«Laižam tālāk!»: Desmitā diena - pa taciņu līdz Spānijai

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

Šīs dienas statistika:

Iztērēti 4€ par piecām siera bulciņām
Ar 1 auto mēroti 2km
Ar 5 vilcieniem mēroti 670km
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 11+1:8+1 Elvijs.

Bijām nolēmuši no rīta vēlreiz uzmest aci Monako, bet atkal laikapstākļi nebija mums labvēlīgi. Stiprā lietus dēļ tomēr braucām stāvu zemāk, lai jau pēc dažām minūtēm sēstos vilcienā uz pilsētiņu nedaudz uz ziemeļiem ko Kannām. Tur būs piemērota vieta stopošanai. Iepriekšējās divās naktīs ir gulēts tik maz, ka miegs ņem virsroku. Nezinām, kā Francijā ir ar vilcienu konduktoriem, bet to uzzināsim, ja kāds mūs modinās.

Neviens mūs tā arī nepamodina, un esam aizbraukuši līdz vilciena galapunktam, kas ir trīs pieturas par tālu no vietas, kur mums vajadzēja izkāpt. Par laimi, ilgi negaidot, varam aizbraukt atpakaļ. Šoreiz apņemos neaizmigt. Un atkal noguļam īsto pieturu.

Labi, Kannas arī derēs, tāpēc kāpsim ārā tur. UN ATKAL! Trīs reizes nogulēt īsto pieturu! Labi, Nicā tiešām ir jāizkāpj, citādi būsim atpakaļ Monako. Un tas mums beidzot izdodas. Bet, nedaudz parēķinot, iznāk, ka vairāku stundu laikā esam nobraukuši tikai 20km.

Turklāt Nicas stacija nekam neder - mums vajag uz Kannām, ja gribam doties Marseļas virzienā. Pēc trīs nogulētām pieturām piekodinām sevi neaizmigt pa ceļam uz Kannām un arī panākam to - pēc neilga brītiņa izkāpjam vajadzīgajā stacijā un dodamies meklēt nākamo vilcienu. Biļešu kontroli vilcienos šodien vēl neesam redzējuši.

Kannās mums ir jāpavada pusotra stunda. Pēc tam tiksim līdz Aviņonai, no kuras tālāk kursēsim uz Portbou, pirmo pilsētiņu Spānijas teritorijā. Joprojām nevienu, kas pārbaudītu biļetes, neredzam, un diezgan ātri (jo abi aizmigām) nokļūstam Aviņonā. Šeit ekrāns ziņo, ka varēsim tikt līdz Montpeljē pēc pusotras stundas.  Laiku izmantojam, lai izmantotu kafejnīcas internetu un papusdienotu. Šodien pusdienu piedāvājumā ir konservēta gaļa, siera bulciņas, pirktas turpat, un ūdens. Kad vēders pilns, dodamies uz vilcienu. Eju vēlreiz pārbaudīt ekrānus un pamanu, ka tas tomēr ir autobuss, kas ved uz Montpeljē. Kā tas pierādījās Krakovā, ar autobusu braukšana bez maksas nesanāk nekāda. Vajadzīgs jauns plāns. Ejam pie biļešu pārdevējas, kas saka, ka mums esot jābrauc uz otru Aviņonas staciju. Līnija, kas savieno abas stacijas, kursē nepārtraukti, atliek pagaidīt tikai dažas minūtes.


 

Kad esam otrā stacijā, dodamies pie lodziņa, lai noskaidrotu, kā tad varam tikt līdz Spānijai. Viņa saka, ka varam braukt pa taisno uz Barselonu, bet tad mums jābrauc uz IEPRIEKŠĒJO staciju. Bet mēs tikko tikai atbraucām uz šo staciju! Vēlreiz ejam pārbaudīt, ko saka ekrāns. Vilciens no mūsu stacijas līdz Portbou kursē pēc stundas, vilciens no otras stacijas uz Barselonu - pēc pusotras. Nolemjam sagaidīt braucienu tepat un, ja nu mūs izmet, pusstundu pagaidīt otru vilcienu tajā pašā pieturā.

Pēc stundas esam vilcienā. Būs jābrauc ilgi, jo līdz Spānijai ir vairāki simti kilometru. Un atkal abi esam aizmiguši, turklāt jau tad, kad vilciens vēl nav sācis kustēties. Pēc kāda laika mani pamodina sieviete, kas grib, lai es paņemu malā savu somu, jo viss vilciens ir pārpildīts un nav, kur sēdēt. Kad kāpām iekšā, mūsu vagonā bez mums bija tikai divi cilvēki. Tagad viss ir pilns un, cerībā atrast tam iemeslu, skatos ārā pa logu, cenzdamies atrast stacijas nosaukumu. Montpeljē! Tātad cilvēku pieplūdums ir izskaidrots, bet kāpēc tik vēlu esam te? Vilcienam caur šo staciju vajadzēja braukt cauri jau pirms 2,5h. Elvijam nāk apskaidrība -

uz ekrāna taču bija rakstīts, ka vilciens nedaudz kavēsies. Cik ilgi tas bija kavējies tagad varam saprast - tieši 150 minūtes. Tātad esam ļoti ilgi gulējuši, bet acis tāpat turpina krist ciet.

Nākamā reize, kad pamostos, ir, kad konduktors mani modina. Saka - vilciens tomēr uz Portbou nebrauks, bet apstāsies miestiņā tieši pirms robežas. Prasa, lai uzrādām biļetes, jo tādā veidā var tikt pie bezmaksas autobusa vai takša uz Portbou. Protams, mums tādas nav, bet viņš mums neko nesaka, tikai pabrīdina, ka galapunktā jāizkāpj, un aiziet prom. Tātad robeža būs jāšķērso kājām.

Kad izkāpjam, ir plkst. 21.30 un ārā ir melna nakts. Tiklīdz esam ārā no vilciena, mūs uzrunā trīs ceļotāji, kas arī tikko ir atbraukuši uz šejieni bez biļetes. Visi trīs ir austrālieši, bet dzīvo Berlīnē, no kurienes arī sākuši savu ceļojumu. Centos izdomāt vārdu, kā viņus nodefinēt, un nosaucu viņus par ''metālbomžiem''. Skats baigs - ādas jakas, pinkaini mati, sandales, netīras rokas, sejas un somas. Arī aromāts no viņiem ir spēcīgs un kož degunā (krietni spēcīgāks par mūsējo, un mēs neesam tikuši pie silta ūdens kopš Insbrukas). Ar viņiem ir arī suns Vidžī. Tā kā man ir bezsaistes kartes, viņi prasa, vai var nākt kopā ar mums, lai neapmaldītos. Ceļu turpinām sešatā (jo Vidžī ir svarīgs komandas biedrs), vadoties pēc mana telefona. Un

šī ir viena no daudzajām reizēm, kad tehnoloģijas pieviļ - ieejot tunelī, GPS signāls vairs netiek atrasts un nekas nebrīdina par to, ka jau kādu laiciņu ejam nepareizā virzienā. Un ceļš, pa kuru mūs ved, ir diezgan biedējošs.

Jāiet pa šaurām ieliņām, gar pamestām mājām un aizaugušām taciņām. Beidzot saprotu, ka jāgriežas atpakaļ, un dodamies vēlreiz uz tuneļa sākumu. Viens no austrāliešiem visu laiku atpaliek, jo tunelim uz sienām ar sarkanu flakonu zīmē uzrakstus ''No Borders''.

Beidzot esam uz pareizā ceļa, kurš pēc brīža mūs aizved līdz strupceļam. Nesaprotam, kur iet. Navigācija saka, ka jāturpina ceļš taisni, bet te tāda nav. Taču ir taciņa, pa kuru, pēc ilgākas apspriedes, turpinām ceļu. Pilnīgā tumsā kāpjam stāvā kalnā gar kaktusiem un sarkanām klintīm. Sajūta kā filmās, kad kāds no Meksikas mēģina nelegāli ieiet ASV. Pēc apmēram divdesmit minūšu kāpiena taciņa pievienojas serpentīnam, kas ar līkumu ved uz robežu.

Austrāļi izlemj pa nakti palikt tepat, varbūt uzlīst uz vecās robežkontroles ēkas jumta. Mūsu ceļi šķiras, un abi ar Elviju turpinām ceļu pa tādu pašu taciņu, tikai tā jau minūtes laikā uzved uz nākamā serpentīna.

Pēc vēl divu minūšu gājiena šķērsojam Francijas-Spānijas robežu. Kalna pakājē redzam iecerēto šīs dienas galapunktu - pilsētiņu Portbou. Izlemjam kāpienu lejā pa kalnu turpināt pa normālu ceļu, nevis pa briesmīgo taku. Būs jāiet liels līkums, bet pa ceļam ir benzīntanks. Mūsu ūdens pudeles sen jau kā tukšas, mute pēc kāpiena ir pilnīgi izkaltusi, tāpēc ceram, ka benzīntanks būs mūsu glābiņš.

Aiz pirmā līkuma seko vilšanās - tanks ir slēgts. Bet tajā pašā brīdī redzam, ka pāri robežai pārbrauc divi auto. Ar minimālām cerībām cenšamies stopot. Man rokās ir abi telefoni, ar vienu zibspuldzi signalizēju braucējam, ka esam te, ar otru apgaismoju Elviju, kurš tajā pašā laikā rāda īkšķi. Pirmā pabrauc garām, otrā arī, bet uzreiz nobremzē un tomēr apstājās.

Knapi ielienam pie trīs francūžiem, kas ilgi mēģina saprast, no kurienes esam. Nesaprot ne tad, kad izmantojam ''Latvija, Latvia, Lettonie, Lettland'', ne tad, kad nosaucam kaimiņvalstis.

Dažu minūšu laikā jau esam pie vilciena stacijas un bāra. Bārs vēl vaļā, bet kasi jau noslēdzis un ūdeni mums pārdot nevar. Tādi paši izslāpuši dodamies uz staciju, kur būs mūsu naktsmājas. Pulkstenis rāda tikai vienpadsmit, bet pēc gājiena un tā, cik kluss visapkārt, liekas, ka jau nakts vidus.

Stacijā satiekam itāļu jaunieti, kurš knapi runā angļu valodā, bet pastāsta, ka pats braucot no Barselonas. Arī esot jāgaida visa nakts līdz nākamajam vilcienam. Pēc maza brītiņa atnāk viņa draudzene un abi izvelk kūciņas, ko piedāvā arī mums. Neatsakāmies no kaut kā salda, jo nekas tāds ilgi nav baudīts. Apēduši kūkas, vēl nedaudz papļāpājuši, visi dodamies gulēt. Šonakt varēsim gulēt ilgi - mūsu vilciens atiet tikai pēc septiņām stundām. Bet cietais soliņš sola sāpīgu nakti.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti