Šīs dienas statistika (ar neprecīziem kilometriem, jo izdzēsu bezsaistes kartes no telefona):
Ar 1 auto mēroti 160km
Ar 3 vilcieniem mēroti 350km
Iztērēti 6.50€, tai skaitā:
1.50€*2 - Milānas metro biļetes
1.50€ - baltmaizes kukulis
2.00€ - 1.5L ūdens pudele
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 11+1:7+1 Elvijs
Meklējam kontaktu, kur uzlādēt telefonus, jo mans iepriekšējā naktī ir izlādējies un esmu vienīgais ar lejuplādētām bezsaistes kartēm. Tomēr tādu neatrodam. Es atkal paspēju iemigt līdz brīdim, kad Elvijs mani modina - jāiet uz peronu, tūlīt jābrauc uz Milānu. Vilcienā momentā aizmiegu un pamostos tikai, kad kāds pasažieris mūs modina un saka, ka esam Milānā.
Zinu, ka šī pilsēta ir ļoti skaista un tā ir noteikti jāapskata. Bet ne šajā ceļojumā - mūsu mērķis ir Murcija un līdz tai ir jātiek pēc iespējas ātrāk. Noskatām nākamo vilcienu, kas mūs aizvedīs līdz Alesandrijai, un dodamies atrast vietu, kur uzlādēt telefonus. Piesēžam mazā kafejnīcā, izmantojam elektrību apmēram 15 minūtes un dodamies atpakaļ uz peronu. Bet tur mēs vairs netiekam.
Izrādās, ka uz peroniem tikt var tikai, ja tev ir biļete. Mums tādu, protams, nav. Būs jādodas ārpus pilsētas, lai stopotu līdz Dženovai.
Caur stiklu noskatāmies, kā aizbrauc mūsu iecerētais vilciens,
un ejam uz metro staciju, kas atrodas tepat pagrabstāvā.
Pietura, kurā mums jānokļūst, uzreiz top skaidra, bet pie ieejas minstināmies un nezinām, kur tieši pietur M2 zaļās līnijas vagoni. Un diemžēl braukšana bez biļetēm šeit nav iespējama. Tikai noskenējot biļeti, atveras vārtiņi, lai ielaistu kādu metro stacijā, bet pāri tiem pārlēkt arī nav iespējams - itin visur ir redzami apsardzes darbinieki. No viena no tiem noskaidrojam, ka mums ir vajadzīga standarta biļete, kas izmaksās 1,50€ katram.
Metro vagoni ir pārpildīti. Cilvēki spiežas kā siļķes mucā. Kad pienāk pietura, lielākā daļa izkāpj ārā, bet tikpat daudzi iekāpj iekšā. Mūsu somām te vietu nav - to var saprast, kad kāda kundzīte sāk mani lamāt itāļu valodā. Jābrauc apmēram 15 minūtes, un esam Milānas nomalē, kur jāpārsēžas uz autobusu, kas mūs aizvedīs līdz maģistrālei. Vismaz tā man liekas.
Kad izkāpjam, saprotu, ka te nekāda stopošana nebūs. Šī ir paliela iela, bet tā nepieved pie šosejas. Piecas minūtes Elvijs cenšas kādu apstādināt, kamēr es eju uz benzīntanku uzpildīt tukšās ūdens pudeles. Arī tas neizdodas - gandrīz visas DUS ir pašapkalpošanās bez veikaliņa. Kartē atrodu, ka no īstās maģistrāles tālu neesam. Izskatās, ka būs laba vieta un ātri tiksim pie transporta.
Un es atkal maldījos. Te mašīnas brauc ļoti reti, turklāt ir dzirdēts, ka Itālijā ar stopošanu ir ļoti grūti. Mēģinām visādus veidus, bet jūtam - ja paliksim šeit, vēl ilgu laiku netiksim prom no Milānas. Pēkšņi no krūmiem dzirdam kādu uzsaucot. Saucam pretī. Tā ar saucieniem apmaināmies kādas piecas minūtes, līdz no krūmiem ar savu velosipēdu izlien kāds itāļu opītis. 'Aah, Dženoova!' viņš mums saka un mēģina savā valodā pastāstīt, ka šī nav īstā vieta.
Viņš nesaprot, ko sakām mēs, un otrādi. Amizanti liekas beidzot redzēt kādu vietējo, izmantojot klišejisko žestu ar vienu roku. Saprotam - šis ir īstens itālis un labāk klausīsim viņa teiktajam. Somas plecos un dodamies lejā uz pašu maģistrāli.
Kad esam uz šosejas, priekšā pamanām norādes uz benzīntanku un kafejnīcu. Tas ir tikai pārsimt metru uz priekšu, tāpēc ejam tur ieturēt pusdienas. ''Autogrill'' ir dārga iestāde, bet mums interesē tikai maizes klaips, ko pieēst klāt meža gaļai. Mūsu pauzīte ieilgst. Ik pa laikam izejam ārā, kādam prombraucošam šoferim parādām zīmi ar mums vēlamo galamērķi.
Visas atbildes noraidošas. Un nevis tāpēc, ka pilna mašīna vai nebrauc uz Dženovu, bet vienkārši ''Nē!'' Kaut kā ir jātiek prom!
Pabeidzam pusdienot un ejam stāvēt vietā, gar kuru visi brauc, lai tiktu uz maģistrāles. Un tur mēs pavadām apmēram trīs stundas. Cenšamies sevi izklaidēt ar dažādām dziesmām un spēlēm, bet tāpat moka milzīgs nemiers par netikšanu prom no tejienes.
Iešaujas prātā ideja izmantot ''BlaBlaCar''. Tā ir aplikācija, kas strādā tāpat kā, piemēram, Cēsis-Rīga-Cēsis "Facebook" grupa. Cilvēki piedāvā brīvās vietas savā mašīnā par mazāku summu, kā tas būtu, braucot ar autobusu. Atrodu vīrieti, kas pēc stundas izbrauks no Milānas. Viņš vēlas 10€, ko esam ar mieru maksāt - tieši tik izmisuši mēs esam. Taču viss ir itāļu valodā un nevaram ar viņu sazināties. Kad nospied, ka brauksi ar viņu, aplikācija uzreiz prasa bankas kartes datus, lai novilktu 22.58€ (2.58€ komisija) no tava konta un aizskaitītu šoferim. To gan es nedaru. Ja nu man novelk naudu, bet šoferis tā arī nesaprot, kur esam, kur mūs savākt? Šajā mirklī mans pacietības mērs ir pilns, un es dusmīgs dodos ārā no ''Autogrill'', lai uz vēl vienas lapas uzzīmētu '''= €'''. Ja neved par brīvu, varbūt aizvedīs, ja piesolīsim naudu.
Un tas nostrādā! Pirmo trīs minūšu laikā apstājas auto un saka, ka mūs aizvedīs līdz Dženovai. Lieliski! Esmu tik atvieglots, ka pilnīgi aizmirstu par faktu, ka būs jāmaksā. Mašīnā ņemam somas klēpī, jo vietas bagāžniekā nav, un braucam. Un sākas klanīšanās maratons. Pēc nakts Veronā miega bads ir milzīgs, tāpēc ātri arī aizmiegu.
Pamosties sanāk tikai tad, kad iebraucam Dženovā. Kāpjot ārā, šoferis tikai norāda uz jūras un pilsētas centra pusi, bet par maksāšanu neieminas - esam izsprukuši. Pilsēta ir liela un haotiska.
Satiksme ir kaut kas neiedomājams. Visi brauc un griežas, kur grib, visur apkārt dzirdami pīpināšanas trokšņi un tālumā vēl sirēnas.
Mana karte saka, ka jāiet jūras virzienā, lai nonāktu vienā no pilsētas stacijām. Tā arī darām, līdz Elvijs ierauga tālumā bāku, kurai ir jāpieiet tuvāk. Ai, kas par maldīšanos tagad sākas! Ieejam ostas zonā, kur ir pārpildīts ar smagajām mašīnām, ostas cilvēki skraida apkārt oranžās vestēs un ceļamkrāni uzkrauj kuģus. Arvien vairāk tuvojamies bākai, bet saprotam, ka neesam uz pareizā ceļa - pa šādu vietu reti kurš tūrists izdomātu staigāt.
Pie pašas bākas apstiprinās mūsu aizdomas par nepareizo ceļu. Skatāmies uz ieeju tajā no augšas, cenzdamies izdomāt, kā lai tur nokļūst. Beidzot atrodam trepes, kas no šī ceļa mūs noved līdz sauszemes līmenim un ieved ļoti netīrā un noplukušā nostūrī. Bet vismaz tiksim apskatīt bāku!
Beidzot nonākam pie bākas un sākam kāpt kalnā, lai izbaudītu ainavu. Taču atkal veiksme mūs pieviļ.
Bāka strādā tikai nedēļas nogalēs, tāpēc jādodas prom. Esam zaudējuši diezgan daudz laika, bet ieguvuši neesam itin neko - tikai nedaudz aizkritušas ausis ostas trokšņa dēļ.
Atpakaļceļš ir vēl ilgāks, jo ejam ar pamatīgiem apļiem un saduramies ar daudziem strupceļiem. Līdz beidzot sasniedzam kāroto staciju. Tā gan nav tā pati, uz kuru no sākuma gājām - atmetām cerības atrast to un devāmies uz citu.
Mums esot jānobrauc viena pietura līdz citai stacijai, un tad no tās varēsim aizbraukt līdz Francijai, mums māk pastāstīt kāda vietējā iedzīvotāja. Sekojam viņas norādēm un pēc vienas pieturas nobraukšanas esam Dženovas centrālajā stacijā. No turienes atrodam vilcienu līdz Ventimiglijai, kas ir pilsētiņa tieši pirms robežas ar Franciju. Līdz vilcienam gaidām pusstundu un dodamies uz īsto peronu.
Vilciens ir pārpildīts un knapi varam atrast vietu, kur apsēsties. Tā kā šis vilciens brauc cauri Dženovai, Elvijs izdomā nākamo viltību. Ir jāizliekas, ka vilcienā esam jau ilgi, lai konduktore mums neiedomājas pajautāt biļeti. Piedevām ir jātēlo, ka esam aizmiguši. Kad ierodas konduktore, viņa arī uz brīdi apmulst. Cik ar savām lieliskajām itāļu valodas zināšanām varēju saprast, mums pretī sēdošais vīrietis mūs nodeva un pateica, ka iekāpām tikai Dženovā. Viņa mūs 'pamodina' un liek maksāt 140€(!!!) par biļeti, lai tiktu līdz robežai (160km). Negrasāmies to darīt, kā rezultātā nākas izkāpt nākamajā pieturā.
Te ir tik silti! Noskaidrojam, ka līdz nākamajam vilcienam ir jāgaida 40 minūtes, un pāri ielai no stacijas atrodam mazu ēdnīcu. Jau novelku jaku un ir patīkami beidzot no tās atbrīvoties. Un te ir palmas! Mūsu vasara ir sākusies! Nevaru sagaidīt līdz redzēšu, kā izskatās Murcijā, kas ir vēl krietni uz dienvidiem.
Nopērkam ūdens pudeli un pa vienam alus kausam, un iestādes īpašnieks izrāda ļoti jauku žestu, mums bez maksas piešķirot arī čipsus un siltas sīpolmaizītes.
Kad pienācis laiks, dodamies atpakaļ uz staciju un šoreiz pamanāmies mērot visu ceļu līdz robežai, tā arī neredzot konduktori.
Ventimiglijā mums ir jāpārsēžas uz vilcienu, kas brauc pāri robežai un apstāsies arī Monako. Tas ir mūsu šodienas galamērķis. Arī uz turieni tiekam bez biļešu atrādīšanas, vienīgi robežkontroles darbiniekam vilcienā gan ir jāuzrāda ID karte. Vienas dienas laikā esam tikuši no Veronas līdz Monako! Turklāt pavadījuši neskaitāmas stundas, stopojot un maldoties pa Dženovu. Jau izkāpjot no vilciena, ir jūtams, ka šī vieta ir radīta ļoti turīgiem cilvēkiem. Uzreiz nokļūstam tunelī, kas ir darināts tikai no marmora.
Esam šeit nedaudz pirms pusnakts, tāpēc paveras skaists skats uz pilsētu naktī. Visur aug palmas un eksotiski augi, ir sabūvētas skaistas villas un augsti debesskrāpji.
Pati pilsēta ir daudzos stāvos - ik pa laikam var dzirdēt auto, kas pabrauc garām virs vai zem tevis.
Un viss tas lukss! Pasaules labāko zīmolu veikali, sarkankoka garāžas durvis, 2016. gada ''Mercedes'' takši, ekskluzīvu automašīnu rūkoņa dažu kvartālu attālumā, superauto skatlogos un milzīgas, miljoniem vērtas jahtas.
Pati pilsēta ir ļoti klusa, reti ir redzams kāds cilvēks. Tiklīdz kādu ieraugām, dodamies pajautāt, kur var tikt pie bezmaksas interneta. Mums uz karstām pēdām ir jāatrod naktsmājas "Couchsurfing". Sekojam no cigāru smēķējoša un ''Hugo Boss'' kreklā ģērbta vīrieša saņemtajām norādēm un drīz uzejam pārtikas veikalu. Ātri vien izejam, neko nenopirkuši, jo te cenas ir šausmīgi augstas. Pēkšņi garām aiztraucas "Ferrari" un G klases "Mercedes", kas savā starpā sacenšas pa naksnīgajām Monako ielām.
Ar "Couchsurfing" šodien atkal neveicas. Būs jāguļ stacijā. Taču ir vēl diezgan agrs un mēs gribam redzēt pilsētu. Elvijs uzvedas kā maza meitene, jo ir sajūsmā par F1 Monte Karlo trases redzēšanu. Pirms tam gan ir jāizdomā, kur nolikt somas. Tās ir staipītas visu dienu un pat negribas iedomāties par vēl dažu stundu nešanu. Seko lielisks plāns un tā izpilde.
Ieejam glaunākajā pieczvaigžņu viesnīcā, ko varam atrast, lai noķertu internetu un uzlādētu telefonus. Tas ir pieejams tikai viesnīcas viesiem, tāpēc
uz jautājumu ''Vai jums ir numuriņš?'' Elvijs atbild ar ''Vēl ne! Vajag ieslēgt telefonu, lai pārbaudītu transakcijas statusu,'' kas pārliecina viesnīcas darbinieci un viņa mums piešķir pieeju internetam. Pēc tam tas pats teikums tiek izmantots, kad cenšamies sarunāt ar šveicaru mūsu somu noglabāšanu.
Telefons lādējas un somas stāv drošā vietā - laiks izstaigāt pilsētu!
Dodamies uz F1 trasi. Elvijs ir pārlaimīgs, kad var pieskarties ar roku trases asfaltam, un paziņo, ka to vairs nekad nemazgās. Atrodam starta līniju, populāro tuneli gar jūras krastu un pašu slavenāko līkumu pasaulē. Šī pilsēta vienkārši izstaro luksu un ekskluzīvu. Bet šī pasaule nav priekš manis. Šeit jūtos pavisam neiederīgs, bet nevaru beigt šķelmīgi smaidīt par cilvēkiem, kas savu bagātību atrāda, izšķērdējot naudu par superauto un jahtām.
