«Laižam atpakaļ!»: 17.diena - vilcieni, autobusi un beidzot Francija!

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

 

1.novembris Spānijā ir oficiāla brīvdiena. Barselonas dzelzceļa stacijā tas gan nav pamanāms. Tāpat visur ir pilns ar cilvēkiem.

Mūsu vilciens izbrauc plkst.7.20, bet pamostamies tikai plkst.8.10. Stacijā pirkta rīta kafija ir tieši laikā, lai uzsāktu dienas gaitas. Eju noskaidrot, cikos varēsim tikt tālāk. Tā kā vēl esam Spānijā, turpināsim izmantot vilcienus. Ļoti gribas turpināt stopošanu, bet to darīsim Francijā. Tur esot krietni vieglāk.

Šodien obligāti jātiek pēc iespējas tālāk aiz robežas. Mūsu ceļojumam atvēlētais laiks iet uz beigām, tāpat arī mūsu budžets, bet vēl joprojām atrodamies Spānijā. Lai nokļūtu uz kādu peronu, ir jāatver vārtiņi ar derīgu biļeti. Nolemjam atkal pirkt biļeti tikai līdz pirmajai pieturai un katrs šķiramies no 1,80€.

Līdz mūsu izvēlētajam vilcienam gan ir laiciņš jāpagaida, tāpēc dodamies uz "Makdonaldu", lai uzlādētu telefonus un izmantotu internetu. Kontaktu te gan nav, tāpēc Elvijs dodas elektrības meklējumos. Pēc pāris mirkļiem viņš ir atpakaļ un saka: ''Mēs varam iet uz biznesa laundžu!''

Izrādās, stacijas darbiniecei patiešām nekas nav pretī, ja pavadām laiku pirmās klases atpūtas zonā.

Pēc tam ar mūsu lēto biļeti mēģinām iet uz vilcienu, kas brauc uz Parīzi. Līdz turienei braukt negribam, bet leksim ārā kādā pieturā pa ceļam. Stacijas darbinieks prasa biļeti un to, uz kurieni brauksim. Nosaucu pirmo pieturu, uz kuru arī tika nopirkta biļete, bet viņš mūs norīko uz citu peronu. Tur arī dodamies, jo zinām, ka visi vilcieni tāpat brauc ārpus pilsētas, un tas šobrīd ir mūsu galvenais mērķis.

Pēc minūtes vilciens uz Granollers. Tas mums der. Sākam skriet, lai nenokavētu. Vieta, uz kuru brauc vilciens, ir tieši uz pilsētas robežas. Sešas pieturas, un esam klāt. Esmu nedaudz apmulsis, jo konduktors nekur netika manīts. Pieņemu, ka viņš vienkārši nepaspēja atnākt līdz mums, kaut gan vagoni bija diezgan tukši. Ārā izkāpjam Barselonas pievārtē. Diemžēl nākas secināt, ka no šīs stacijas tālāk uz ziemeļiem nekas vairs nebrauc. Tas, ko varam darīt, ir braukt ar to pašu vilcienu atpakaļ un pusceļā kāpt ārā, lai lektu citā, kas mūs aizvedīs līdz pašai robežai. 

Tā gan darīt pavisam negribu, tāpēc cītīgi pētu karti. Pilsētiņu, kurā atrodamies, no abām pusēm ieskauj dzelzceļa sliedes un abās pusēs ir pa stacijai. Otrā stacijā sliedes ved cauri un turpina ceļu uz ziemeļiem, tāpēc izvēlamies doties 2 km ar kājām, lai nokļūtu tur. Ārā vairs nav tik silts. Gājiena laikā prasās visu laiku staigāt pa sauli un izvairīties no ēnas. Tieši pretēji tam, kā tas bija pirms divām dienām Alikantē. 

Garastāvoklis uzlido augstu debesīs, jo Francijas robeža ir tik ļoti tuvu! To gandrīz var aizsniegt ar pirkstu galiem.

Šodien būsim ārpus Spānijas! Tā mūs ir tik ļoti nogurdinājusi, ka nespējam sagaidīt brīdi, kad šķērsosim robežu.

Esam atnākuši uz otru staciju. Uzreiz eju pie vilcienu saraksta, lai noskaidrotu, vai esam atnākuši pareizi. Un jā - no šejienes varam tikt līdz pašai robežai un pat pāri tai. Tomēr tas paņems laiciņu. Pēc piecpadsmit minūtēm būs vilciens līdz ''Vic'', kur būs stunda jāgaida līdz tam, kas dodas uz Ripoll, tad vēl viena stunda un varēsim nokļūt Francijā. Vakardienas šoferi mums teica, ka no Barselonas līdz Francijai ir viegli nostopot, jo daudzi francūži brauc atpakaļ uz savu valsti. Tomēr no mūsu atrašanās vietas šoseja ir ļoti tālu, tāpēc vēl pēdējos kilometrus Spānijā nolemjam braukt ar vilcienu.

Nepaiet ilgs laiks, un esam izkāpuši ''Vic'' stacijā. Veiksme mums šodien smaida - arī šoreiz

konduktors mums biļetes neprasīja, bet gan smaidīgs vairākas reizes gāja garām. Varbūt tāpēc, ka šodien ir valsts svētki.

Šeit nekas interesants nenotiek. Visu stundu pavadām 'kūkojot' līdz nākamajam vilcienam. Kad braucam tālāk uz Ripollu, ārā var just rudeni. Braucam arvien dziļāk kalnu reģionā, tāpēc ir arvien vairāk skuju koku, bet starp tiem var manīt nodzeltējušus lapu kokus.

Līdz Ripollai arī tiekam, neviena netraucēti. Brokastojam (drīzāk pusdienojam), ēdot pēdējās nūdeles un konservu. Ēdiens ir beidzies, tāpēc vajadzētu atrast veikalu, kamēr esam Spānijā, jo tālāk būs krietni dārgāk. Tomēr netiekam ārā no stacijas, jo te atkal ir vārtiņi. Ja iziesim, atpakaļ netiksim. Mierīgi sagaidām vilcienu, kāpjam iekšā un jau pēc stundas būsim pāri robežai.  Elvijs vilcienā aizmieg. Es tikmēr vēroju kalnaino apkārtni.

Kad tuvojamies pēdējai stacijai Spānijas pusē, pamodinu Elviju, lai piedāvātu izkāpt tur, iepirkt lētu ēdienu un tikai tad braukt tālāk. Jā, darīsim tā. Kļūda, liela kļūda.

Nākamais vilciens ir tikai pēc trīs stundām. Līdz Francijas stacijai ir astoņi kilometri, tāpēc ar kājām iet būtu ļoti tālu. Vietējam iedzīvotājam jautājam, kur ir veikals. Viņš atbild, ka ir taču brīvdiena, tāpēc visi veikali ir ciet, bet vienam lielveikalam vajadzētu būt atvērtam. Dodamies uz turieni. Jākāpj stāvā kalnā, kurā ved arī vagoniņš, bet negribam par to maksāt, tāpēc nekas cits neatliek, kā vien kāpt pa ļoti garām kāpnēm. Ar mūsu somām tas nav tik viegli, kā sākumā likās. Un arī lielveikals ir ciet! Itin viss ir slēgts.

Kādā kafejnīcā, kas tomēr ir atvērta, noskaidrojam, ka labākais variants mums būtu tomēr gaidīt vilcienu, jo nostopot būs ļoti grūti. Tad nu gaidīsim divarpus stundas. Pa ceļam atpakaļ pamanām, ka vagoniņš tomēr ir par brīvu. Protams, izmantojam tādu ekstru un nobraucam lejā līdz pašai stacijai.

Stacijā īsti neko nedarām. Es iesūtu rakstus, ar kuriem esmu aizkavējies, Elvijs tikmēr cītīgi spēlē telefonā. Ir jau pamatīga krēsla, kad pienāk vilciens. Nākamā stacija ir piecu minūšu attālumā. Mēs tur būtu bijuši jau pirms trīs stundām, ja nevajadzētu tikt pie ēdiena, pie kura tā arī netikām. Zemē izmests daudz laika, bet vismaz esam Francijā!

Brīdī, kad kartē mūsu punktiņš pārbrauc pāri robežai, abi aplaudējam. Beidzot esam prom no Spānijas!

Šīs dienas statistika:

Iztērēti 15€ par divām autobusa biļetēm.
Ar 6 vilcieniem mēroti 260km.
Ar 1 autobusu mēroti 170km.


Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 11+1:9+1 Elvijs.

Francijā mūs atkal sagaida ķibele. Pēdējais paredzētais vilciens uz Tulūzu ir salūzis, tāpēc nākamais reiss būs tikai plkst.5.25. Taču visa stacija ir piepildīta ar francūžiem, tāpēc dodamies pie lodziņa, lai noskaidrotu, uz kurieni viņi visi brauc un vai tiešām nav iespējas šodien tikt prom no tejienes. Lai aizstātu vilcienu, līdz Tulūzai kursēs autobuss. Mums piedāvā nopirkt divas biļetes par 15€, kas ir ar ļoti lielu atlaidi. Parastā situācijā tā maksātu 27,50€ katram. Ja gribam tikt prom, tad nekas cits neatliek. Samaksājam 15€, kas mūsu budžetu pamatīgi sadragā un dodamies uz autobusu.

Liekas, šoferis ir sajucis. Viņš pa kalnu ceļiem tik ļoti nēsājas.

Visu laiku strauji uzņem ātrumu, strauji bremzē, neprātīgi griežas līkumos. Sajūtas kā ļoti sliktā atrakciju parka karuselī.

Kāda sieviete aiz muguras pat sāk vemt. Arī Elvijs paziņo, ka viņš nav tālu līdz tam. Tā mēs braucam apmēram stundu. Nebijām pareizi sapratuši - autobuss brauc nevis līdz Tulūzai, bet mēģina noķert vilcienu kādā no stacijām, kurā varēsim sēsties iekšā. Apstājamies vienā no tām, izvelkam mantas un gaidām uz perona, līdz mums atkal liek ieņemt vietas autobusā. Vilciens te jau esot izbraucis cauri, bet sagaidīšot mūs nākamajā stacijā. Atkal viss no sākuma - strauji pagriezieni un asa bremzēšana, vemšanas skaņas no aizmugures un Elvija izmisīgie centieni saglabāt visu kuņģa saturu.

Beidzot esam īstajā stacijā, ātri skrienam uz vilcienu un uzņemam kursu uz Tulūzu. Ir vēls, tāpēc bīstamies par to, ka naktsmājas varētu tā arī neatrast. Mūsu biļetes tā arī nevienā brīdī netika pārbaudītas, tāpēc ļoti žēl izmestās naudas.

Kad esam Tulūzā, uzreiz ķeramies pie naktsmītnes atrašanas. "Couchsurfing" piedāvā ļoti daudz variantu, bet lielākā daļa ir ārpus pilsētas vai saka, ka ir par vēlu. Ir gandrīz pusnakts, kad mums beidzot atnāk pozitīva atbilde. "Es jau gandrīz biju aizmidzis, kad atsūtīji vēstuli. Man ir ļoti mazs dzīvoklis, bet nāciet vien šurp!" saka Antons. Viņš dzīvo desmit minūšu attālumā.

Kad esam klāt, esam neizsakāmi pateicīgi, ka nebūs jāguļ stacijā. Antonam ir 24 gadi, viņš strādā meteoroloģijas centrā un viņa dzīvoklis ir patiešām mazs. Divguļamais matracis aizņem pusi no vienīgās istabas, bet tas mūs itin nemaz nesatrauc. Viņš arī ir pirmais vīrietis, pie kā paliekam - pirms tam bija palaimējies tikai ar meitenēm. Diemžēl ilgi nesanāk papļāpāt, jo gan viņam, gan mums rīt ir agri jāceļas.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti