Ļoti nesteidzīgs rīts pie kafijas krūzes, vēl nedaudz papļāpājot ar Veru. Mums gan ir diezgan ātri jātaisās, jo viņai ir sakrājušies ļoti daudz universitātes darbu, kas jāpabeidz pēc iespējas ātrāk. Atkal ceļam smagās somas plecos (kas ar katru dienu kļūst arvien smagākas) un dodamies ceļā.
Elvijs ar Moniku bija sarunājis, ka viņa plkst.10 atnāks pēc mums un izvedīs pastaigā pa pilsētu, taču viņa vakarnakt ir ļoti ilgi strādājusi, tāpēc tikšanos atliekam uz vēlāku. Tikmēr cenšamies uzmeklēt "Telepizza" restorānu, kur vakar tikām pie interneta.
Saule šodien ir ļoti karsta un jau atkal nožēlojam, ka neesam sagatavojušies Spānijai. Mums nav ne šortu, ne īso zeķu. Elvijam pat saules briļļu nav.
"Telepizza" šobrīd ir slēgta, jo tur notiek bērnu ballīte. Taču turpat pāri ielai noķeram Wi-Fi un izlemjam šeit sagaidīt, kad Monika dos ziņu. Ķeros pie rakstīšanas, jo esmu krietni iekavējis. Te arī pavadām apmēram divas stundas, līdz Monika saka, ka ir gatava un varam doties satikt viņu. Elvijs viņu pazīst jau sešus gadus, bet nekad vēl nav saticis. Nu beidzot ir pienākusi tā diena.
Pēc 15 minūšu gājiena atrodam vietu, kur mums jāsatiekas, un arī pašu Moniku. Šī ir itāļu-argentīniešu virtuve ar lielu picu un dažādu uzkodu klāstu. Monika mūs nostāda fakta priekšā, ka šodien par pusdienām maksās viņa. No ēdienkartes gan neko nesaprotam, tāpēc viņa arī sniedz tulkotāja pakalpojumus.
Mums atnes divas picas un sava veida pīrādziņus, un tas viss garšo lieliski! Kā vienmēr, jautrība sit augstu vilni, sarunājamies un smejamies par mūsu piedzīvojumiem.
Piedevām viņa pastāsta, ka spāņu valoda, ko mēs abi esam iepriekšējās trīs dienas mācījušies, tomēr tiek lietota Meksikā, nevis te. Bet varam arī lietot tepat - cilvēki, iespējams, nosmīnēs, tomēr sapratīs.
13. dienas statistika
Neesam iztērējuši itin neko.
Esam tikai ar kājām riņķojuši pa pilsētu.
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 11+1 : 8+1 Elvijs
Drīz sāk ierasties pirmie klienti, un mūsu draudzene, lai būtu profesionāla, ar mums vairs īsti nevar pļāpāt. Jāiet apskatīt pilsēta! Vēl ātri apēdam pa kūciņai turpat pie Monikas bāra, un dodamies ceļā. Somas atstājam tur - ir tik patīkami staigāt apkārt bez lieka smaguma uz muguras.
Mūsu ekskursija ir diezgan amizanta. Visu laiku sanāk atgriezties pie vienas ēkas.
Lai kur mēs ietu un nogrieztos, mēs vienmēr iznākam pie tās pašas ēkas un palmas.
Mūsu orientēšanās prasmes nav tās labākās, tāpēc visu laiku ejam lokos. Tā arī neatrodam vietas, ko gribējām redzēt, un ir jau arī laiks doties pēc somām. Plkst.19 bārā būs priekšnieks, tāpēc līdz tam mums jāpaspēj savākt somas. Uzreiz pēc tam arī dodamies uz mūsu nākamo naktsmāju pie Hortenzes.
Francūziete Hortenze mūs ļoti laipni uzņem, piedāvā izmazgāt drēbes (tīrās jau gāja uz beigām, tāpēc esam ļoti laimīgi) un ir ļoti ieinteresēta par dzīvi Latvijā. Taču
kopumā viņa uz mūsu piedzīvojumu skatās ar skepsi, nedaudz sarauc seju, kad stāstām par braukšanu bez biļetes un nakts pavadīšanu stacijā.
Ciemos atnāk itālis Filips, kas ir piecus gadus vecāks par mums. Šķiet, viņš ir pavisam aizmirsis par jaunības trakumu, jo var noprast, ka viņam viss, ko darām, šķiet diezgan nepieņemami. Bet tāpat ar abiem ir ļoti patīkami papļāpāt. Viņi piedāvā mums rīt braukt līdzi izbraucienā, kas izklausās pēc ļoti labas idejas, tāpēc piekrītam.
Var teikt, ka šodien īsti neko tā arī neizdarījām. Ļoti, ļoti laiska diena. Joprojām esam Mursijā un esam redzējuši ļoti mazu pilsētas daļu. Bet Elvijs beidzot ir saticis Moniku, esam īstenojuši nākamo mērķi, un rīt pēc izbrauciena ir laiks doties atpakaļ uz māju pusi.
Nedēļas laikā jānokļūst Latvijā. Lai to izdarītu, būs jāiespringst, jo šobrīd esam 3500 km attālumā no Rīgas.
