Pa straumei

"Pa straumei". Vārtāja

Pa straumei

Pa straumei. Mēmele

"Pa straumei". Vārtāja

Laivošana pa Vārtāju. Maršruti un ieteikumi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Vārtāja ir gleznaina Dienvidkurzemes upe, kas savu 64 km garo plūdumu sāk no Sepenes ezera. Izmetot neskaitāmus līkločus, mežonīgi skaistā upe savu ceļu beidz, ietekot Bārtā.

ĪSUMĀ:

Reti kura Latvijas upe varētu lepoties ar tik daudz vārdiem. Reiz tā bija pazīstama kā Wartha, Warthayen un Warthaja. Vēlāk tās vārds kļuvis krietni latviskāks: Vārtava, Vārtaga, līdz beidzot kļuva par Vārtāju.

Padomju laiku meliorācijas zenītā upes veidols tika ievērojami izmainīts, tomēr tā saglabāja individualitāti. To ļoti novērtēja bebri, kas apdzīvo upi prāvā daudzumā. Upes sākumposmā tās krasti daudzviet aizauguši ar kārkliem, bet, sākot no Paplakas, Vārtāja kļūst pasakaini skaista, dabiski mežonīga un tās krastos sastopami ārkārtīgi gleznaini posmi ar atsegumiem un pat dolomīta kāplīti. Vārtāja ir bagāta ar zivīm, tāpēc, lai nodrošinātu sev iespēju tikt pie gardas zivju zupas, “Pa straumei” komanda iesaka laivu braucienā ņemt līdzi makšķeri.

Vārtāja, starp citu, ir bijusi arī rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa apbrīnota makšķerēšanas un vēžošanas upe. Lūk, ko viņš stāstā “Krotē”* rakstījis par zivju ķeršanu Vārtājas upē: “Krotes dzirnavu upe nav liela, bet strauja un avotaina. Es dzirdēju, ka kaut kur augstāk, kur tā sazarojas, dzīvojot lašvārži. (Tā te sauc foreles) Man nebija nekāda miera, man vajadzēja nokļūt turpu un pārliecināties pašam savām acīm. (..) Lejāk es izvilku vēl divus lašvāržus. Kopā mums bija pieci gabali, visi viena auguma (..) Es nekad nebiju domājis, ka pie tik aristokrātiskas zivs var pieiet tik vienkārši – ar tārpeli – gluži kā pie asara vai raudas.”

Mūsdienās par foreļu ķeršanu Vārtājā drīzāk var vien pasapņot, bet vēžus gan vēl varot noķert. Tā vismaz vietējie stāsta. Un te Jaunsudrabiņš par vēžošanu Vārtājā: “Laikam saules siltums bija no dzelmes izvīlis lielus vēžus, kuri nu kā apstulbuši rāpoja pa visam malā. Es piepeši, mastā stāvēdams, ieraudzīju reti lielu kungu, pavisam baltu aiz dūņām. Viņš, kā redzams, ilgi bij gulējis alā, bet nu viņam bija iepaticies iznākt saulītē. Es pielaidu viņam pie deguna slieku, un viņš rosīgi sāka ēst, strādādams ar visām desmit kājām. Pa tam es noāvu kājas, un pēc minūtes vēzis bij man rokā. Es to pacēlu gaisā un rādīju citiem. Necik soļus tālāk pabridis, es sastapu atkal tādu pat kukaini. Nu arī mani biedri āva kājas nost. Mēs ar lielu sajūsmu bradājām un metām tarbā tos skaistākos vēžus, līdz sacēlās atkal vējš un mākoņi aizsedza sauli. – Mēs bijām saķēruši vairāk kā piecdesmit vēžu, vienīgi tēviņus, kuri kopā svēra divdesmit mārciņu!”.

Savukārt izcilais latviešu rakstnieks un dzejnieks Kārlis Skalbe visiem zināmo saukli “Tēvzemei un brīvībai”, kas rotā Brīvības pieminekli, aizņēmies no kāda Latvijas kultūrai ārkārtīgi būtiska dižgara, kurš dzimis Vārtājas upes krastā. Tas ir Krotē dzimušais pedagogs, valodnieks, sabiedriskais darbinieks un publicists Atis Kronvalds.

Vārtājas upes krastos dzīvojis arī dzejnieks Alfrēds Krūklis, kura dzejoļi ir par pamatu daudzām Latvijā populārām dziesmām. Īpaši daudz dziesmu ar krotēnieša Alfrēda Krūkļa vārdiem komponējis Raimonds Pauls. Tās nu jau ieguvušas teju tautasdziesmas statusu: “Mežrozīte”, “Kam ziedi, mežābele”, “Sens ir tas stāsts”. Pāris Paula komponēto dziesmu ar Krūkļa vārdiem ir arī ikoniskās filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” skaņu celiņā.

Savukārt mūziku Krūkļa dzejolim “Ķiršu lietus” komponējis Zigmars Liepiņš. Ar Krūkļa dzeju dziesmas radījuši arī Uldis Stabulnieks, Arvīds Žilinskis, Marģeris Zariņš, Gunārs Freidenfelds, Ivars Vīgners, Alnis Zaķis un citi.

Šī skaisti mežonīgā Dienvidkurzemes upe būs piemērota tiem, kas vēlas izbaudīt klusumu, mieru un visaptverošu dabas klātbūtni, kas nav jādala ar tūristu masām. Upes krastos nav ne kempingu, ne viesu namu, ne ēstuvju.

Pat māju nav daudz. Tāpēc jārēķinās ar īstu dzīvi dabā - nakšņošanu teltīs, ugunskurā gatavotu maltīti un nebeidzamām putnu dziesmām.

Vārtāja laivojama visu sezonu ar visa veida laivām – piepūšamajām, smailītēm, kanoe. Tā ir īpatnēja upe, kas ļoti atkarīga no laikapstākļiem, ūdens līmenis Vārtājā var strauji celties pat pēc ne pārāk lielām lietavām. Savukārt sausā laikā vasarā upes augštecē (no Virgas tilta līdz Paplakai) var būt zems ūdens līmenis, atsevišķi posmi neizbraucami. Tāpēc, pirms doties ceļā, noteikti jāpakonsultējas ar laivu piegādātājiem par konkrētā brīža situāciju. Ļoti zinoši un pretimnākoši ir laivu iznomātāji “Sofijas laivas”.

Maršruti

Lai gan senākos laikos pa Vārtāju pat pludināja kokus, tagad laivošanai vasarā piemēroti ir upes pēdējie 29 kilometri, sākot no Virgas, kur krasti ir biezu kārklu apauguši, līkumi tik strauji, ka upe veido plašas atstraumes un paplašinājumus. Taisnajos gabalos mazā ūdenī laivu ceļš ir vien 50 centimetrus plats un 15–20 centimetrus dziļš, pārējais ir vilkvālīšu biežņa. Daudzviet zem kārkliem bebri zemi nostaigājuši klona cietumā. Gadās arī pa bebru dambim.

Vārtājas laivojumu var veikt divās dienās. Laivošanas maršrutu var kombinēt ar Bārtas upi. Populārākais un skaistākais Vārtājas posms ir 9 km garumā no Mazkalētu tilta līdz ietekai Bārtā. Maršruta beigas ir Bārtas kreisajā krastā 2 km lejpus Vārtājas ietekas. Maršrutu var pagarināt, laivojot vēl 4 kilometrus līdz Bārtai.

Ja ceļu sāk no vecā Virgas tilta, pēc apmēram astoņiem noairētiem kilometriem upē var redzēt vecā dzelzceļa tilta balstus. Kādreiz tiem pāri gājusi viena no senākajām Latvijas dzelzceļa līnijām (1871. gadā izbūvētā Vaiņodes – Liepājas dzelzceļa līnija). No šīs vietas upe kļūst dziļāka, krastos parādās lieli koki.

Nobraucot vēl  nepilnus 2 km, tiks sasniegts dzelzsbetona tilts pie Paplakas. Aiz tā upes kreisajā krastā atrodas ūdenstūristu apmetne “Ineses”. Šī ir lieliska vieta, kur uzsākt laivu braucienu, ja vasara ir sausa un upē ūdens pamaz. Nākamie 10 km līdz Mazkalētu tiltam dalās divās daļas – interesantajā un vienmuļajā – no grezniem lapu koku mežiem, nebeidzamiem gleznainiem līkumiem un aizraujošām straujtecēm līdz izbagarētam upes posmam, kas apaudzis kārkliem un krūmiem.

Aiz Mazkalētu tilta sākas populārākais un skaistākais upes posms, kurā netrūkst ne augu, ne dzīvnieku valsts dažādības. Vārtājas un Bārtas upes satekā Krūtes pilskalna pakājē ierīkota labiekārtota uzņēmuma  “Latvijas Valsts meži” atpūtas vieta. Tajā ir gan nojume ar galdu, gan labiekārtota ugunskura vieta. Filmējot “Pa straumei” Vārtājas sēriju, turpat uz vietas varēja gan noķert perfektu līdaku, gan salasīt dažnedažādus ēdamus augus, gan to visu godam pagatavot un apēst. No krasta puses piebraukšana ar automašīnu šai atpūtas vietai ir ļoti apgrūtināta, tāpēc laivu braucienu ieteicams beigt, pabraucot pāris kilometrus uz priekšu pa Bārtu, kur ir ērta piebraukšana un laivu aiztransportēšana nerada galvassāpes.

Attālumi

Vārtājas pilskalns (Virga) – Paplaka - 9 km (posms laivojams tikai augsta ūdens līmeņa laikā)

Paplaka - Mazkalēti – 10 km

Mazkalēti – Lanģeris – 10 km

Vārtājas pilskalns (Virga) – Lanģeris – 29 km

Paplaka – Lanģeris – 20 km

Paplaka – Bārta 26 km

Mazkalēti – Bārta 16 km

Apskates objekti

Vārtāja kopā ar Durbi veido senleju un upes krastos atrodas vairāki pilskalni. Lielākais no tiem ir savulaik kuršu apdzīvotais Vārtājas pilskalns, tieši pie Vārtājas ietekas Bārtā atrodas Krūtes pilskalns. Vārtājs pilskalns atradās senajā kuršu Piemares zemē un pirmo reizi pieminēts 1253. gadā. Livonijas ordenis Vārtājas (Wartha) pilī izvietoja savu garnizonu Kurzemes-Prūsijas ceļa aizsardzībai pret žemaišiem.

Krotes bibliotēkā apskatāma interesanta senlietu krātuve, kurā iekļautas gan starpkaru perioda skolas mācību grāmatas, gan liecības par Krotes bērnu nometnes audzēkņu traģisko likteni, kad, nacistiskajai Vācijai uzbrūkot Padomju Savienībai, bērni tika evakuēti prom no Latvijas teritorijas. Te aplūkojams arī skaistais Krotes tautastērps ar grezno, ūdensrozēm rotāto, vainagu. Galvenais krotēniešu lepnums ir Kronvaldu Ata un Alfrēda Krūkļa savstarpēji savītais dzimtaskoks.

Virgā aplūkojamas skaistās saietu nama un skolas celtnes. Tās būvētas no sarkaniem muižas ķieģeļiem, kas cepti turpat Virgā. Par to liecina arī katrā ķieģelī iespiestā zīme Wirgen. Skolas iekštelpās atrodams kas pavisam īpašs – pašas baroneses rokām darināti kokgriezumi masīvkoka durvīs.

Virgas pagasta pārvaldē atrodams Virgas tautastērps ar visu nārām greznoto augsto vainagu un tikai Virgas tērpam raksturīgo spoguļsaktu, kas aizsargā turīgās, raženās Virgas meitas un sievas no skauģiem.

Turpat netālu Paplakā iespējams paviesoties mājīgā keramikas darbnīcā “Virzas”. Tur saimnieko Mārtiņš un Kristīne Cukuri. Pie viņiem iespējams pieteikties uz keramikas meistarklasi, izveidot savām rokām kādu māla priekšmetu vai iegādāties viņu radītus keramikas darbus.

Atpūtas vieta pie Krūtes pilskalna atrodas pie Vārtājas un Bārtas satekas. Leģendas vēsta, ka Krūtes pilskalna uzbērums glabājot daudz mucu zelta, taču līdzšinējie kuršu pilskalnu izrakumi liek būt mazliet skeptiskiem. Parasti kuršu izrakumos atrod vien nodegušo piļu pelnu paliekas. Bet pilskalna pakajē uzstādītais tēlnieka Ģirta Burvja veidotais Nāras kokgriezums uzbur ainu, ka senos laikos arī šī upe bija kuģojama un Kalētos nāru netrūka.

Stāsts “Krotē”. No 1984.g. Jāņa Jaunsudrabiņa kopoto rakstu XIV sējuma, 151.-153. lpp.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti