Kristīne un Andra pēc gadu gara autostopu piedzīvojuma: Esam morāli gatavas atsākt «normālo» dzīvi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Portāls lsm.lv jau rakstīja par divām drosmīgām latviešu studentēm, kuras pirms gada ar autostopiem uzsāka ceļojumu apkārt Eiropai. Piedzīvojums ir noslēdzies, Andra Pērkone un Kristīne Antonova sveikas un veselas ir atgriezušās Latvijā. 

Ierodoties Latvijā, par ko bija vislielākais prieks un par ko visvairāk bēdājāties, atskatoties uz aizvadītajiem 11 mēnešiem? 

Vislielākais prieks noteikti bija par to, ka uzdrošinājāmies īstenot savu sapni un ceļojuma laikā nepadevāmies grūtību priekšā. Kā mūsu draugi smejas, prieks ir arī par to, ka atgriezāmies vienā gabalā. Nedaudz skumstam par to, ka gads tomēr izrādījās par īsu, lai apskatītu visu, ko gribējās redzēt, piemēram, krustu šķērsu neizbraukājam Itāliju, netikām līdz Portugālei, kā arī pārāk ātri izbraucām cauri Balkāniem.

Kura valsts (pilsēta) bija vislielākā vilšanās? Kura vislielākais pārsteigums – prieks?

Vilšanās bija par Elizejas laukiem Parīzē, bet tikai tāpēc, ka mēs ne reizi nebijām iedomājušās par to, ka varbūt tie nav milzīgi dārzi ar ziedošām rozēm, mūžzaļiem kokiem un pār taciņām skrienošām vāverēm, bet gan lielākā iepirkšanās iela Parīzē. Vilšanos var piedzīvot tikai tad, ja ir ekspektācijas, taču mēs izvēlējāmies ceļot, tverot mirkļus un priecājoties par to, kas ir, nevis bēdājoties par to, kā nav. Šādā veidā ar brīnišķīgo dabu un laipnajiem cilvēkiem mūs pārsteidza Balkāni (Serbija, Bosnija un Maķedonija).

Bijāt kopā tik ilgu laiku, turklāt bieži vien piedzīvojāt stresa pilnas dienas, vakarus un naktis. Jums abām tagad ir jābūt vai nu lielākajām draudzenēm uz mūžu vai arī ienaidniecēm. Kurš raksturojums jums atbilst?  

Mums nepatīk cilvēkus dalīt kategorijās, tāpēc vārdu savienojums “labākā draudzene” uzdzen drebuļus. Protams, esam kopā pavadījušas tik daudz laika, kā ne ar vienu citu cilvēku, un  piedzīvojušas gan jaukus, gan ne tik jaukus brīžus, izēdušas ne tikai vienu, bet pat vairākus pudus sāls, taču tagad, atgriežoties Latvijā, mums tomēr katrai ir sava dzīve. Jau pirms ceļojuma mums bija tas “klikšķis”, jo spējām ļoti labi saprasties viena ar otru, un tas nav zudis.

Vai lietuviešu draugi pildīja solījumu un nopirka jums pudeli degvīna?

Nē, jo lietuviešu draugi bija tik tikko atgriezušies no ''Erasmus'' apmaiņas programmas un dažiem festivāliem, tātad absolūti bankrotējuši. Bet mēs jauki pavadījām laiku, ēdot zupu ar dakšiņām no krūzītes un iedvesmojot viņus doties ceļojumā, tādējādi arī pārbiedējot viņu vecākus.

Visu šo ceļojuma laiku jūs iekūlāties visādos sarežģījumos – nebija atrastas naktsmājas, nomaldījāties, iekāpāt nepareizā vilcienā, nevarējāt sazināties ar saimniekiem, atstājāt mašīnā somu ar dokumentiem. Vai tas nozīmē, ka turpmāk jūs ceļosiet kā lielākā daļa tūristu, pērkot avio vai autobusu biļetes un nakšņojot viesnīcās?

Esam jau vairākkārt minējušas, ka mums laikam patīk grūtības un pārbaudījumi, tāpēc tas nenomāca ceļošanas prieku. Zinājām, ka sarežģījumi būs, ņemot vērā mūsu ceļošanas veidu. Pret to visu attiecāmies kā pret spēli – ir situācija, varianti un tas, kā tiksim ar to galā un kur nonāksim tālāk. Nedomājam, ka vismaz turpmākos pāris gadu desmitus ceļosim tradicionālā tūristu veidā, jo tad var pavisam vienkārši palaist garām pilnmēness nakts braucienu pār kalniem un aizām, Melnkalnes „Jack Sparrow” bāra īpašnieku aicinājumu uz tradicionālās rakijas dzeršanu, mandarīnu ēšanu Albānijas kalnos, kļūšanu par vietējo uz pasakainas Grieķijas salas, kur ziemas mēnešos ir tikai 600 iedzīvotāju, 30 piedzīvojumu pilnu kilometru mērošanu Francijas Alpos, lai nopirktu maizi, un dzīvošanu teltī hipiju komūnā Berlīnes centrā.

“Tieši tādēļ jau laikam mēs devāmies šai ceļā – lai varētu kaut kur Francijas laukos iemācīties zāģēt grīdlīstes!” – vai tiešām tas bija īstais iemesls ceļošanai? Varbūt laika gaitā domas ir mainījušās?

Mēs iemācījāmies arī špaktelēt sienas! Bet jā – tas bija iemesls. Ne gluži apgūt visus renovēšanas darbus, bet tieši darīt lietas, ko mēs nekad neizmēģinātu, esot mājās. Nonākot situācijās, kur vārds “nemāku” nav atbilde. Kāpēc mums to vajag? Laikam jau tādēļ, ka mums patīk zināt, patīk mācēt un patīk neapjukt neierastās situācijās, kā arī pierādīt sev, ka sākumā neiedomājamas lietas kļūst par iespējamām, piemēram, ja tagad izdomātu, ka vēlamies kļūt par japāņu vēstniekiem, nebūtu šaubu, ka to patiešām varam īstenot.

Labākais saldējums pasaulē gelato un tradicionālās franču treknās pīles – kādas Eiropas ēdienu receptes nonāks jūsu ikdienas recepšu krājumos? Kurš ēdiens bija visnegaršīgākais? Kā vispār varētu raksturot Eiropas virtuvi? 

Centrāleiropas gaļa un kartupeļi īpaši neatšķiras no latviešu virtuves, Vidusjūras reģionos, protams, cieņā (un Andrai par nelaimi) ir jūras veltes. Balkānos un Grieķijā bijām sajūsmā par saldumiem un pankūkām. Tā kā ceļojām ar ierobežotiem iztikas līdzekļiem, neesam Eiropas garšas ekspertes. Par negaršīgajiem ēdieniem – laikam tās treknās Francijas pīles arī bija viens no sajūsmu neizraisošajiem ēdieniem, kā arī Andras lielā ēdiena trauma – gliemeži.

Kāpēc jūs nolēmāt meklēt darbu Amsterdamā? Ne Vācijā, ne Čehijā un ne Spānijā?

Vācijā ir garlaicīgi, Čehijā maz maksā, Spānijā vispār neviens nestrādā. Bet īstenībā mēs vienkārši „Google” paskatījāmies, ka tā ir viena no Eiropas valstīm, kur ir stabila ekonomiskā situācija, labas algas un var strādāt, nezinot nīderlandiešu valodu.

Atrast darbu nedēļas laikā – tā ir kā neiespējamā misija, vismaz Grieķijā dzīvojošajiem noteikti. Vai ir iespējams salīdzināt visus tos brīvprātīgos darbus un šo algoto darbu, kā arī darbu Latvijā?

Dzīvojot Grieķijā, tas pavisam noteikti ir neiespējami, bet Amsterdamā, sākoties tūrisma sezonai, restorānos un kafejnīcās darbinieki bija nepieciešami. Salīdzināt šos darbus ir grūti, jo brīvprātīgi strādājām tikai hosteļos, bet algotu darbu restorānā, tātad pavisam citā amatā. Darba stundas bija ilgākas, atbildība lielāka un pienākumu vairāk, taču darbs ir darbs un, ja tu veic to labi, cilvēki to novērtē. Galvenā atšķirība no Latvijas noteikti ir alga, kas ir daudz lielāka nekā Latvijā. Pilsētas un arī darbinieku vide ir ļoti multikulturāla, protams, viss notiek angļu valodā un jāmācās sadzīvot ar citas kultūras un mentalitātes cilvēkiem.

Kā pēc visiem piedzīvojumiem izdodas pierast pie ikdienas Latvijā? Sākas studijas. Nav vairs jāmeklē naktsmājas.

Īstenībā adaptēšanās pie pierastās vides un ikdienas notika ļoti ātri, jau pēc nedēļas ceļojums šķita kā tālas pagātnes notikums. Kristīne jau pirmajās nedēļās sāka strādāt hostelī, tātad joprojām atrodas ceļotāju vidē un izbēg no pēcceļojuma depresijas, Andrai arī pēc ceļojuma nekas nemainās – joprojām jāmeklē naktsmājas un jābraukā no vienas pilsētas uz citu. Studijas sāksies jau pavisam drīz, un laikam esam morāli gatavas atsākt “normālo” dzīvi. Bet esam arī gatavas pēc kāda laika plānot jaunu piedzīvojumu. Blogā taču kaut kas jāraksta!

Kurā no visām apceļotajām valstīm gribētos dzīvot pastāvīgi? Vai arī tagad pēc šīs pieredzes gribas apceļot vēl citas pasaules daļas?

Protams, ka gribas braukt vēl tālāk un redzēt vēl vairāk, jo, skatoties kartē, visa Eiropa taču ir mazāka par vienu Brazīliju! Bet pastāvīgi dzīvot mēs laikam varētu jebkur, jo viss atkarīgs no apkārtējās vides – ja tā ir patīkama, tad pierašana pie valsts un “iedzīvošanās” ir tikai laika jautājums. Latvijā tas ir vieglāk valodas un esošo kontaktu dēļ.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti