«Laižam atpakaļ!»: 15. diena - gandrīz iesprūduši

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

Kārtējo reizi esam nogulējuši modinātāju! Gulējuši esam līdz plkst. 9.30, tāpēc ļoti ātri ir jāsapakojas un jādodas ceļā. Esam ļoti klusi, cenšamies nepamodināt Siriju. Aizmirsu pieminēt, ka arī viņai esam pirmie "Couchsurfing" viesi. Brokastis ieturēt laika nav, bet kafiju gan izdzeram ar lielāko prieku (Elvijs vakar saņēma instruktāžu, kā iedarbināt kafijas automātu). Mums priekšā ir 40 minūšu gājiens atpakaļ uz Alikantes dzelzceļa staciju. 

Ir svētdiena, bet visa pilsēta jau ir pamodusies un cilvēki rosās visapkārt. Arī dzelzceļa stacija ir pilna. Redzam garu cilvēku ar čemodāniem rindu, kas ir gatavi kāpt vilcienā uz Valensiju. Rindas galā ir jāparāda biļetes divām sievietēm un tikai tad ir iespēja tikt uz īstā perona. Abas ir ļoti aizņemtas ar citu pasažieru biļešu pārbaudi, tāpēc mēģinām iesprukt viņu nepamanītiem.

Tomēr tas neizdodas un arī mums ir jāparāda biļete. Sakām, ka nopirksim vilcienā, uz ko saņemam atbildi, ka tas nav iespējams. Viņas dod mums piecas minūtes laika, lai mēs paspētu aizskriet pēc biļetēm. Skrienam pie lodziņa, prasām biļeti uz pirmo pieturu aiz Alikantes, taču arī to izdarīt nevaram. Pārdevējs saka, ka visas vietas ir izpārdotas.

Līdz nākamajam reisam ir jāgaida trīs stundas, tāpēc izlemjam doties ārpus pilsētas, lai vēlreiz pārbaudītu mūsu veiksmi stopošanā Spānijā. Kartē atrodu autobusu pieturu, no kuras nav tālu līdz vietai, kas izskatās gana labi mašīnu balsošanai. Informācijas centrā strādājošais vīrietis mums laipni izstāsta, ar kuru autobusu jābrauc, kur ir pietura un cik ilgu laiku tas paņems.

Pietura ir tepat pāri ielai, bet pats autobuss mums jāgaida 23 minūtes. Apsēžamies uz soliņa un sākam apspriest, cik tālu šodien ir jātiek. Barselona ir pats labākais variants. Tur viegli atradīsim naktsmājas un varbūt varēsim apskatīt pašu pilsētu, ko iepriekšējo reizi tā arī neredzējām. Pienāk autobuss, šoferis atver tikai priekšējās durvis un cilvēki sāk kāpt iekšā. Visi nopīkstina savas biļetes šoferim redzot, bet mēs vienkārši paejam garām.

Tajā brīdī viņš neko nesaka, bet, tiklīdz uzsāk braukt, sāk sist ar knipi, mēģinot mūs sasaukt. Esot tomēr jāmaksā, viņa autobusā nekādu bezbiļetnieku nebūšot. Mums nav citas izvēles - līdz vilcienam vēl ļoti ilgi, bet ar kājām līdz stopošanas vietai iet būtu neprāts. Katram nākas šķirties no 2,10€. Pie reizes parādu šoferim pieturu, kurā vēlamies nokļūt, lai viņš mums pasaka, kad esam klāt. Braucam pa pavisam šaurām ieliņām un griežamies līkumos, kur liekas, ka tūlīt tiks saskrāpēti autobusa sāni.

Pēc apmēram piecpadsmit minūšu brauciena šoferis atkal sit ar knipi - šī ir mums vajadzīgā pietura. Līdz ieplānotajai balsošanas vietai mums ir jāiet vēl nepilni 2km, bet pirms tam ieejam pieturai līdzās esošajā "Burger King", kur ceram tikt pie interneta. Pēc tam dodamies tālāk.

Joprojām pie debesīm nav neviena mākoņa, tāpēc cenšamies pēc iespējas vairāk uzturēties ēnās. Šodien gaiss ir uzsilis līdz +28°C.

Kad nonākam pie benzīntanka, šī izskatās pēc ļoti labas vietas, kur rādīt zīmi "Valencija" garām braucošajiem auto. Citās valstīs šī vieta būtu perfekta. Spānijā? Vienalga, kur stāvēt, autovadītāji tāpat brauks garām, izliekoties tevi neredzam. Mūs sagaida tieši tas pats. Satiksme šeit ir pamatīga, bet neskaitāmi auto pabrauc garām, pat nepaskatoties uz mums, vai labākajā gadījumā kratot pirkstu mūsu virzienā.

Kamēr viens no mums stopo, otrs iet pie tiem, kas iebraukuši uzpildīties. Arī nesekmīgi. Ir milzīga valodas barjera. Cilvēki vai nu nesaprot, ko vēlamies, vai saprot, bet atbild spāņu valodā, tāpēc nesaprotam mēs. Un daļa izskatās vienkārši nobijušies uzņemt stopotājus. Kad centieniem atrast transportu esam veltījuši vairāk nekā stundu, sākam plānot, ko darīt tālāk. Ir trīs varianti - atrast "BlaBlaCar", kas brauc uz Valensiju, doties atpakaļ uz centrālo staciju vai mērot 7km līdz citai stacijai, kas ir mazliet ārpus pilsētas. Tiek pieņemts lēmums doties atpakaļ uz "Burger King", lai atrastu kādu "BlaBlaCar". Ja tas neizdosies, iesim atpakaļ uz centrālo staciju, jo par autobusu vairs nevēlamies un arī īsti nevaram atļauties maksāt.

Šobrīd viss manī vārās. Spānija ir super, bet attieksme pret šāda veida ceļotājiem ir drausmīga. Nekur nav internets, angļu valodu saprot tikai retais, ārā ir pārāk karsts un ir liels nogurums. Viss liekas slikti, itin viss.

Dusmas un bezspēks sadarbojas, lai radītu bezizejas sajūtu. Esam iesprūduši un viss!

Situāciju labāku nepadara fakts, ka "BlaBlaCar" šoferi atkal vai nu nesaprot angliski, vai vienkārši neatbild uz ziņām. Tātad atliek tikai doties atpakaļ uz staciju un cerēt, ka varēsim iekāpt kādā vilcienā bez biļetēm. Pa ceļam ieraugām tramvaju, uz kura rakstīts "St. Vicent", kas ir otras stacijas nosaukums, uz kuru varam doties. Tā arī darām, vismaz nebūs tik tālu jāiet kājām. Sagaidām nākamo tramvaju un pēc padsmit minūtēm esam klāt.

Saule jau pamazām laižas lejā. Nāk vakars, bet mēs vēl neesam tikuši prom no tās pašas pilsētas, kurā nakšņojām. Un arī St. Vicent stacijā mūs sagaida sliktas ziņas - vienīgie vilcieni no šejienes kursē tikai atpakaļ uz Alikantes centrālo staciju. Kā apburtais loks.

Visu laiku sanāk nokļūt atpakaļ, lai cik ļoti vēlētos tikt prom. Neko darīt - braucam vien atpakaļ ar mazu cerību stariņu, ka šoreiz vismaz paliksim uz perona. Ir jābrauc tikai divas pieturas, tāpēc iztiekam bez biļešu kontroles.

Alikantē nost no perona iet negribam. Pamanām tos pašus vakardienas apsargus, tāpēc nākas slēpties. Jautāju palīdzību jaunai meitenei, kas turpat ar austiņām ausīs klausās mūziku. Viņa aiziet līdz ekrānam, apskatās laikus un mums pastāsta, ka uz Barselonu vilciens iet pēc 37 minūtēm, uz Valensiju - pēc 45. Kad skaļruņos sievietes balss aicina doties uz iekāpšanu vilcienā uz Barselonu (ko var noprast, tikai dzirdot "Barcelona Sants"), arī mēs dodamies uz jau tagad garo rindu.

Visiem savas somas ir jālaiž cauri rentgena stariem. Uzreiz pēc tam tiek prasītas biļetes. Tātad uz Barselonu netiksim. Tiklīdz cilvēku rinda pazudusi aiz vārtiņiem, sāk stāties nākamā - šoreiz tie, kas brauc uz Valensiju. Arī mēs iestājamies rindā ar cerību, ka kaut ko sarunāsim ar biļešu pārbaudītājiem. Tikai šoreiz, izrādās, nav neviena, kas to darītu. Noskatāmies, kā mūsu somas aprij rentgena aparāts, un paši dodamies cauri metāla detektoram. Apsargs, kas ekrānā vēro somu saturu, arī ir viens no vakardienas "draugiem".

Manā somā ir atvāžamais nazis, kas viņam nepatīk, tāpēc nākas to izvilkt un atrādīt viņam. Jā, nazis esot OK, varu ar tādu sēsties vilcienā. Pirmais plāna posms izturēts. Nākamais - tikt vilcienā pirms biļešu pārbaudes.



Pa ceļam uz peronu cītīgi vērojam citu pasažieru rokas, lai redzētu, vai viņi gatavo biļetes pārbaudei. Taču gandrīz visiem rokas ir tukšas, kas liecina par to, ka, visticamāk, tās netiks pārbaudītas. Un tā arī notiek. Bez problēmām ieņemam vietas vilcienā.

Vilciens uzsāk kustību, mēs lādējam telefonus un esam priecīgi, ka tiksim ārā no šīs pilsētas. Un nu noslēdzošais posms - jāsarunā brauciens bez maksas. Kad esam nobraukuši trīs pieturas, konduktors uzrunā arī mūs. Elvijs uzreiz izvelk telefonu, kur ir jau sagatavots teksts spāņu valodā par to, ka mums nav biļešu, nav arī naudas, bet ļoti gribam tikt mājās. Viņš nedaudz uzsmaida un saka: 'It's OK, stay!' Un aiziet.

BEIDZOT! Beidzot mēs tiekam prom! Beidzot mēs netiekam izsēdināti! Beidzot esam iežēlinājuši kādu no spāņu konduktoriem! Braukts ir tik daudziem vilcieniem, bet mūsu plāns pilnībā izdodas tikai, kad jau dodamies atpakaļ. Un beidzot viss ir pareizajās sliedēs.
 

Braucam vairāk nekā stundu, līdz vienā no pieturām stāvam netipiski ilgi. Esmu pamanījis, ka šeit ir diezgan bieža parādība vilcienam stacijā pavadīt līdz pat desmit minūtēm, bet nu jau mēs stāvam 25. Cilvēki pamazām sāk ar interesi un vēlmi noskaidrot, kāpēc tāda aizkavēšanās, staigāt cauri vagoniem. Tā stāvam vēl apmēram divdesmit minūtes, līdz tas pats konduktors iet cauri visiem vagoniem un stāsta, ka kaut kas ir sabojājies un nevar pateikt, cik vēl ilgi būs jāstāv.

Vairākas reizes vilcienam pilnībā tiek atslēgta strāva. Tajos brīžos sēžam pilnīgā tumsā. Atkal ieslēdz, atkal izslēdz. Tādā veidā kopumā tiek pavadītas apmēram divas stundas, līdz beidzot skan instruktāža. Visiem ir jāpārsēžas uz pirmo vagonu. Būs pamatīgi jāsaspiežas, jo mūsu spēkratam kopā ir četri vagoni. 

Knapi salienam iekšā. Daudzi stāv kājās, un mums nākas sēdēt uz zemes, bet tas ir pilnīgi vienalga, jo beidzot taču būsim Valensijā! Tik atvieglots es sen neesmu juties. Tomēr ar visu aizkavēšanos sānāk, ka Valensijā būsim ļoti vēlu, tāpēc nedaudz sāk mākt raizes par naktsmāju atrašanu. Galamērķi sasniedzam tikai īsi pirms pusnakts. Uzreiz tiek uzmeklēts interneta savienojums, sūtītas daudzas vēstules "Couchsurfing" aplikācijā, bet tas viss ir veltīgi. Ir pārāk vēls, turklāt ir svētdienas nakts. Kartē atrodu pilsētas centrālo autoostu. Ar cerību, ka tā būs tikpat moderna un mājīga kā Alikantē, ejam tās virzienā. Pa ceļam ieklīstam "Makdonaldā", kur nedaudz pakavējam laiku, bet arī tam darba diena ir beigusies, tāpēc negribīgi turpinām ceļu uz autoostu. Tur arī pārlaidīsim nakti.

 

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti