«Laižam atpakaļ!»: 22.diena - Kā dīki un interesanti pavadīt dienu Prāgā

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

 

No nakts uzdzīves atpakaļ Jūlijas dzīvoklī esam pārradušies tikai plkst. 8.00. Tāpēc mostos tikai vēlā pēcpusdienā. Ārā jau ir pamatīga krēsla, pēc nepilnas stundas būs pilnīga tumsa. Visa diena nogulēta!

No Prāgas šodien prom tikt varam tikai ar vilcienu.

Kad Jūlija ienāk istabā un redz mūs pamodušos, viņa uzreiz piedāvā mums pastaigāt pa pilsētu un palikt vēl vienu nakti. Vakar tā arī nesanāca kopā pavadīt laiku, tāpēc šī ir lieliska iespēja to izdarīt.

Nedaudz vēl papļāpājam un dodamies ceļā. Atkal mums ir jāmēro ceļš ar diviem transportiem, lai izkāptu ārā pašā Prāgas sirdī.

Tā kā Prāgā esmu jau vienu reizi bijis, zinu, ka astronomiskais pulkstens un Prāgas Hrada, tai skaitā Svētā Vīta katedrāle ir jāredz vēlreiz. Pastaigājoties pa vecpilsētu, apbrīnojam tās skaistumu un arhitektūru, dažādās ēkas un šaurās ieliņas. Nogaršojam arī vietējo saldumu - virpuļveida bulciņas (bildes nav, bet var apskatīt, "gūglējot" "Trdelnik"). Interesanti, ka tādā pašā vārdā čehi sauc neaptēstus cilvēkus - tāpat kā bulciņai, arī tiem galvā ir tukšums.

Jūlija labi pārzina šo pilsētas daļu, un jau pēc neilga brīža iznākam skvērā pie astronomiskā pulksteņa. Un tas ir pārpildīts ar cilvēkiem. Visi ir saspiedušies pēc iespējas tuvāk pulkstenim. Izrādās, speciāli neplānojot, esam atnākuši tieši laikā uz apustuļu parādīšanos.

Katru reizi, kad pulkstenis nosit apaļu stundu, parādās divpadsmit mazas apustuļu figūriņas, kuras no vietas, kur stāvam mēs, īsti redzēt nevar - tieši tik daudz cilvēku šeit ir sapulcējušies. Kad pēdējais apustulis ir pazudis, pūlis pāris sekunžu laikā izklīst, un arī mēs varam aplūkot ciparnīcu tuvplānā.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Prāgas pili, kas ir lielākā senā pils pasaulē. To var pamanīt jau no liela attāluma. Un tā ir milzīga!

Pēc apmēram pusstundas gājiena esam nokļuvuši pie pils mūriem, kur apsargs kārtīgi pārmeklē visus, kas grib ieiet. Par ieeju šeit jāmaksā nav, kas mums ir liels atvieglojums. Pēc neilgas pārbaudes esam iekšā. Pils teritorijā ir vairākas baznīcas, dārzi un torņi. No baznīcām, protams, visievērojamākā ir Svētā Vīta katedrāle. Tā ir tik grezna, tik daudz detaļu, tik saudz dažādu sīkumu! Un tik milzīga, ka ar telefonu to nav iespējams pilvērtīgi iemūžināt.

Tālāk mūsu ceļš ved pa gājēju tiltu, kam abās pusēs ir dažādu tēlu statujas. Par tām gan Jūlija mums sīkāk pastāstīt nevar, taču zina, ka pie vienas ir jāpieskaras, jāievēlas vēlēšanās un tā noteikti piepildīšoties.

To zina visi tūristi, jo itin visi to dara, un tā ir pamatīgi nopulēta no neskaitāmajiem pieskārieniem. Kad esam pabeiguši pils apskati, laiks doties atpakaļ uz māju pusi.

Šīs dienas statistika:

Iztērēti 11€, tai skaitā:

       3€ par "Trdelnik"

       8€ veikalā par vakariņām trīs personām - siļķes, biezpiens, tomāti, siers, krējums un majonēze.

 

Neesam mērojuši ceļu ārpus pilsētas.

Stopēšanas kausa izcīņa (nekas nav mainījies):

Arvils 13+6:16+2 Elvijs

Pa ceļam izejam caur veikalu, lai iegādātos izejvielas vakariņām (nolemjam gatavot kaut ko, ko visi ēd Latvijā - kartupeļus ar siļķi un biezpienu). Jāpiemin, ka cenas veikalos ir zemākas nekā Latvijā. Un tā arī mierīgi pavadām vakaru Jūlijas un viņas kaķa Sjomas kompānijā, ilgi sarunājoties un apmainoties ar dažādiem stāstiem par visu trīs valstu (jo Jūlija stāsta gan par Krieviju, gan Čehiju) kultūras iezīmēm.

Kaut arī esam iekavējuši mūsu sastādīto grafiku par veselu dienu un mums šobrīd jau bija jābūt kaut kur pie Varšavas, ir ļoti patīkami šādi pavadīt dienu.

Esam ļoti labi izgulējušies, viss vakars ir pavadīts ļoti nesteidzīgi lieliskā kompānijā un neesam braukuši milzīgos gaisa gabalus kā pārējās dienas. Pēdējo reizi tāda diena bija Mursijā, kas nu jau liekas pirms veselas mūžības. Kā saka, nav ļaunuma bez labuma.

Modinātāju rītam lieku uz plkst. 7.00, kad tiešām ir ātri jāceļas un jādodas ceļā - man Rīgā ir jābūt pēc trīs dienām, kad jāiet uz darbu, bet mums priekšā ir vēl 1400 km tāls mājupceļš.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti