Pēdējos 15 gadus Kotdivuārā vairākas reizes uzliesmojis pilsoņu karš. Pēdējo reizi tas noticis pirms četriem gadiem. Bet pagaidām šeit ir salīdzinoši mierīgi.
Tomēr iebraucējiem nākas atzīt, ka militārie eskorti ielās ir iespaidīgi.
Kakao pupiņu uzpircējs un eksportētājs Teips Džeksons atzīst, ka uz Latviju ir nosūtījis 600 tonnas kakao pupiņu.
"700 tonnas, tas jau ir miljons dolāru pirkums. Kvalitāte ir laba, citādi tu nemaz nevari tik daudz nosūtīt," stāsta Teips.
Tomēr kādēļ saka, ka Kotdivuārā ir labākais kakao, pats Teips īsti nezina, vien min, ka iespējams tas ir zemes dēļ. Viņš ari atzīst, ka šokolāde pašam nemaz negaršojot.
Tagad Kotdivuāras valdības politika mainījusies, lai sakārtotu tirgu, mazos starpniekus kā Teipu viņi mēģina izslēgt no spēles. To sauc par kakao reformu. Šajā lietā tieši frančiem ir liels lobijs un teikšana.
Kā jau autoritāros režīmos, šeit noteicējs ir viens cilvēks – prezidents. Tā savulaik Kotdivuāras prezidents savu dzimšanas vietu no neliela ciema uztaisīja par palielu pilsētu, kurai deva galvaspilsētas statusu.
Pie prezidenta pils ir krokodilu upe, bet pie upes ir nolikts sargs ar kaņeni rokās, lai šautu pa cilvēkiem, kuri nāk tuvumā.
Latvijas vārds Kotdivuāras kontekstā izskanējis divas reizes. Kad Latvijas pilsonis bija piegādājis prezidentam Gbagbo ieročus. Ieroči piegādātājs sadarbojies ar Latvijas juristiem. Rīgā ieroču tirgoņiem bija reģistrētas 14 firmas, iegādāti nekustamie īpašumi un afrikāņi bijuši pat mazākuma akcionāri likvidētajā Parex bankā.
