«Laižam atpakaļ!»: 18.diena - Kā netīšām nokļūt Parīzē?

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

 

Ceļamies reizē ar Antonu. Viņam jau plkst.9.00 ir jābūt darbā, tāpēc beidzot arī mēs esam pamodušies laicīgi. Viņš mums pagatavo ļoti dīvainu kafiju. Atceros, kā Agata Krakovā stāstīja par vienu dzīvokļa saimnieku Las Vegasā, kas viņām kafiju taisīja, ūdeni nolejot no radiatora. Arī ar šo kafiju kaut kas nav labi. Lai nu kā, šobrīd esam sveiki un veseli. Antons mums piedāvā doties uz pirmajā stāvā esošo konditoreju, lai pabrokastotu, taču atsakām.

Šodien negribam pazaudēt ne laiku, ne naudu. Uzreiz steidzam uz dzelzceļa staciju. Tā kā esam Francijā, esam gatavi arī stopot, bet šorīt vēl izmantosim vilcienus.

Vēlamies pēc iespējas ātrāk nokļūt Lionā, un Antons vakar pastāstīja, ka to visātrāk var izdarīt tieši ar vilcieniem. Pēc Lionas stoposim tālāk uz Šveici.

Vilciena atiešana nav ilgi jāgaida, un pavisam drīz jau esam ceļā uz Marseļu. Līdz galam gan neplānojam braukt, jo tad aizšautu nedaudz šķērsām. Kāpsim ārā Nimes stacijā. Jābrauc ir ilgi, tāpēc ejam ieņemt vietas. Taču vilciens ir pārpildīts, brīvu vietu tikpat kā nav. Mums nav nekas pretī arī garo ceļu pavadīt pie ieejas. Kamēr braucam, mūsu ''kupejas'' biedri katrā stacijā mainās. Arī viņiem nav sēdvietu, tāpēc viņi pavēro mūs, saprot, ka ir diezgan ērti, un arī ieņem vietu uz zemes. Tad tas ir kāds melnādaino pāris, tad musulmaņu ģimene, tad kāda studente. Ik pa laikam mums garām pabrauc ratiņi ar kafiju, tēju un uzkodām. Tajos brīžos visas mantas jāpavāc malā. Konduktoru nav līdz pat pašam galamērķim.

Es īsti neatceros, vai Nimes stacijā jau esam bijuši. No perona tās visas liekas gandrīz vienādas. Kad bijām šajā reģionā turpceļā, tieši riņķojām starp šīm stacijām, tāpēc Nime varētu tikt apciemota jau otro reizi. Laiks ārā kļūst arvien dzestrāks. Vēl esam džemperos, bet zinām, ka tūlīt jau būs jāvelk ārā arī ziemas jakas. Ekrāns stacijā saka, ka pēc desmit minūtēm kursēs vilciens ''Paris Gare de Lyon''. Saprotam, ka tas ir Parīzes vilciens, kas kursē caur Lionu, bet drošības pēc apjautājamies stacijas darbiniekam. Jā, mēs ar to noteikti tikšot līdz Lionai, tikai ir jāpasteidzas uz A peronu, jo tūlīt jau braukšot prom. Tā arī darām. Uz perona mūs sagaida moderns ātrvilciens, tāpēc nopriecājamies - pārvietosimies ļoti ātri, tādā veidā ekonomējot laiku. Arī iepriekšējais vilciens mūs līdz Nimei atveda ļoti ātri. Ir tikai plkst. 12.45, bet esam mērojuši jau 300km. Vēl tikpat un būsim jau Ženēvā.

Arī šis vilciens ir pilns ar cilvēkiem. Gan pirmajā, gan otrajā stāvā nav nevienas brīvas vietas, tāpēc atkal paliekam pie durvīm.

Šeit gan ir krietni plašāk, tātad ērtāk. Iekārtojamies un gaidām, kad uzsāksim kustību. Seko pirmais grūdiens un esam ceļā uz Valenci, kas ir vienīgā pietura starp Nimi un Lionu. Atkal kaut kā jākavē laiks - es rakstu par mūsu piedzīvojumiem, Elvijs tikmēr spēlē telefonu un ik pa laikam palīdz ar stāstu detaļām, kas man pašam piemirsušās. Traucamies milzīgā ātrumā, bet tā nešķiet. Vilciens kustās pavisam līgani. Tikai, kad pieeju pie loga, saprotu, ka tik ātri mēs vēl neesam braukuši.

Un patiešām - ekrāns vienā no vagoniem (kuru redzam caur stikla durvīm) rāda, ka braucam ar 299km/h! Kas tāds vēl nav pieredzēts. Ilgi vērojam ekrānu, bet skaitli 300 tā arī neieraugām.

Kad esam garām pirmajai pieturai, ik pa laikam iemetu aci kartē, lai redzētu, cik tuvu Lionai esam. Pavisam drīz jau jābūt, tāpēc lieku Elvijam likt somu plecos. Bet kaut kas nav kārtībā. Vilciens it kā ir ļoti samazinājis ātrumu, bet ne pietiekami, lai kuru katru brīdi apstātos. Un neapstājas arī, tikai uzņem ātrumu atpakaļ uz ~295km/h.

Skatos kartē un redzu, kā mūsu atrašanās vietas punktiņš slīd arvien tālāk uz ziemeļiem no Lionas. Pilsēta sen jau garām.

To, kas ir noticis, saprotu tikai tad, kad paskatos tajā pašā ekrānā, kas rāda ātrumu - nākamā pietura ir ''Paris Gare de Lyon''. Pieleca! Tas ir Parīzes stacijas nosaukums! Abus vārdus raksta vienādi! Mašīnists nevienu brīdi nebija plānojis apstādināt vilcienu Lionā.

Līdz Parīzei ir vēl aptuveni 500km, bet tos nobrauksim gana ātri, pārvietojoties ar teju 300km/h. Tieši mums blakus ir tualete, tāpēc ik pa laikam redzam jaunas sejas, kas ar interesi vēro mūs. Viens vīrietis, iznākot no tualetes, saka, ka otrajā stāvā tomēr esot vietas. Sekojam viņam, lai paši par to pārliecinātos, taču, uzreiz uzkāpjot pa trepēm, mūs sagaida nepatīkams pārsteigums. Tur ir konduktors, kas uzreiz prasa biļeti.

Sakām, ka netīšām iekāpām šajā vilcienā, ka īstenībā gribējām braukt uz Aviņjonu. Ja jau atrodamies vilcienā, esot jāmaksā pilnā biļetes summa, kas ir 114€(!) no katra.

Bet mums tādas naudas nav! Visādi cenšamies ieskaidrot konduktoram, ka šis ir bijis tikai pārpratums, ka mums nav tik daudz naudas, turklāt vajadzēs vēl pirkt biļeti, lai tiktu atpakaļ. Līdz beidzot viņš piekrīt un ļauj mums braukt līdz galvaspilsētai.

Parīze. Netīšām aizbraukt 500km līdz Francijas galvaspilsētai... Ko lai iesāk? Nav nekāda plāna. Nebijām domājuši šeit nonākt, bet te nu mēs esam. Ja jau Parīze, tad obligāti jāredz Eifeļa tornis. Ir vēl pēcpusdiena un ārā ir pietiekami gaišs, lai to paspētu izdarīt šodien, bet nolemjam no sākuma labāk sameklēt naktsmājas. Piedevām ir iespēja satikt paziņu, kas dzīvo Parīzē. Apmēram pusotru stundu pavadām, lai atrastu kādu ''Couchsurfing'' un norunātu tikšanos ar manu paziņu. Kad tas ir izdarīts, ārā jau ir satumsis. Bet nekas, torni mēs šodien redzēsim tāpat.

Dodamies pa dzīvības pilnajām Parīzes ielām līdz kādai metro stacijai, kur mūs sagaidīs Deboras draugi. Pēc tam arī viņa pati pievienosies. Gājiens aizņem aptuveni pusstundu. Kad esam pie norunātās tikšanās vietas, konditorejas, saprotam, ka te neviena nav. Esam laicīgi, bet neredzam nevienu, kas gaidītu divus džekus ar milzīgām mugursomām. Jāiet atrast interneta savienojums, lai varam noskaidrot, kas un kā. Taču tas aizņem laiciņu.

Te visapkārt ir glauni restorāni, kas interneta paroli piešķir tikai klientiem. Kādā bārā arī saka, ka ir kaut kas jādzer, bet naudu tērēt negribam. Jau pirms tam pa ceļam esam iegājuši veikalā, kura apmeklējums izvēršas diezgan dārgs. Par diviem maizes kukuļiem, āboliem un čipsu paku (jo negribējām ēst pliku maizi) samaksājām 5,10€. Tomēr saprotam - šeit pie interneta tiksim visātrāk un visvieglāk. Par cik ir laimīgās stundas, 0,33l pudelīte ''Heineken'' alus mums izmaksās 2€. Kad novicinu karti, bārmenis saka, ka tādā veidā norēķināties var tikai sākot no 15€. Bet tomēr piešķir mums paroli bez alus nopirkšanas ar tādu apmēram ''Labi, savāciet savu paroli!'' attieksmi.

Turpat pie bāriņa sazinos ar Deboru, un, kamēr gaidu viņas atbildi, joprojām cītīgi meklēju vietu, kur mums palikt. Negribas ticēt, ka pat tik milzīgā metropolē kā Parīze neatradīsim jumtu virs galvas. Diemžēl Debora saka, ka gan viņa, gan viņas draugi jau ir devušies mājās, kamēr meklējām viņus un internetu. Tātad satikties nesanāks, bet esam taču Parīzē! Te ir tik daudz iespēju! Ielieku arī mūs ''Hangouts'' sadaļā, kur cilvēki meklē citus, ar ko pavadīt laiku. Ātri vien man atbild Tojoto no Japānas. Viņš un viņa jauniegūtais draugs no Jaunzēlandes atpūtīšoties savā hostelī, varbūt mēs arī vēlamies pievienoties uz kādu alu. Un arī naktsmājas atrodam, bet saimnieks būs mājās tikai ap plkst. 23, tāpēc mums vēl ir trīs stundas laika. Dodamies uz Svētā Kristiāna hosteli (laikam tā sanāk pārtulkot), kas ir piecpadsmit minūšu gājiena attālumā.

Milzīgā hostelī ar milzīgu bāru satiekam Tojoto un Kīranu.

Japānis jau kādu laiku dzīvo Francijā, uz kuru pārvācies darba dēļ. Kīrans savukārt vienkārši ceļo pa pasauli, un šī ir viņa pēdējā nakts šeit - jau rīt viņš lido uz Londonu, kur turpinās dzīvot un strādāt.

Ceļā viņš ir pavadījis jau 130 dienas. Pļāpājot un izdzerot pa alus kausam, pavadām laiku līdz plkst. 22.40, kad sāku uztraukties par naktsmājām. Mūsu saimnieks vairs neatbild uz manām ziņām. Esmu saņēmis CS draudzības aicinājumu no ķīnieša Minga, kuru redzu pirmo reizi. Bet viņam profilā ir norādīts, ka viņš uzņem viesus, tāpēc, daudz nedomājot, nosūtu viņam vēstuli. Viņš saka, ka pilnīgi droši varam doties pie viņa, bet, ja mums ir kaut kas pret gejiem, tad par naktsmājām varam aizmirst. Protams, ka mums neinteresē cilvēku seksuālā orientācija, tāpēc esam gatavi doties pie viņa. Saņemam norādes, atvadāmies no Tojoto un Kīrana un atkal ar somām plecos ejam uz metro staciju.

Šīs dienas statistika:

Šīs dienas statistika:
Iztērēti
  0.85€*2 - maizes kukulis
  1.80€ - ūdens pudele
  0.55€*2 - ābols
  2.30€ - čispu paka
  1.90€*2 - Parīzes metro biļete
  (Parīze ir TIK ļoti dārga!)
Ar 2 vilcieniem mēroti 1050km!!!
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 11+1:9+1 Elvijs.

Metro bez maksas iešmaukt neizdosies. Apsardze ļoti uzmanīgi vēro katru, kas iziet caur vārtiņiem. Ilgi domāt nav vaļas - ir jau vēls un Mings teica, lai pasteidzamies. Biļete šeit maksā 1,90€, ar kuru var pārvietoties pa visu pilsētu, ja vien atkal neiziet ārā pa vārtiņiem. Mums ir jābrauc trīs pieturas un tad jāsamaina vilcieni, lai brauktu tālāk, uz pašu Parīzes nomali. Liekas, ka būsim bīstamā rajonā, jo otrs metro vilciens ir noplucis, tajā sēž interesanta paskata cilvēki. Bet nē! Izkāpjam ārā ļoti glaunā un klusā rajonā ar augstām mājām un skaistiem restorāniem. Cilvēkus manām ļoti reti, jo ir jau pusnakts. Pavisam drīz esam pie Minga mājas, bet netiekam iekšā, jo aizmirsu pajautāt viņa dzīvokļa numuru. Kādu laiku domājam, ko darīt, līdz aiz stūra atrodam vēl neslēgtu restorānu, kurā tiekam pie interneta piekļuves. Mings ļoti ātri atbild un saka, lai ejam atpakaļ, viņš tūlīt mums iznāks pretī.

Mingam ir 30 gadi, bet viņš izskatās apmēram 20 gadus jauns. Arī Tojoto izskatījās krietni jaunāks. Vai varētu tā būt, ka aziāti noveco krietni lēnāk? Viņš ir pašnodarbināta fotogrāfs un jau četrus gadus studē Parīzē. Mums ir palaimējies - Mings tikai vakar atgriezās no Šveices. ''Couchsurfing'' viņam ir jauna pieredze un mēs esam viņa pirmie viesi.

Parīzes apskati atstājam rītdienai. Celsimies agri un centīsimies pēc iespējas ātrāk visu izdarīt un braukt prom. Vēl ir jāizlemj, uz kuru pusi virzīties. Uz ziemeļiem, lai brauktu apskatīt Beļģiju un Nīderlandi, vai tikai caur Vāciju, vai braukt atpakaļ uz Lionas pusi, lai tomēr tiktu uz Šveici. Bet to izplānosim rīt, jo tagad nogurums ir pamatīgs un ir jāiet gulēt.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti