«Karstā ziema»: 8.nodaļa «Deli viss ir tālu»

Kaspara Misiņa grāmatas "Karstā ziema" 8.nodaļa "Deli viss ir tālu", kurā stāstīts par sarežģīto mobilo sakaru karšu iegūšanu un milzīgo pilsētu, kuras centrs kontrastē ar nomalēm. Apsargi ar automātiem metrostacijās ir it visur. Iepriekšējās nodaļas lasāmas portāla lsm.lv sadaļā "Ceļošana".

Lielpilsētā esam piestājuši uz vairākām dienām ne vien tāpēc, lai pierastu pie jaunās vides. Mums ir nepieciešams iegūt mobilos sakarus. Tas šeit nav izdarāms tik vienkārši kā ieej veikalā, nopērc priekšapmaksas karti un laimīgs lieto. Jau zinām, ka mobilo sakaru operatora veikalā nepieciešams aizpildīt garu veidlapu, norādot par sevi dažnedažādu informāciju, nepieciešams uzrādīt pasi un vīzu, nepieciešamas abu šo dokumentu kopijas, nepieciešama fotogrāfija, kā arī atkarībā no operatora – jānorāda vietējā adrese, kur tu dzīvo, vai arī adrese un vēl kāda vietējā cilvēka dati (vārds, uzvārds, adrese, telefona numurs). Ir ko noņemties. Tāpēc jau sākotnēji rēķinām, ka kāda lieka diena šai nodarbei nāks tikai par labu.

Vēl Deli gribam nopirkt mazo gāzes baloniņu ēdiena gatavošanai dabā.

Atliekam abas nopietnās lietas uz vēlāku laiku un braucam vienkārši "uz pilsētu". Nav ko svētdienā lieki iespringt. Tāpat mēs te būsim vēl līdz piektdienai. Atrodam "Google Maps" kartē tuvāko metro staciju un ar metro braucam uz, kā mēs iedomājamies, pilsētas centru, lai pastaigātos. Drošības pārbaudes te notiek arī metro stacijā. Ir jāiet caur metāla detektoru, bet katra soma tiek atsevišķi skenēta. Vīrieši iet pa vienu pusi, sievietes pa otru. Brauciens izrādās pavisam lēts, vairākas reizes lētāks nekā mums ierasts maksāt par sabiedriskā transporta biļeti Rīgā, bet pats metro – mūsdienīgs un ļoti ātrs transporta līdzeklis. Nākamajās dienās izmantosim to vēl ne reizi vien. Pirmā izmēģinājuma reize ir mūs pārliecinājusi par tā efektivitāti.

Izejot no stacijas, vēl uz mirkli pamanām apsargus ar automātiem, un pēc brīža jau esam ārā pilnīgi citā pilsētā- mūsdienīgā Eiropas lielpilsētā, ar veikaliem, kas ierasti Latvijā un citur Eiropā. Pavisam ne tādā, kādā vēl pirms 20 minūtēm mēs iekāpām metro vagonā.

Nekur iekšā neejam, bet dodamies nenoteikta maršruta pastaigā, kas rezultātā ieilgst līdz vairākām stundām. Vienā brīdī karstums mūs jau ir tā nogurdinājis, ka pēc maltītes "Subway" sviestmaižu ēstuvē braucam mājās. Tur, datorā apskatot veikto attālumu, secinām, ka nostaigātais aptuveni 20 kilometru aplis ir pilnīgs nieks, sīks piliens milzīgajā Deli. Gribot apskatīt tikai dažus objektus, kurus iesaka ceļveži, mēs tā varētu staigāt arī visu dienu, bet rezultāts būtu vien šausmīgs nogurums.

Mēs gan mēģinām vēlreiz. Pērkam metro dienas biļeti un šoreiz, jau pastaigas kombinējot ar metro braucieniem, mēģinām nokļūt līdz dažiem kultūras objektiem. Dienas bilance izrādās trīs objekti un milzīgs nogurums. Nav vērts. Tā mēs tikai nogurdinām sevi.

Labāk laiku pavadīt, vienkārši bez maršruta ejot tur, kur deguns rāda un atklājot to, kas gadās ceļā. Ar tādām domām īpaši atradumi rodas paši no sevis, jo tiem vairs nav konkrētas adreses un darba laika. Tādi ir mums visapkārt vienmēr un visur, lai arī kur mēs būtu.

Jā, tiešām, garas pastaigas te rodas tāpat vien. Gājiens līdz metro ir aptuveni divus kilometrus garš. Kāds kilometrs ir līdz tuvākajam pārtikas veikalam, kurā atrodam to, ko mums gribas pirmajās dienās – rīsus, dārzeņus, augļus un vēl arī krietni lētākus Eiropas stila našķus. Un vēl jau tie daudzie gājieni uz internetā atrastajiem un cilvēku ieteiktajiem tūrisma preču veikaliem, kas katrs atrodas savā pilsētas stūrī. Tur ceram atrast gāzes balonu, bet diemžēl tam nav lemts piepildīties.

Mobilo sakaru kartes iegūstam samērā vienkārši. Esam gatavi visam, kas būs nepieciešams, "Airtel" veikalā aizpildām pieteikumus, nododam dokumentu kopijas un fotogrāfijas, samaksājam naudu un tiekam informēti, ka vakarā mums katram no sava jaunā numura ir jāzvana uz kādu "Airtel" īpašo numuru.

Tur mums prasīšot dažus jautājumus par sevi, un tad aktivizēšot SIM kartes.

Bet tā kā vakarā nekas nedarbojas un joprojām nav zonas, tad atliekam šo zvanīšanu uz nākamo dienu. No rīta Viesturs ir pirmais, kurš aktivizē savu SIM. Tad zvana Una – viss sanāk. Zvanu es un arī mana karte tiek aktivizēta. Nav gan tā, ka es saprotu, ko man konkrēti jautā, jo runātāja balss ir klusa un angļu valoda grūti saprotama, angliski turklāt runā tikai otrais konsultants, ar kuru tieku savienots, taču vairākas reizes pēc kārtas saucu vien to pašu informāciju kā Viesturs un Una un kaut kā viss sanāk. Arī to, ka numura aktivizācija ir izdevusies, es uzzinu, tikai no desmit minūtes vēlāk saņemtās īsziņas.

Ceturtdienas vakars pienāk vēl ātrāk nekā mums gribētos. Valda zināms uztraukums. Rīt no rīta braucam, bet viss tālākais mums būs pilnīgi jauns un nezināms. Una pārskata savu bagāžu, bet mēs ar Viesturu pāris vakara stundas pavadām, vēl pārbaudot visus trīs velosipēdus, noregulējot bremzes un ātrumus. Manam un Unas velosipēdam uzliekam otros pudeļu turētājus. Sākam to visu vēl saules gaismā, bet pabeidzam slēgtās stāvvietas, tās pašas, kas mūsu mājas pirmajā stāvā, tālākajā stūrī, stāvot pie dzelzs vārtiem, kur kā apgaismes objekts noder ielas laterna. Šai brīdī nenojaušam, ka tepat ir arī garāžas apgaismojuma gaismas slēdzis, bet no rīta pamanīsim, ka turpat pagrabstāvā aiz aizkara ir kādas ģimenes mājoklis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti