«Karstā ziema»: 9.nodaļa «Mēs braucam»

Kaspara Misiņa grāmatas "Karstā ziema" 9.nodaļa, kurā jaunieši sāk savā Indijas veloceļojumā kustēties pretī nezinamajam. Visas grāmatas nodaļas izlasāmas portāla lsm.lv sadaļā "Ceļošana".

Ir deviņi no rīta. Ārā jau vismaz +25 grādi, un pirts sajūta kļuvusi par ikdienu. Brokastīs mums tiek atnesti ierastie produkti. Rezultātā ēdam arī to pašu, ko katru dienu - ceptas olas ar sviestmaizēm un kafiju. Mūsu domas par vietējo tostermaizi pilnīgi sakrīt – bezgaršīgs draņķis, bet nu tūlīt jau viss atkal mainīsies, mēs dosimies ceļā un nemaz nezinām, ko un kur ēdīsim nākamreiz. Līdzi ņemam vien minimumu – ātri pagatavojamās nūdeļu zupas, banānus, musli, vēl no Latvijas līdzi ņemtos un neapēstos riekstus. Pudeles uzpildām ar dzīvoklī pieejamo filtrēto dzeramo ūdeni. Papildus ūdeni iepildām arī katrs savā ūdens sistēmā. Vēl nav ne jausmas, kur un cik bieži to varēsim iegūt pa ceļam.

Desmitos ejam ārā. Nesam lejā savas mantas un liekam visu uz velosipēdiem. Šī vēl ir otrā reize, kad no nulles liekam virsū visu savu bagāžu, tā kā nav iestrādājusies nekāda rutīna un viss vēl ir jauns. Vēl var mēģināt un eksperimentēt, kā labāk uzlikt stūres somu, kā piestiprināt visu pārējo bagāžu un kur likt ķiveri, kuru pagaidām neplānojam vilkt galvā. Tai pašā laikā lejā nonācis ir arī Nitins, ar kuru iepriekšējo dienu laikā tā arī neko vairāk par pāris teikumiem neparunājamies. Savukārt tagad izrādās, ka viņš fotografē kādam ceļotāju žurnālam un, uzzinot par mūsu plānoto ceļojumu, uzreiz zvana žurnāla redaktorei, lai par to pastāstītu arī viņai. Apmaināmies ar kontaktiem un sarunājam vēl sazināties, lai vēlāk padalītos ar kādu ceļa stāstu un bildēm. Tikmēr jau esam gatavi arī braukšanai. Tiek atvērti dzelzs vārti, stumjam ārā savus nu jau krietni smagākos velosipēdus un braucam. Ceļojums ir sācies pa īstam.

Izbraukšanai no pilsētas esam izvēlējušies lielākās ielas ar vismazāk vajadzībām kaut kur nogriezties. Līkumot tāpēc vien, lai ietaupītu dažus kilometrus, nešķiet vajadzīgi. Tāpat jau zinām, ka izbraukšana aizņems ne mazāk par stundu, tāpēc nav ne mazākās vēlēšanās karstumā vēl papildus meklēt desmitus pagriezienu.

Sākuma ceļš mums ir zināms, esam tur ar kājām gājuši jau daudzas reizes, taču ātri vien viss apkārt ir jauns. Nebeidzamajā satiksmes plūsmā piedzīvojam mūsu pirmo satiksmes negadījumu. Viesturs uz trotuāra saskrienas ar velorikšu. Viss ir kārtībā un neviens necieš. Viesturs tikai sagriež velosipēda stūri. Un tikpat ātri kā piedzīvojuši pirmo avāriju atkal jau esam gatavi braukt tālāk. Pa ceļam skatāmies apkārt, vai kaut kur nav valūtas maiņas punkta, kur savus dolārus varētu samainīt pret rūpijām. Kā esam uzzinājuši, bankās to nedara. Beigu beigās līdz pat izbraukšanai no pilsētas nemanām nevienu pašu valūtas maiņas punktu. Nu nekas, vēl tas nav steidzami. Šobrīd vairāk prieks par to, ka krietni ātrāk nekā plānots mēs esam brīvībā, uz šosejas.

Šosejas plašums ar pilsētas burzmu nav salīdzināms pilnīgi nekādā mērā. Astoņu joslu perfektas kvalitātes ceļš ar platu malējo joslu velosipēdistiem ir mūsu brīvība šobrīd.

Esam uz valsts galvenās šosejas, kuru esam izvēlējušies par savu ceļu tuvākajiem 300 kilometriem pretī Himalajiem.

Viendabīgo sutoņu beidzot papildina arī viegls ceļa vējiņš un vairāk jau neko citu arī nevajag. Varam vienkārši mīties un virzīties pretī tam visam jaunajam un nezināmajam, kas vēl būs priekšā.

Konkrēta dienas galamērķa mums nav, tāpēc vienkārši braucam. Esam vien izdomājuši to, ka līdz mūsu ceļā plānotajam tālākajam ziemeļu punktam Indijā – kalnu pilsētai Shimla, kas atrodas divarpus tūkstošus metru virs jūras līmeņa, - mēs varētu aizbraukt četru dienu laikā. Ļoti jau gribas nonākt kalnos un svaigākā gaisā, tāpēc 370 kilometrus iedomājamies kā pirmajām dienām atbilstošu un paveicamu attālumu. Tai pašā laikā vēl pat nezinām, ko nozīmē braukšana īstos kalnos.

“Vai pilsēta vispār kādreiz beigsies?”, domāju pie sevis un tik minos. Kilometri iet un lielceļa brīvība ir mūsu sabiedrotais jau vairākas stundas, taču dzīvā apkārtne nemainās. Pareizāk sakot, mainās, tikai ne tā, kā varētu iedomāties – ik pa pārdesmit kilometriem kļūstot vēl aktīvāka un dzīvāka nekā pārējā jau tā aktīvajā posmā. Ja uzreiz aiz Deli nebeidzamās ceļmalas bodītes un ūdens atrakciju parki likās ļoti saprotami piepilsētai, tad tālāk tos mēs nebijām gaidījuši. Pieliekam klāt jaunbūves, biežus benzīntankus un starpā vēl apstrādātas lauksaimniecības zemes, un ir skaidrs, ka prom no cilvēkiem šeit netikt. Čipsi, ūdens, kola, tabaka un vēl šādi tādi sīkumi te nopērkami ik uz soļa. Visur vēl arī par vienu vienotu cenu, kas visam iepakotajam ir norādīta uz iepakojuma. Ļoti noderīgi ceļotājiem, kas valstī ir pirmo reizi un vēl neorientējas vietējās cenās. Spriežam par to, vai apkārt redzamais nozīmē, ka mūsu bažas par ūdens pieejamību bija nepamatotas? To mēs redzēsim tālāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti