«Laižam atpakaļ»: 14. diena – uzņemam kursu uz Latviju

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

Vakar vēl Hortenze teica, ka šodien celšoties bez modinātāja, taču tieši viņa ir tā, kas mūs pamodina. Un labi, ka tā. Ir jau pusdienlaiks. Viņa pastāsta, ka šodien ieplānotais brauciens tomēr izpaliks. Arī Monika, kas vakar piedāvāja kopā ar viņas draugu pavizināties pa pilsētu, varbūt uz jūru, šodien ir pamatīgi aizgulējusies un nav paspējusi izdarīt visu, kas jādara. Tātad abi varianti šodienai tiek atmesti. Tādā gadījumā mums vairs nav iemesla uzturēties Mursijā (neskaitot karsto laiku un palmas). Tāpēc pēc brokastu ieturēšanas sākam doties uz vilcienu staciju. Vēl pēdējā pastaiga pa Mursiju, vēl vienu reizi tiek redzēta maģiskā meksikāņu ēka, ap kuru vakar riņķojām, un esam jau pie stacijas.

Ar vilcienu mēģināsim tikt līdz Alikantei, kas ir nākamā samērā lielā pilsēta uz ziemeļiem. No turienes varēsim tik līdz Valensijai. Tomēr, kā vienmēr, viss neiet kā plānots, un jau pēc dažām pieturām atkal esam izkāpuši ārā.

Arī šis konduktors ir nepielaužams mūs laist līdz mūsu mērķim bez biļetēm.

Neviens no viņiem nerunā angliski, tāpēc ir gandrīz neiespējami likt viņiem ieklausīties mūsu pasakā, tai noticēt un atļaut mums turpināt ceļu.

Esam ļoti mazā stacijā. Apkārt neviena cilvēka, viss ir kluss. Diena jau ir pamatīgi iesilusi, un saulē ir pārāk karsts, bet mums palaimējas - soliņi atrodas ēnā. Šeit mums nākas uzturēties gandrīz divas stundas, jo te cauri brauc tikai retais vilciens. Kādu laiku esmu ērti iekārtojies uz soliņa, līdz seko miegs.

Kaut arī pa nakti ir daudz gulēts, šāda ceļošana prasa savu, un miegs var uznākt jebkurā brīdī. Un svelme.

Tā manus centienus neaizmigt nepadarīja vieglākus. Ir patiešām karsts un man joprojām nav šortu. Būtu vismaz peldšortus paņēmis līdzi! Bet tā ir ar tām spontānajām idejām - nekad nevar zināt, kur būsi un ar ko saskarsies.

Beidzot mūsu transports ir klāt. Tuvojamies Alikantei, bet piecas pieturas pirms tam pienāk konduktors. Saruna ar viņu pavisam īsa:

Konduktors: "Billetes" (tulk. biļetes)
Arvils: "No."  (nav)
Konduktors: "Money?"  (nauda)
Arvils: "No."
Konduktors: "Passportes?" (pases)
Arvils: "No."
Konduktors: "OK". 

Un aiziet prom. Esam nedaudz sabijušies par to, cik mierīgs viņš bija, jo varēja manīt, ka viņam ir kas aiz ādas. Ar policiju darīšanas negribam, tāpēc izkāpjam no vilciena nākamajā pieturā. Pieeju pie ekrāna, lai noskaidrotu, kad kursēs nākamais, bet tikmēr no tā paša vilciena ir izkāpuši divi apsargi. Viņi rāda, ka mums jākāpj atpakaļ vagonā. Pirms dažām dienām jau tā bija noticis, kad stacijas darbinieks sarunāja, ka varam vienu pieturu braukt bez maksas.

14. dienas statistika

Iztērēti 4€ par divām vilciena biļetēm.
Ar 2 vilcieniem mēroti 80km.
Stopēšanas kausa izcīņa (joprojām nekas nav mainījies):
Arvils 11+1:8+1 Elvijs.

Varbūt tomēr konduktors mums ļāvis braukt tālāk, tāpēc kāpjam iekšā. Kļūda.

Apsargi mums liek uzrādīt dokumentus, kam arī paklausām. Joprojām neviens nerunā angliski. Stāvam telpā pirms sēdvietām, tāpēc arī nav, kam palūgt tulka pakalpojumus. Viņi ļoti uzmanīgi pieraksta visus mūsu datus (garumzīmes gan izlaida) un liek saprast, ka kāpsim ārā pieturā aiz šīs. Un atkal esam Elčes pilsētā - turpat, kur pirms divām dienām apsargs mūs izsekoja. Taču šī ir otra pilsētas dzelzceļa stacija. Apsargi arī izkāpj no vilciena un uzreiz dodas pie apsarga, kas strādā uz vietas stacijā, un var saprast, ka saka: "Re, šitiem nav biļetes! Neļauj viņiem braukt tālāk!" Īsais un druknais stacijas apsargs uzreiz skrien pie mums un sāk spāņu valodā bļaustīties. Ja viņš spāniski, tad mēs - latviski! Viens otru nesaprotam, bet, kad viņš norāda uz saviem roku dzelžiem, saprotam - kamēr šeit būs viņš, prom nekādīgi netiksim. Jāiet uz otru staciju.

Elče man vienmēr paliks atmiņā ar milzīgajiem palmu mežiem, tas ir kaut kas fantastisks. 

Jau kādu laiku esam runājuši par to, ka atpakaļceļā gribam atkal apciemot Vīni un mūsu draudzenes tur. Tāpēc pa ceļam tiek uzņemts video, kurā pastāstām, kā mums iet, un vai Štefa, Jana un Amēlija mūs uzņems vēlreiz. Laiks paiet nemanot - liekas, ka jau pēc dažām minūtēm esam klāt. Visa ceļojuma laikā esam bijuši daudz dažādās vietās pirmo reizi, bet šī ir pirmā, kur esam jau otro reizi. Pārņem smiekli, atceroties iepriekšējos piedzīvojumus te, un vēl vairāk jautrību uzsit tas, ka redzam mūsu veco draugu - to pašu apsargu, kas mums nelika mieru aizvakar. Arī viņš pamana mūs un sāk ar aizdomām vērot mūsu darbības. Uz dažām minūtēm piesēžam stacijas kafejnīcā, lai izdomātu rīcībplānu. Tomēr saprotam, ka atkal nāksies katram iztērēt 2 eiro, lai nopirktu biļeti līdz pirmajai pieturai aiz Elčes.

Mūsu mērķis ir Alikante, bet biļeti nopērkam līdz "San Gabriel" - pa zaķi būs jānobrauc vēl divas pieturas. Laiks doties uz perona pusi. Apsargs ir nozudis. Uz perona ir sapulcējušies daudz cilvēku, un starp tiem ir arī mūsu draugs. Pienāk vilciens un esam gatavi kāpt iekšā, bet konduktors laikam ir informēts par mūsu darbībām, tāpēc prasa uzrādīt biļeti, pirms kāpjam iekšā. Prasa, cik tālu brauksim. "To San Gabriel!" ir mūsu atbilde un varam iekāpt. Arī konduktors ir jau iepriekš redzēts, tikai pēc visiem mūsu izmantotajiem vilcieniem Spānijā ir grūti izdomāt, kur tieši. Ieņemam vietas un uzreiz "aizmiegam". Teiksim, ka esam noguruši, tāpēc aizmigām un neizkāpām "San Gabriel".

Līdz pašai Alikantei mums liek mieru, bet tur, kāpjot ārā, mūs atkal sagaida apsardze. Saziņa viņu starpā ir ļoti laba, tas jāatzīst. Konduktors nav muļķis un ir atkodis mūsu plānu.

Situāciju ne tik nopietnu padara fakts, ka neesam vienīgie bezbiļetnieki un reizē ar mums savus dokumentus atrāda arī kāda meitene. Pēc mūsu datu pierakstīšanas savos blociņos (atkal bez mīkstinājumiem), apsardze mums ļauj pamest stacijas ēku.

Pāri ielai ir viesnīca, kuras interneta paroli noskaidrot steidz Elvijs. Turpat ārā arī soliņš - varam meklēt naktsmājas "Couchsurfing", sēžot uz soliņa, bet izmantojot viesnīcas internetu. Šodien esam mērojuši tikai 80 km, bet ceļu turpināt vairs nevaram. Ir pārāk tumšs, lai stopotu, pēdējie vilcieni aizbraukuši un arī "BlaBlaCar" šoferi neatbild. Tas mūs nebūt neapmierina, tāpēc arī garastāvoklis nav no tiem labākajiem. Ar "Couchsurfing" neveicas, bet no vietējiem noskaidrojam, ka te ir ļoti laba un jauna autoosta. Tā netiek slēgta pa nakti, un ir arī piekļuve internetam. Ceram sagaidīt atbildi no kāda, kurš ir gatavs mūs uzņemt, kamēr ejam. Ja nepaveiksies, varēsim nakti pavadīt tur.

Un tiešām - desmit minūšu gājiena attālumā redzam modernu autoostu. Otrajā stāvā ir gan kafejnīca, gan plata un gara palodze, gan iespēja uzlādēt telefonu. Te arī iekārtojamies. Centīgi mēģinu sazināties ar Alikantes iedzīvotājiem caur CS, paralēli spēlējot kārtis. No kafejnīcas tiek sarunāts karstais ūdens un ieturēta jau ierastā maltīte (nūdeles ar meža gaļu). Te ir mājīgi un pamazām, bet nebūt ne negribīgi, jau tiek pieņemts fakts, ka šeit arī nakšņosim. Līdz beidzot saņemu ziņu no Sirijas, ka mūs izguldīs. Esot tikai stundiņa jāuzgaida, kamēr viņa būs atpakaļ mājās.

Ar lielu prieku tomēr pametam autoostu un dodamies uz mūsu norunāto tikšanās vietu - Buļļu skvēru (ar savām lieliskajām spāņu valodas zināšanām mākam pārtulkot Plaza del Toro). Ejam apmēram trīsdesmit minūtes gan pa jauniešu pārpildītām ielām (ir taču sestdiena), gan klusām sānieliņām, līdz beidzot nokļūstam tur. Taču esam vēlāk, nekā bija runāts, un arī Sirija nekur nav manāma. Ar viņu sazvanoties, Elvijs noskaidro, ka arī viņa ir aizkavējusies, bet būs pēc dažām minūtēm.

Sirija ir 27 gadus jauna spāniete, kas visu mūžu ir dzīvojusi Alikantē, bet nesen ievākusies pati savā dzīvoklī, ar ko ļoti lepojas. Un pamatoti! Kad ieejam pa durvīm, redzam ļoti skaistu, plašu un mājīgu dzīvokli. No katras istabas ir iespēja nokļūt uz balkona.

Un pati lielākā pērle ir lielais balkons, kas pārveidots par ļoti vasarīgu terasīti.

Kādu laiku pavadām pļāpājot un baudot Sirijas sagādātos gardumus, līdz arī laiks doties gulēt. Viņa mums pastāsta, kur tikt pie rīta kafijas un brokastīm, un jau atvadās - tik agri kā mēs viņa nepiecelšoties, tāpēc jau tagad novēl veiksmīgu ceļa vēju un nozūd savā istabā. Modinātājs saka, ka gulēt varam piecas stundas, un zem segām lienam ar cerību, ka rīt mērosim vismaz piecas reizes lielāku attālumu.

 

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti