Laižam uz Eifeļa torni! Agri ceļamies, sapakojam somas, atvadāmies no Minga un esam ceļā. Ja jau esam Parīzē, tad tornis ir obligāti jāredz! Varbūt arī redzēsim pārējos slavenos apskates objektus, piemēram, Triumfa arku, Parīzes Dievmātes katedrāli, ja tie būs kaut kur pa ceļam. Mums nav daudz laika un naudas metro biļetēm, tāpēc speciāli uz tiem nebrauksim. Metro vairs atļauties nevaram, tāpēc piecus kilometrus līdz tornim mērosim ar kājām. Ir diezgan vēss rīts. Ar džemperi vairs nepietiek. Siltās jakas atkal ir izvilktas no somām, cimdi arī stāv ātri pieejamā vietā. Ejam apmēram četrdesmit minūtes, līdz jāšķērso upe. No tilta pirmo reizi paši savām acīm redzam Eifeļa torni.
Jo tuvāk ejam, jo milzīgāks tas paliek. Vēl apmēram divdesmit minūšu gājiens un esam pašā pakājē. Augšā gan nebrauksim. Skats ir apbrīnojams.
Dzīves darāmo lietu sarakstā tiek atlikts ķeksītis pie ''Redzēt Eifeļa torni''. Taču sajūtas ir dalītas. Zinājām, ka šeit būs miljons tūristu, bet to ir vēl vairāk.
Un visu atmosfēru bojā tieši tas, ka šis ir tik milzīgs tūristu centrs. Ik uz soļa vietējie uzbāžas, lai pārdotu suvenīrus, visu laiku ir jābūt uzmanīgiem ar somām un kabatām, lai nekas netiktu nozagts. Milzīgs troksnis, par daudz cilvēku un nekaunīgi pārdevēji. Galu galā prom no torņa dodamies ar sliktām emocijām. Pie sevis nodomāju, ka ir labi, ka esmu torni redzējis tieši šī ceļojuma laikā, atbraucot uz Parīzi netīšām.
Skaists tornis, protams, bet tādu sarūgtinājumu gaidījis nebiju.
Tagad atliek izdomāt, kā tikt prom no Parīzes uz vietu, kur varam stopot. Esam nolēmuši doties uz Dižonas pusi, caur kuru plānojam braukt uz Vāciju. Gan Beļģiju un Nīderlandi, gan Šveici izlaidīsim.
Par mūsu nākamo lielo mērķi kļūst Prāga, kur gribam pavadīt veselu dienu un tad doties uz māju pusi. Ceļojums pamazām noslēdzas, bet joprojām ir vēl garš ceļš mērojams. Metro izmantot nevaram, tāpēc brauksim ar autobusu. Ilgi cenšamies izdomāt, kā nokļūt līdz labai stopošanas vietai, bet tas neizdodas. Apmēram tikai zinām virzienu, kurā jābrauc, tāpēc sēžamies autobusā, cerot vismaz kustēties tajā virzienā.
Un, lai tiktu pilsētas autobusos, ir nedaudz jāapmāna šoferis. Kāpt tajos iekšā drīkst tikai caur priekšējām durvīm, kur biļete ir jānopīkstina šoferim redzot. Vidējās durvis ir paredzētas tikai tiem, kas kāpj ārā. Bet, pieejot pie tām un sagaidot, kad visi izkāpj, var paspēt ielekt iekšā. Tā nu mēs dodamies it kā pareizajā virzienā, bet īsti nezinām, vai pareizajā. Braucot pāri Sēnai, tālumā redzam Parīzes Dievmātes katedrāli, kas jau no attāluma izskatās iespaidīga.
Galu galā autobuss mūs atved atpakaļ uz centrālo dzelzceļa staciju.
Atmetam ar roku centieniem tikt ārā no Parīzes ar vietējo sabiedrisko transportu un nolemjam to darīt ar vilcienu.
Kāpsim ārā, tiklīdz būsim ārpus pilsētas. Šoreiz ekrāni rāda, ka mums jāgaida stunda līdz vilcienam, kas dodas pareizajā virzienā - uz Besançon. Stacija ir cilvēku pārpildīta. Nav īsti, kur apgriezties, par sēdvietām nemaz nerunājot.
Pienāk laiks doties uz vilcienu. Ja nu redzēsim konduktoru, teiksim, ka iekāpām nepareizajā vilcienā. Tāpēc arī paliekam pie durvīm, sēdvietu nemaz nemeklējot. Kad viņš iet garām, Elvijs pirmais uzsāk ar viņu sarunu, lai būtu ticamāk. ''Atvainojiet, uz kurieni brauc šis vilciens?'' viņš jautā angļu valodā. Kad konduktors saka ''Uz Besançon!'', tēlojam tik pārliecinošu pārsteigumu, ka viņš mums biļeti neprasīšot, bet nākamajā pieturā mums ir jākāpj ārā. Tad pēc kāda laiciņa varēsim tikt atpakaļ uz Parīzi. Kā izrādās, nākamā pietura ir Montbarda, kas ir tikai pēc 270 km. Šoreiz laiku kavējam, spēlējot ''Katanas ieceļotājus'' telefonā.
Kad esam klāt, uzreiz dodamies uz tūristu informācijas centru, kur mums laipna kundzīte sniedz norādes uz veikalu un vietu, kur varēsim stopot uz Dižonu. Pārtikas veikalu ķēdei šeit nosaukums ir "Casino", un neviens nevar pateikt, kāpēc tie tā nosaukti.
Veikalā cenšamies iztērēt pēc iespējas mazāk naudas, un tas mums izdodas varen labi.
Šīs dienas statistika:
Iztērēti 2.44€, tai skaitā:
0.83€ - grauzdēta maizīte
0.97€ - apelsīnu džems
0.64€ - čipsu paka
(krietni lētāk par Parīzi)
Ar 1 vilcienu mēroti 270km.
Ar 2 auto mēroti 100km.
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 12+2:10+1 Elvijs.
No veikala izejam ar grauzdētām maizītēm, apelsīnu marmelādi un milzīgu čipsu paku. Tas viss par 2,44€. Turpat pie veikala nedaudz iestiprināmies, bet mums nav daudz laika, jo saule pamazām sāk laisties lejup. Vēl dažas minūtes un esam uz ceļa, kur ir lieliska iespēja apstādināt kādu auto. Ir tik lieliska sajūta atkal stopot! Neziņa par to, kāds būs nākamais šoferis, cik tālu viņš mūs aizvedīs un cik vispār ilgi būs jāgaida, atkal sagādā kārtīga piedzīvojuma sajūtu. Pirmais sāk Elvijs, jo iedzinējam ir priekšroka. Viņš šobrīd no manis mūsu kausa izcīņā atpaliek par 2 punktiem. Tikmēr aizeju uzpildīt mūsu ūdens pudeli uz konditoreju pāri ielai. Francijā papildu punktus varu nopelnīt, apstādinot "Mercedes" vai "Peugeot" auto, turpretī Elvijs cer atgūties, apstādinot BMW vai "Renault" markas auto. Kad uzpildu pudeli, viņš liek man turēt zīmi, kamēr pats aizskrien uz tualeti. Un es uzreiz apstādinu "Mercedes"! Plus 2 punkti Arvilam! Skrienu pēc Elvija, kurš tā arī vēl nav paspējis ieiet labierīcībās. Lecam mašīnā pie darbmācības skolotāja, kurš strādā Montbardā, bet dzīvo 50km uz Dižonas pusi.
Arī šim šoferim ļoti interesē viss, ko darām un kur esam bijuši.
Es teiktu, ka atbildēt uz tādiem jautājumiem ir viena no grūtākajām nodarbēm, šādi ceļojot.
Tāpēc, ka ir ļoti apnicīgi stāstīt vienu un to pašu. Katru reizi viens un tas pats. To, ko atbildēs otrs, zinām no galvas. Un tas ir grūti. Tieši tāpat bija augustā, kad ceļoju kopā ar Edgaru - vārds vārdā zinājām, ko otrs teiks. Pienāk laiks kāpt ārā, un mūsu šoferis mūs izlaiž ļoti labā vietā - uzreiz aiz pilsētiņas ceļa malā apmēram trīsdesmit metru garumā ir smilšu laukums. Šoferiem te būs viegli apstāties, kas vairo mūsu izredzes ātri tikt pie transporta. Elvijs uzsāk stopošanu, bet es tikmēr skrienu atrast internetu - ir jāiesūta stāsts par piedzīvojumiem. Esmu prom tikai piecas minūtes (ātri sapratu, ka bezmaksas WiFi te neatradīšu) un redzu, kā pie Elvija apstājas auto. Metos skriešus, lai šoferim nebūtu jāgaida.
Šoreiz tiksim līdz pašai Dižonai. Auto vadītājs angliski runā tikai nedaudz, tāpēc daudz pļāpāt nesanāk. Pati Dižona man atgādina Insbruku. Apkārt ir ļoti daudz studentu, ielas ir sakoptas un atmosfēra ir ļoti patīkama. Ātri vien ''Couchsurfing'' atrodam Valēriju, pie kā palikt pa nakti. Viņa ir francūziete, kas uz Dižonu pārcēlusies studiju dēļ. Tiekam pie lieliskām vakariņām un vakaru pavadām, ļoti ilgi pļāpājot par itin visu, pat par franču un latviešu valodas īpatnībām.
