Šīs dienas statistika:
Iztērēti 4€ par divām vilciena biļetēm.
Ar 1 vilcienu mēroti 30km.
Ar 1 auto mēroti 330km.
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 11+1:9+1 Elvijs.
Vienīgais, kas pa nakti traucēja gulēt, bija autoostas apsargs, liekot noņemt kājas no krēsla. Sanāca gulēt tādā dīvainā pozā, bet tāpat jūtos ļoti labi izgulējies.
Līdz stacijai ir ejams neliels gabaliņš. No turienes centīsimies braukt Barselonas virzienā un tad redzēsim, cik tālu tiksim. Būtu perfekti, ja varētu jau šodien nokļūt Francijā. Tad arī mēs sāktu ieskrieties, jo tur ir gan viegli stopot, gan vilcienos biļetes tiek pārbaudītas ļoti reti.
Kad esam stacijā, redzam, ka varam doties uz Zaragozu (Saragosu), kas ir labu gabaliņu uz ziemeļiem. Sanāks izbraukt ar nelielu līkumu, bet tas šobrīd ir labākais variants. Desmit minūtes kavējam laiku, pirms doties uz reisu. Protams, interneta savienojumu šeit mēģināt noķert ir veltīgi. Valensijas stacijā jau vienu reizi samaksājām, lai mums atvērtos vārtiņi, aiz kuriem ir vajadzīgais perons. Arī šodien ir jādara tas pats. Atkal šķiramies katrs no pāris eiro par biļeti līdz pirmajai pieturai, lai mums būtu iespēja tikt vilcienā. Bet esam iekšā un sākam kustēties.
Nezinu itin neko par Zaragozu. Pirmo reizi dzirdu tādu nosaukumu. Kartē izskatās pēc lielas pilsētas, bet nav ne jausmas, ko tur sagaidīt. Pēc pāris pieturām pie mums pienāk konduktors. Atkal mēģinām stratēģiju, kas vakar nostrādāja. Elvijs parāda to pašu sagatavoto tekstu spāņu valodā, bet šim konduktoram vienalga par mūsu situāciju. "No possible!" viņš atbild spāniski, un Elvija telefona tulkotājā uzraksta, ka mums jākāpj ārā nākamajā pieturā, jo tur varam meklēt palīdzību, lai tiktu prom no Spānijas. Nākamās stacijas aiz tās ir tuksneša vidū, tāpēc no turienes prom tikt būs krietni grūtāk.
Nākamā pietura ir Saguntas pilsētiņā. Es uzreiz dodos pārbaudīt, kad būs nākamais vilciens mums vēlamajā virzienā. Jāgaida gandrīz trīs stundas. Kad izeju ārā, mani sagaida divi pārsteigumi. Elvijs runā ar kādu meiteni, kas lieliski pārvalda angļu valodu. Viņa ir pamanījusi mūsu karodziņu un no sākuma nodomājusi, ka tas ir Austrijas. Kā izrādās, viņa pati tur strādā, bet pati ir spāniete vārdā Silija. Nedaudz apjautājoties par mūsu ceļojumu un vēlamo gala mērķi, viņa saka, ka ap plkst. 16.00 ar diviem draugiem brauks uz Barselonu. Mašīnā ir divas vietas, tāpēc varot aizvest arī mūs. Tas ir pārsteigums Nr.1. Mums jāpagaida "tikai" piecas stundas. Bet tā arī darīsim. Varēsim izpētīt pilsētiņu, ieturēt pusdienas un nesteidzīgi pavadīt dienu. Pārsteigums Nr.2 seko, kad Elvijs paziņo, ka mūsu māja ir palikusi vilcienā. Telts nešanas pienākumus dalām pa dienām - vienu dienu par to atbild viens, nākamajā otrs. Šodien ir Elvija kārta, bet viņš no šīs nastas ir pamanījies tikt vaļā. Mūsu telts aizbrauc uz Zaragozu.
Apmaināmies ar kontaktiem un šķiram ceļus ar Siliju. Viņa dodas kāpt kalnos, bet mēs - meklēt vietu, kur uzlādēt telefonus un iestiprināties. Tādu gan uzreiz neatrodam, bet, klīstot pa pilsētu, nonākam klusā parciņā zem palmām. Saule patīkami silda, tāpēc nolemjam laiku pakavēt te. Spēlējam kārtis, spēli 'trijnieki', kā mēs to saucam. Tas, kurš pirmais iegūst piecas uzvaras, ir Grand Prix ieguvējs, bet zaudētājam ir kaut kas jādara. Silijai bija ļoti stipras un ļoti labas smaržas, tāpēc pirmā likme ir mašīnā viņai izteikt "jēlu" komplimentu par to, cik ļoti patīk viņas aromāts. Elvijs zaudē. Protams. Jau pagājis krietns laiciņš, un ēstgriba liek par sevi manīt. Nākamajam zaudētājam būs japagatavo pusdienas. Elvijs zaudē. Bet, lai viņam nebūtu viss jādara vienam, metam uz pirkstiem, kurš taisīs vaļā konservus, un tas kļūst par manu pienākumu. Tā arī pavadām visu mums atvēlēto laiku. Šī noteikti ir mūsu ceļojuma "produktīvākā" diena.
Ir pienācis laiks doties atpakaļ uz staciju. Tur mēs gaidām par stundu ilgāk nekā sarunāts, tāpēc Elvijs zvana Silijai, lai noskaidrotu, kas un kā. Viņa saka, ka esot nedaudz apmaldījušies, tāpēc pārgājiens ieildzis, bet pēc pusstundas būs klāt. Saule ir norietējusi un drīz būs pilnīga tumsa, kad piebrauc mašīna, no kuras izkāpj pieci cilvēki. Seko apmulsums, jo tur taču mums nebūs vieta. Bet viņi savā starpā atvadās un pie mums pienāk Silija un divi vīrieši. Laiks doties uz Barselonu! Par cik tieši Elvijs ir tas, kurš uzsāka sarunu ar Siliju, komiteja nolemj piešķirt viņam punktu mūsu stopošanas kausa izcīņā. Knapi iestumjam savas lielās somas bagāžniekā. Pa ceļam uz staciju Elvijs bija pirmais, kurš pieteicās nesēdēt pa vidu, bet es negribu 350km braukt, sēžot pa vidu. Turklāt esmu lielāks. Tāpēc notiek godīga apmaiņa - es varu sēdēt pa vidu, bet Elvijam nav jākomentē Silijas smaržas.
Mūsu auto sastāvs ir diezgan amizants. Divi latvieši, spāniete, kas strādā Austrijā un divi netradicionālas orientācijas vīrieši - spānis Pablo no Mursijas un austrietis Martins, kas pa telefonu runā vāciski, bet ar Pablo un Siliju brīvi sarunājas spāņu valodā. Visi trīs ir iekarsuši savstarpējā sarunā, no kuras neko nesaprotam. Pēc neilga laiciņa Silija izkāpj, un līdz Barselonai brauksim četratā. Ja es būtu to zinājis, būtu sēdējis pa vidu, lai Elvijam būtu jāsaka savs kompliments.
Kaut arī visu dienu nekas nav darīts, nogurums ņem virsroku un es aizmiegu. Pamostos tikai pēc 300km, kad jau esam Barselonā. Pablo mums parāda, uz kuru pusi ir dzelzceļa stacija, kur metro pietura un kur "Makdonalds", lai varam tikt pie interneta. Pirmā pietura "maķītī", lai atrastu naktsmājas.
Barselona ir milzīga pilsēta, tāpēc liekas, ka "Couchsurfing" kādu atradīsim bez problēmām. Tomēr tā nenotiek. Pēc desmit minūtēm būs pusnakts. Ir pārāk vēls, lai cilvēki būtu ieinteresēti mūs uzņemt.
Samierināmies ar to un dodamies uz centrālo pilsētas dzelzceļa staciju, lai pārlaistu tur nakti.
Stacija atrodas diezgan tālu no vietas, kur tikām izlaisti, tāpēc jāizmanto metro. Un metro atkal ir vārtiņi, kuriem bez biļetes cauri tikt nevar. Taču esam vienīgie visā stacijā, tāpēc kaļam plānus, kā apmānīt sistēmu. Ja kāds grib iziet ārā, vārtiņu sensors nostrādā un tie atveras, bet momentā aizveras, ja sensors nostrādā otrā pusē, kad kāds mēģina iekļūt stacijā. Izmantojot "selfie-stick" ar galā iesietu matracīti, varu likt vārtiņiem atvērties, bet tiem cauri izskriet paspēt nevar. Testējam, cik sāpīgi būtu, ja vārtiņi kādu no mums saspiestu. Par upuri tiek izvēlēts Elvija guļammaiss. Konstatējam, ka starp vārtiņiem pabūt nebūtu patīkami. Taču nevar būt tā, ka cilvēki tiek saspiesti. Ja nu kāds vienkārši nepaspēj iziet cauri? Tāpēc rodas jauns plāns. Elvijs iedarbina sensoru, atveras vārtiņi un es no blakus ejas starp vārtiņiem iemetu savu somu. Un izdodas! Varam tikt cauri! Abi pārlecam somai, ātri pagrābju to un ejam lejā uz perona.
Pēc dažām minūtēm kāpjam vagonā, braucam trīs pieturas un kājam ārā. Priekšā mūs sagaida nākamā problēma. Atšķirībā no iepriekšējās pieturas, šajā ir jāuzrāda biļete, lai varētu iziet ārā. Laikam esam pamanīti iepriekšējās pieturas kamerās, jo pie mums uzreiz nāk apsargi un liek, lai vārtiņu aparātā liekam biļetes. Sakām, ka tās jau izmetām, bet viņi mūs norīko tālāk pie kāda cita stacijas darbinieka, kas mums liek nopirkt biļetes.
Spānijā nekādu bezbiļetnieku nebūšot! Elvijam joprojām ir saglabājies teksts par to, ka mūsu nauda ir beigusies un mēs cenšamies nokļūt atpakaļ Latvijā. Šoreiz tas nostrādā. Viņš mums ļauj iet prom nesodītiem, bet brīdina, lai nākamreiz ejam ar kājām.
Pēc piecpadsmit minūšu gājiena esam "Barcelona Sants" stacijā, kur iekārtojamies gulēšanai. Ir plkst. 3.00 un mūsu vilciens, ar kuru centīsimies pa taisno aizbraukt uz Lionu Francijā, kursēs 7.20, tāpēc miegam tiek atvēlētas tikai četras stundas.
