērēti 19€, tai skaitā:
2.50€*2 - vilciena biļete Trento-Ala
5.50€*2 - kebabs ar frī un dzērienu
3€ - vistas nageti
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 11+1:6+1 Elvijs
Vietā, kur stāvam, ir divas izbrauktuves - viena ved uz Austrijas-Itālijas robežu, otra atpakaļ uz Insbruku. Lielākā daļa no braucējiem mums rāda, ka brauc atpakaļ uz pilsētu, bet tie, kuri dodas uz robežu, parāda, ka ved pārāk daudz cilvēku vai mantu, lai mūs uzņemtu. Lielāko uzsvaru liekam uz Itālijā reģistrētajiem auto. Rādām izteiksmīgus žestus un pievēršam visu uzmanību, tādā veidā par katru cenu cenšoties nokļūt nākamajā mūsu ceļojuma valstī. Tā mēs pavadām apmēram pusotru stundu. Vienā brīdī pamanu, ka "Alfa Romeo" no Itālijas piestāj pie "Makdonalda"{, ārā izkāpj pārītis un ieiet paēst. Vietu viņiem ir daudz, tāpēc rīcībplāns ir gatavs. Centīsimies kādu nostopēt, līdz viņi nāk ārā. Ja nesekmēsies, iešu viņiem jautāt, vai varam pievienoties. Un beidzot mums paveicas!
Puisis saka, ka līdz Itālijai mierīgi var aizvest, bet ne līdz Veronai, jo dzīvo netālu no robežas. Un tas mūs pilnībā apmierina. Pa ceļam paveras arvien jaunas un augstākas, krietni vairāk nosnigušas Alpu virsotnes. Nav laika sarunāties, jo galva ir jāšauda uz visām pusēm, lai censtos aptvert visu šo skaistumu. Debesis gan ir paspējušas apmākties, bet tas nespēj sabojāt to, ko redzam visapkārt. Un
ļoti interesanti liekas, ka abi jaunieši savā starpā sarunājas vācu valodā, lai gan abi ir itāļi.
Kopā ar viņiem braucam līdz Bolzano pilsētiņai, kur viņi dzīvo. Tālāk nolemjam izmēģināt veiksmi braukšanā bez maksas ar vilcienu Itālijā. Līdz īstajam vilcienam nav ilgi jāgaida, un uz perona mūs sagaida vecais draugs "OBB" vilciens, kuru jau vairākkārt esam izmantojuši gan Čehijā, gan Austrijā. Diemžēl šoreiz mūsu pasaciņa konduktoru nekādi nespēj ietekmēt un viņš mums palūdz atstāt vilcienu nākamajā pieturā.
Nav ne jausmas, kur esam. Karte saka, ka līdz vietai, kur varētu paveikties ar mašīnu apstādināšanu, nāksies iet nedaudz mazāk par četriem kilometriem. Tomēr degunu nenokaram - apkārt ir tik skaisti kalni! Visi stāvi un ar veģetāciju, tos klāj diezgan bieza dūmaka, piedevām ārā ir krietni siltāks. Rodas sajūta, ka esam kādā no Dienvidāzijas valstīm. Tāpat arī kartē noskaidrojam, ka nākamā pilsēta, uz kuru jācenšas nokļūt, ir Trento. Apkārt viss ir ļoti kluss, mašīnas īstajā virzienā pabrauc garām varbūt reizi desmit minūtēs un cilvēkus uz ielām neredzam itin nemaz.
Kādu laiciņu jau ejam, līdz ieraugām pamatīgu ābeļu dārzu vienā ielas pusē un trīs kazas otrā. Kamēr es gatavoju zīmi uz Trento,
Elvijs dodas misijā pēc āboliem, lai piepildītu vēderus gan mums, gan kazām. Ātri vien soma ir tik pilna ar āboliem, ka to grūti aiztaisīt. Un tie ir tiiiik saldi un sulīgi! Uz brokastīm nākamo dienu laikā varēsim ieekonomēt.
Lielākā daļa autovadītāju parāda, ka ir vietējie un ārā no pilsētiņas doties neplāno. Sāk līt lietus, un mūsu izredzes paliek arvien mazākas, jo šoferiem slapji stopētāji nepatīk. Ar kapucēm galvā cītīgi cenšamies parādīt autovadītājiem, cik slikti ir staigāt pa lietu, līdz tas nostrādā - apmēram 100 metrus uz priekšu apstājas auto un gaida, līdz mēs pieskriesim pie viņiem.
Mūs uzņem sirmgalvis ar savu sievu un vēl kādu jaunāku dāmu. Visi labi runā angļu valodā un saka, ka uz Trento ar viņiem tiksim bez problēmām. Pa ceļam diskutējam par itāļu stereotipiem, piemēram, picām. Kad izstāstām, ka Latvijā uz picas pamatnes liek tomātu mērci, visi trīs saķer galvas un sāk klaigāt: "Oh, no, no, no, no, noooo! It's poison!" Izrādās Trento nav tik tālu, kā mums sākumā bija šķitis - pie stacijas mūs izlaiž jau pēc pusstundas brauciena.
Kārtīgi izpētām vilcienu sarakstus un secinām, ka uz Veronu varam doties jau pēc piecpadsmit minūtēm. Cilvēki šeit ir divu veidu: tie, kas ir lielā steigā ikdienas darīšanās, un tie, kas šo staciju vismaz diennakts gaišajā laikā uzskata par savām mājām. Emocijas ir dalītas. Rodas jauna viltība - ja nopirksim lētāko biļeti līdz nākamajai pieturai, varbūt konduktore aizmirsīs, ka mums jākāpj ārā un tiksim līdz galam. Biļešu automātā tiek iegādatas divas biļetes uz Ala.
Ar šo vilcienu tiekam līdz pašai Veronai, tā arī konduktori nesagaidot. Kā mums māk pastāstīt blakussēdošā sieviete, šajā valstī vilcienos konduktoru nav, bet ir ļoti bieža kontrole, kas raksta sodus. Tātad jau atkal mums ir paveicies. Kad iebraucam Veronā, ir jau satumsis. Pirmais uzdevums - sameklēt bezmaksas internetu un atrast kādu "Couchsurfingā", pie kā palikt pa nakti.
Ar internetu šeit ir ļoti slikti. To reti var noķert kādā kafejnīcā, turklāt piekļuve atļauta tikai klientiem.
Naudu tērēt negrasāmies, tāpēc kādu laiku izmisīgi meklējam veidu, kā atrast nakstmītni, līdz beidzot uzejam viesnīcu, kuras administratore laipni mums pasaka paroli. Atkal paveicas. Tomēr ne uz ilgu laiku.
"Couchsurfingā" neviens neatsaucas vai noraida mūsu pieprasījumu. Un nu sākas nemiers. Mums nav, kur nakšņot, ārā līst lietus un nav iespēju tikt ārā no pilsētas, lai uzceltu telti. Seko Elvija ierosinājums doties uz tepat aiz stūra esošo picēriju un nobaudīt īstu itāļu picu. Tādā veidā būsim paēduši un pakavējuši laiku. Varbūt, kad būsim atpakaļ, kāds tomēr būs piekritis uzņemt mūs šonakt.
Picērija tomēr ir slēgta, bet tai tieši blakus spīd uzraksts "Kebab & Pizza". Ātrā ēstuve piedāvā priekš Itālijas saprātīgas cenas par laba izmēra porcijām, tāpēc dodamies iekšā. Īstās itāļu picas nebūs, bet arī nebūs jāēd konservi.
Un šis ir brīdis, kad jāpastāsta, ka Elvijs patiesībā ir profesionāls ēdienu kritiķis (tikai viņa iztēlē), un arī šī vieta krita par viņa upuri
Kebabs - 5/10
Frī kartupeļi - 6/10
Kečups - 5/10
Vistas nageti - 4/10
Majonēze - 3/10.
Par labu esot viņš atzina tikai dzērienu, kas saņēma 8 balles (un tas ir ĻOTI daudz pēc viņa skalas).
Vēderus piepildījuši ar ļoti viduvēju kebabu, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Naktsmājas atrastas nav, un arī administratore mums neļauj palikt vestibilā līdz vilcienam (plkst. 5.40 uz Milānu). Sākam klīst pa Veronas centru, meklējot internetu, vietu kur uzlādēt telefonus un, pats galvenais, Džuljetu. Nevienu no tiem neatrodam, bet atrodam Veronas amfiteātri un vēl pāris iespaidīgas ēkas, par kurām neko nemācēšu pastāstīt - man pašam nav ne jausmas.
Pēc ilgas staigāšanas atrodam jau aizslēgtu restorānu, kas nav pieķēdējis krēslus pie galdiem, ieņemam vietas, piesienam somas pie pašiem, lai pasargātos no zagļiem, ja aizmiegam, un gaidām, ko mums nesīs rītdiena.
P.S. Mūsu stopēšanas kausa izcīņā spēkā ir stājušies jauni noteikumi:
Ja kāds izvēlas BMW markas auto, viņam pienākas 3 punkti. 1 par apstādināšanu, 1 par pareizu marku un 1 par uzdrošināšanos izvēlēties BMW, jo līdz šim mana pieredze rāda, ka uz tiem var necerēt. Un šī marka ir tā, kura netiek izņemta no spēles, tiklīdz tiek nostopēta. To var izvēlēties atkal un atkal. Lieki pieminēt, ka Elvija izvēle, iebraucot Itālijā, krita tieši uz BMW (markas var mainīt tikai tad, kad tiek šķērsota robeža).
