«Laižam atpakaļ!»: 24.diena - vilcienu epopeja un miega bads

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

Pamatīgā aukstumā un pilnīgā tumsā veicam ceļu no nelaimīgā benzīntanka, kurā iesprūdām uz 16 stundām, līdz Mlada Boļeslavai. Uz blakus esošās maģistrāles tik agrā rīta stundā satiksme ir ļoti maza, tāpēc bez grūtībām to šķērsojam un turpinām ceļu pa mazu, neapgaismotu ieliņu, kas ved taisnā ceļā uz pilsētu. Pa nakti viss ir apledojis un kājas slīd katra uz savu pusi. Visapkārt valda pilnīgs klusums. Ar ieslēgtiem lukturīšiem ejam apmēram 20 minūtes, līdz sasniedzam pirmo apgaismojumu pašā pilsētas nomalē. Jo dziļāk pilsētā ejam, jo dzīvīgāka tā paliek - cilvēki sāk rosīties un gatavojas savām ikdienas gaitām. Vēl pēc neliela laiciņa nonākam pie „Škoda” automobiļu muzeja. Mums pašiem nezinot, esam nonākuši pilsētā, kur šo auto ražo. Iekšā gan netiekam, jo ir pārāk agrs.

Uzreiz aiz muzeja ir vilciena stacija, kuru arī meklējam. Taču, kad noejam uz perona, nākas secināt, ka šī ir tikai maza pietura vilcieniem, kas dodas atpakaļ uz Prāgu. To nu mums nevajag, bet tā arī nesaprotam, kā varam nokļūt mums vajadzīgajā virzienā. Dzelzceļa darbiniece saka, ka mums vajagot galveno Boļeslavas staciju. Kartē atrodu, kur tā atrodas, bet ar kājām tik tālu netiksim, jo tā ir krietnu gabaliņu ārpus pilsētas. Dodamies meklēt, kā ar pilsētas sabiedrisko transportu tur nokļūt. Jautājam visiem pēc kārtas – gan jauniešiem, gan gados vecākiem cilvēkiem.

Čehiem ar angļu valodu iet kā pa celmiem - lai saprastos, nākas izmantot vārdus gan angļu, gan krievu valodās, izteiksmīgus žestus un pat skaņu efektus. Dažreiz nostrādā arī kāds vārds latviešu valodā.

Bet neviens īsti nezina, kur mūs sūtīt. Viens saka, ka aiz lielveikala jāgriežas pa labi, nākamais, ka bija jāiet taisni, nevis jānogriežas. Taču nekur neredzam nevienu pieturu. Sekojot astoņu dažādu cilvēku norādēm, iemaldamies gan autoostā, gan nokļūstam pie „Škoda” rūpnīcas galvenajiem vārtiem, pa kuriem desmitiem cilvēku dodas uz kārtējo maiņu. Esam arī noskaidrojuši, ka mums vajag A līnijas autobusa priekšpēdējo pieturu. Galu galā atrodam pieturu, taču šī mums neder. Pirmajam garām ejošajam vīrietim jautāju, kur tad mums īsti jāiet. Viņš saka, lai sekojam viņam - parādīšot īsto vietu. Izrādās, ka mums vajadzīgā pietura bija pāri ielai no vietas, kur to sākām meklēt, pirms sākām riņķot starp piecām mājām un lielveikalu.

Kad pienāk mūsu autobuss, seko nepatīkams secinājums - arī te ir jākāpj iekšā pa priekšējām durvīm, vadītājam redzot jānopīkstina biļete un tikai tad jādodas ieņemt vietas. Taču Parīzē gūtā pieredze mums ļaut atkal apmānīt sistēmu - iesprūkam gar tiem, kas kāpj ārā pa aizmugurējām durvīm. Šoferis mūs ļoti ilgi nopēta spogulī, bet durvis aizveras un uzsākam braukt. Elvijs uzreiz aizmieg, bet es skaitu pieturas - mums jānobrauc astoņas. Ārā ir pavisam blāva rītausmas gaismiņa, kad sievietes balss skaļrunī izrunā mums nepieciešamās pieturas nosaukumu. Izrādās, es nemāku skaitīt līdz astoņi, jo līdz šai pieturai esmu ticis tikai līdz septiņi. Modinu Elviju un gatavojamies kāpt ārā, kad mums uzkliedz šoferis un liek doties pie viņa.

Dusmīgā tonī no mums tiek prasīta nauda par nobraukto attālumu, bet ātri vien tiekam palaisti, kad saku, ka mums nav čehu kronu.

Kā noskaidrojam no stacijas darbinieces, mums nepieciešamais vilciens uz Liberecu kursē pēc 20 minūtēm. Uz peronu gan vēl nedodamies, bet gan iekārtojamies uz palodzes un sildām kājas virs radiatoriem. Pēc tam ejam uz 2. peronu, lai brauktu uz Liberecu. Vilciens ir gandrīz tukšs, kad ieņemam savas vietas. Tiklīdz tas sāk kustēties, mūs uzmeklē konduktore. Vispār čehu dzelzceļa darbinieki ir ļoti labsirdīgi, arī viņa - tāpat kā turpceļā tas notika vairākkārt - ļauj mums braukt līdz Liberecai, kad pastāstām par to, kā ceļojot beigusies visa nauda un mēs tikai cenšamies tikt mājās. Nu laiks miegam! Beidzot var aizvērt acis un pagulēt! Uz neilgu laiku gan, bet šobrīd jebkura nogulētā minūte liekas svēta.

Pēc stundas esam Liberecas stacijā. Kāpjam ārā no vilciena un meklējam, kā tikt tālāk. Pēc maza brītiņa jau atkal esam uz perona, jo ļoti veicīgi esam noskaidrojuši, kā varam tikt līdz pašai Polijas robežai. Nākamais vilciens ir ļoti moderns, bet interjers ir vairāk līdzīgs tramvajam, nevis parastam vilcienam. Ir arī vietas, kur cilvēkiem nopīkstināt savas biļetes, kas dod cerību stariņu, ka mūsu biļetes neviens nepārbaudīs. Maldījos - jau pēc desmit minūtēm jauns vīrietis mums jautā uzrādīt biļetes. Diemžēl viņu gan nesanāk pārliecināt dot mums zaļo gaismu tālākam ceļam bez samaksas, jo „visur taču esot kameras”. Tomēr viņš pastāsta, ka tieši blakus stacijai, kur mūs izsēdinās, ir tramvaju līnija, kur kontrolieri parādoties reti, tāpēc varam tālāk braukt ar to. Izkāpjam no vagona, atrodam tramvaju pieturu un piecpadsmit minūtes salstam, kamēr sagaidām nākamo transportu.

No vilciena izkāpām pilnīgā nekurienē, bet ar katru nākamo nobraukto tramvaja pieturu ārā izskatās arvien civilizētāk. Taču šī līnija nav kā tas transports, ko visi iedomājas, izdzirdot vārdu „tramvajs”. Šis līkumo starp pakalniem, cauri mežam un starp krūmu puduriem. Tikai pašās beigās iebraucam mazā pilsētiņā, kur arī ir galapunkts.

Līdz Polijas robežai vēl atlicis mērot tikai 30km. Piecu minūšu gājiena attālumā ir vilcienu stacija, bet, kad tur nokļūstam, nākas griezties atpakaļ, jo vilciens uz Poliju no tejienes kursēs tikai pašā vakarā. Tālāk stoposim, bet pirms tam jānopērk A3 lapas, jo visas līdzpaņemtās esam iztērējuši. Kancelejas preču veikaliņu (kura vienu no telpām rotā liels akvārijs ar vienu milzīgu zivi tajā) atrodam pilsētas centrā, tāpat arī lielveikalu, kurā iegādājamies brokastis (bulciņas un čipsu paku).

Tālāk ejam atrast autobusu, ar kuru tiksim ārpus pilsētas robežām, lai varētu sākt stopošanu. Nedaudz apmaldāmies, bet galu galā nonākam lielā laukumā, kas līdzīga Abrenes ielas pieturai Rīgā - ik pa desmit metriem ir pietura kādai no līnijām. Arī šajā autobusā iekāpt var tikai pa priekšējām durvīm, ejot garām šoferim. Taču, atšķirībā no iepriekšējā autobusa, šoreiz šoferis neatver aizmugurējās durvis, jo šī ir sākuma pietura, tātad nav neviena, kas izkāptu. Kāpjam iekšā un, nepievēršot uzmanību šoferim, dodamies tālāk, bet viņš mūs aptur un liek samaksāt. Izvelku savu debetkarti, jo zinu, ka viņiem noteikti nav terminālis. Vadītājs ir nesaprašanā, bet rāda ar roku uz biļešu iegādes ēku. Lieku viņam saprast, ka gribam braukt tieši ar šo, nevis nākamo busu.

Viņš atsprādzē savu drošības jostu, izkāpj ārā un liek mums sekot viņam pēc biļetēm. Tās ir ļoti lētas, tāpēc nolemjam, ka būs jāpērk - jau tā esam pamatīgi iekavējuši, turklāt jau rītvakar jābūt Rīgā - nevaram atļauties kavēties ne minūti.

Taču, ja maksā ar karti, minimālais pirkums ir 6 biļetes. Tik daudz negribam, bet šoferītis paliek nepacietīgs, jo ārā taču gaida pilns autobuss ar pasažieriem. Viņš ilgi neiztur un beigās ļauj mums braukt bez biļetēm. Lieliski - gan ietaupām naudu, gan laiku, negaidot nākamo autobusu.

Braucam aptuveni piecpadsmit minūtes, līdz vadītājs mums no priekšgala skaļā balsī ziņo, ka šī ir mums vajadzīgā pietura. Kāpjam ārā un sāksim stopot. Un beidzot mēs ieraugām sniegu! Nevis uz zemes, bet uz dažām garām braucošajām mašīnām. Tālumā var redzēt apsnigušas egļu galotnes. Esam diezgan augstu virs jūras līmeņa, tāpēc, pašsaprotami, gaiss te ir krietni aukstāks un beidzot sajūtam trešo gadalaiku šī ceļojuma laikā - ziemu. Līdz robežai ved viens vienīgs ceļš, pa kuru arī dodamies uz priekšu. Uz mūsu zīmes ir rakstīts "Polska". Ejam ļoti ilgu laiku bez sekmēm. Neviens pat īsti neskatās uz mūsu pusi. Pēc nepilnas stundas esam nogājuši pamatīgu gabalu, kad beidzot kāds šoferis aptur savu auto. Tālu gan mūs aizvest nevar, bet līdz nākamajam miestiņam varam tikt. Beidzot palaimējas, kas šobrīd ir ļoti svarīgi - kad pēdējo 30 stundu laikā acis ir aizvērtas uz nedaudz ilgāku laiku par stundu, ar stopošanu nesekmējas, un aukstums kož degunā, - apstādinot auto, garastāvoklis krietni uzlabojas un pazūd sajūta, ka visu laiku stāvam uz vietas.

Ar viņu pamatīgi piesmēķētā auto mērojam tikai 15km līdz Tanvalda miestiņam. Kad tiekam izlaisti no auto, vadītājs mums tikai parāda virzienu uz Poliju un atvadās no mums. Turpinām ceļu tieši tāpat kā iepriekš - nesekmīgi. Atkal mērojam pamatīgu gabalu, bez nevienas apstādinātas mašīnas. Jau esam aizgājuši līdz nākamajai pilsētiņai četrus kilometrus tālāk un izgājuši nedaudz ārpus tās, kad beidzot uz manis vicināto uzrakstu "Polska" reaģē „Škoda” auto vadītājs un apstājas. Elvijs nopelna divus punktus, jo rādīja īkšķi un Čehijā ir izvēlējies tieši "Škodu", bet man viens punkts, jo parādīju viņiem zīmi. Iekšā sēž divi jautra paskata poļi un saka, ka bez problēmām mūs aizvedīšot līdz viņu dzimtajai pilsētai.

Šoferis ir ļoti runātīgs, bet viņa draugs angliski nesaprot. Pa ceļam runājam daudz, apspriežot dažādus tematus, un pat pagaršojam tradicionālu poļu kūpinātu desu.

Viņš mums pastāsta, ka tieši viņu pilsēta ir tā, kuras reģionā vajadzētu būt slavenajam nacistu "zelta vilcienam", kas ir ar dārglietām piekrauts vilciens, kas tā arī nesasniedza savu galamērķi, kad vācu armija bēga no padomju spēku tuvošanās. Neesot gan vēl atrasts, bet ik pa laikam rokot jaunas bedres. Kopā braucam 100km līdz Volbricai, kur tiekam izlaisti pie vilcienu stacijas.

Mūsu plāns ir ar vilcienu nokļūt līdz Lodzai, no kuras milzīgās stacijas varēsim turpināt ceļu līdz Varšavai. Joprojām mums ir pamatīgi jāskrien, tāpēc neriskēsim ar iespēju tikt izmestiem no vilciena un pirksim biļeti. Taču ne līdz pašai Lodzai, lai taupītu naudu. Nopērku mums biļetes līdz Olesņicai, kas kopā maksā 17€. Būs jābrauc līdz Vroclavai un tad jāpārsēžas uz nākamo vilcienu, kas vedīs līdz pašai Lodzai, kas kopā ir 300km. Dodamies uz perona un kāpjam iekšā modernā vilcienā.

Kad pienāk konduktors, rodas ļoti dīvaina sajūta, visa ceļojuma laikā beidzot parādot derīgu biļeti līdz Vroclavai. Laiks miegam! Beidzot varam aizvērt acis uz ilgāku laiku.

Kad esam Vroclavā, ārā jau ir krēsla. Ejam uzmeklēt nākamo vilcienu. Kā noskaidroju pie lodziņa, tas kursēs pēc četrdesmit minūtēm. Seko ļoti patīkams pārsteigums - pārbaudot sava konta atlikumu, secinu, ka man nav noņemta nauda par vilciena biļetēm. Kad ievadīju savu PIN kodu, nenospiedu OK pogu un uzreiz pasniedzu termināli atpakaļ kasierei. Varbūt viņa izņēma karti pirms maksājums tika apstiprināts? Nezinu, bet uz konta vēl nauda ir, tā kā ir iemesls papriecāties. Olesņica ir otrā pietura, tāpēc mums pēc iespējas ātrāk jāparāda biļete konduktoram, lai netiekam izsēdināti, ja nu viņš biļeti apskata tikai pēc Olesņicas. Un viss notiek kā plānots. Biļeti mums uzprasa uzreiz pēc iekāpšanas, uzliek zīmogu un novēl patīkamu ceļu. Momentā aizmiegam.

Nav ne jausmas, cik ilgi esam braukuši, bet ārā jau ir pilnīga tumsa, kad mani pamodina sieviete, acīm redzami vēl viena konduktore. Vēloties visiem pārbaudīt biļetes vēlreiz. Šoreiz mums nepaveicas. Esam jau garām vietai, līdz kurai nopirku biļetes, tāpēc viņa paliek dusmīga un liek kāpt ārā nākamajā pieturā. Nu nekādīgi nesanāk sarunāt, ka varam braukt līdz Lodzai, un izkāpjam pilsētiņā ar nosaukumu Kepno. Nākamais vilciens uz Lodzu kursēs tikai pēc divarpus stundām, tāpēc dodamies ieturēt vakariņas iepirkšanās centrā, kas atrodas tieši aiz stacijas. Par biļetēm taču nesamaksāju, tāpēc tagad ir lieki līdzekļi, kurus iztērēju par milzīgu maltīti vienā no kafejnīcām.

Ar pilnu vēderu ejam atpakaļ uz staciju, kur mūs uz perona sagaida ļoti jauns un moderns vilciens. Kāpjam iekšā, ieņemam vietas un sagaidām jaunu konduktori jau pēc vienas nobrauktas pieturas. Sakām, ka mums nav naudas un cenšamies nokļūt atpakaļ Latvijā. "Varam kaut kā sarunāt, ka varam aizbraukt līdz Lodzai bez maksas?" Viņa sniedz noraidošu atbildi un prasa parādīt pases. Vairs negribam iesprūst kaut kādā Polijas miestā gadījumā, ja tiekam izmesti no vilciena, turklāt šis ir pēdējais vilciens šodien. Tāpēc

izvelkam savas ID kartes un ļaujam viņai uzrakstīt mums sodu (48€). Viņa nesaprot, kurš ir uzvārds un kurš vārds.

Ātri reaģēju un sameloju, apmainot abus vietām. Kad saņemam mūsu kvītis saprotam, ka sodu varēsim arī nemaksāt, jo viņa to ir aizpildījusi ar nepareizu informāciju. Bet vismaz tiekam līdz Lodzai.

Kad esam klāt, ir jau plkst. 22.15. Ar vilcienu uz priekšu vairs netiekam, tāpēc kartē atrodu benzīntanku nedaudz ārpus pilsētas, kurā uzrunāsim braucējus - varbūt kāds mūs varēs aizvest līdz Varšavai jau šodien. Kad bijām Kepno stacijā, kāda sieviete mūs brīdināja, ka Lodza ir ļoti bīstama un mums esot jābūt īpaši uzmanīgiem. Taču tagad, kad esam ieradušies, nejūtamies tā, it kā mums varētu draudēt kādas briesmas. Vietējie iedzīvotāji ir ļoti atsaucīgi, bet liekas dezinformēti paši par savu pilsētu – paiet apmēram stunda, kamēr, jautājot visiem pēc kārtas ceļu, tiekam līdz mums vajadzīgajam tramvajam. Tāda pati situācija kā šorīt Mlada Boļeslavā. Galu galā nākas secināt, ka pēdējais tramvajs numur 6 ir aizbraucis. Jautājam diviem vīriešiem, kā nokļūt benzīntankā, ko esmu noskatījis, un viņi saka, lai braucam ar viņiem, ar 3. tramvaju. Būšot gan gabaliņš jāpaiet, bet vismaz būsim aizbraukuši pareizajā virzienā. Pa ceļam papļāpājam un pasmejamies ar abiem manāmi iereibušajiem poļiem, kas dodas mājās pēc bāra apmeklējuma. Ātri vien pienāk mums vajadzīgā pietura. Atvadāmies un dodamies tālāk.

Līdz "Lukoil" benzīntankam esam mērojuši divus kilometrus. Kad dodamies iekšā, pārdevēji mums saka, ka pēc piecām minūtēm slēgšot ciet durvis. Esam neizpratnē un satraukumā, jo būs nakts jāpavada ārā! To redzot, viņi piemetina, ka tanks būs ciet tikai uz desmit minūtēm, kamēr sarakstīs atskaites. Ha, tādu atvieglojumu pēdējo dienu laikā vēl nebiju jutis. Desmit minūtes salstam ārā un, kad durvis atkal tiek atslēgtas, ieņemam vietu uz dīvāna pie galdiņiem. Kad kāds auto iebrauc uzpildīties (kas notiek ļoooti reti!), abi "Lukoil" darbinieki steidz mums palīgā, poļu valodā prasot vadītājiem, vai kāds nebrauc uz Varšavu un vai nevar aizvest, lūk, tos divus puišus. Taču neviens to nav gatavs darīt, tāpēc saprotam - ceļu varēsim turpināt tikai ar pirmo gaismu. Šonakt ir ASV vēlēšanu diena, tāpēc ieslēdzam tiešraidi, lai redzētu, kā veicas abiem kandidātiem. Bet pēc neilga laiciņa miegam vairs nav iespējams pretoties un aizmiegu.

Šīs dienas statistika:
Iztērēti 14€, tai skaitā:
         3€ - brokastu bulciņas Jabloņecā
         5€*2 - vakariņas Kepno
         1€ - A3 papīra loksnes

Ar 2 auto mēroti 115km
Ar 5 vilcieniem mēroti 370km
Stopošanas kausa izcīņa:
Arvils 15+6:18+3 Elvijs

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti