Ir 3:30, esam piezemējušies un pa izkāpšanas tuneli dodamies iekšā lidostā. Kā pirms brīža teica lidmašīnas pilots, ārā ir +22 grādi. Pagaidām caur logiem redzam vien pilnīgu tumsu, bet arī lidostas klimats jau ir savādāks nekā mums ierasts. Gaisa mitrums ir jūtami augstāks. Un mēs jūtamies kā siltā saunā. Tikai savādi, ka saunā esmu iegājis ar pārgājienu zābakiem, garajām biksēm un džemperi. Plāno vējjaku gan jau esmu paspējis iestūķēt somā.
Laika mums ir daudz. Ir nakts, un pa tumsu mēs braukt neplānojam. Tāpēc nesteidzīgi ejam vien uz priekšu, meklējam bagāžas saņemšanas punktu. Lidostas grīdas segums ir interesants, gluži kā biezs un mīksts paklājs. Tāds pats kā pie sienas tai Purvciema dzīvoklī, kuru tu kādreiz noteikti esi redzējis īres sludinājumā. Pa ceļam vēl paspējam ar Viesturu pārkāpt visos Indijas ceļvežos esošo populāro ieteikumu - ūdeni dzert tikai no pudelēm. Un tikai no tādām, kuras pats esi atvēris. Mēs padzeramies no ieraudzītā krāna ar uzrakstu "Drinking water". Kāpēc gan tas tāds te būtu, ja ūdens nebūtu piemērots dzeršanai?
Ejam un ieraugām cilvēku rindas. Pareizi, mēs taču esam iebraukuši valstī, kur mums ir nepieciešam vīza. Tātad te mēs rādīsim savas pases ar vīzām, tās tiks pārbaudītas un, iespējams, atdosim arī lidmašīnā aizpildītās anketas. Stājamies vienā no rindām. Tā kustas ātri. Kad pienāk mana kārta, dodos klāt pie galdiņa, saku: "Hello!” un dodu savu pasi. Darbinieks neko nesaka. Samiegojies apskatās pasi, paskatās vīzu, paņem manu aizpildīto anketu. Ieskatās anketā, noplēš apakšējo daļu un, joprojām neko nesakot, kopā ar pasi dod to man atpakaļ. Jautāju, kas jādara ar šo atlikušo papīru. Tas esot jāatdod tālāk. Nesaprotu gan kam tieši, bet vairāk neko nejautāju un dodos tālāk. Paskatos atpakaļ un redzu, kā, izberzējis miegainās acis, vīrietis tāpat apkalpo arī Unu. Nav nekādu aizķeršanos, un pēc brīža visi trīs varam doties tālāk.
Esam nonākuši milzīgā telpā ar desmitiem slīdošu lenšu rindu, pa kurām brauc tūkstoši somu un kastu. Skatāmies uz vienu pusi, skatāmies uz otru pusi. Kur lai meklē mūsējo? Ejam pa labi un pēc laiciņa atrodam savējo, vismaz tā mums liekas. Pēc dažām minūtēm, sagaidot manu bagāžas kasti, saprotam, ka rinda ir īstā. Taču - vai tepat jāgaida arī velosipēdi? Skaidrības nav. Kamēr Viesturs ar Unu paliek gaidīt pārējās kastes, es eju pēc ratiņiem. Ar vai bez velosipēdiem tie tāpat mums būs vajadzīgi pārējās bagāžas pārvietošanai. Atrodu ratiņus un pie reizes apskatos arī caurumu, pa kuru uz mūsu lentes nāk ārā bagāža. Nē, velosipēdu kastes te pat gribot nevarētu izdabūt ārā.
Stumju ratiņus pie biedriem, pastāstu par to, ka velosipēdus mēs šeit nesagaidīsim. Un pats uzreiz dodos zāles tālākā izpētē. Zāles vidū pamanu kādu interesantu objektu, kaut ko līdzīgu nelielai garāžai. Dažus metrus platu būdiņu ar slīdošo lenti, kas it kā varētu būt mums interesējošā lielizmēra bagāžas izsniegšanas vieta, taču te nekas nedarbojas. Skatos apkārt un vienā brīdī satrūkstos. Pag, tam apsargam uz muguras ir automāts? Oho! Emm, nu labi, tā ir Indija. Apstaigāju pārējo zāli un, neko citu neatradis, dodos atpakaļ pie Viestura un Unas.
Viņiem joprojām nekā jauna. Ir tikai viena mana kaste. Kopīgi turpinām gaidīt. Un sagaidām. Viesturs, garlaicībā staigājot gar lentu, pamanījis otro kasti, un nes to uz ratiņiem. Bet vēl pēc laiciņa atbrauc arī pēdējā no trijām kastēm. Nu varam iet mūsu velosipēdu meklējumos. Lai lieki nemaldītos, ejam pie lidostas darbiniekiem. Ne bez pārjautāšanas, pirmo reizi dzirdot indiešu angļu valodas akcentu, taču saprotam, ka mums vajadzīgā vieta ir tas pats objekts, kuru es jau biju atradis.
Ejam uz zāles vidu. Un izrādās, ka kamēr gaidījām pārējo, arī šis bagāžas izsniegšanas punkts jau ir sācis darboties. No lentes tieši tiek ņemta nost mana milzīgā kaste. Ejam klāt un nāk ārā arī Viestura kaste, bet pēc brīža izbrauc arī Unas. Vai varam atviegloti nopūsties jau otro reizi? Mana kaste izskatās pilnīgi vesela. Ir tikai atplēsts stūris. Viesturam ir līdzīgi. Bet Unas kastes sānā redzama cauri izspiedusies riteņa ass, kas izskatās vēl arī ieliekta. Oi, bet nu labi, braucam ātrāk ārā un tad jau redzēs, cik veiksmīgi vai arī ne tik ļoti ir izdevusies šī transportēšana, par kuru pārsteigti bija daudzi mūsu draugi. Sak, vai tad ir vērts un vispār izdevīgi braucamo vest līdzi, nevis pirkt uz vietas?
Tā nu mēs te stāvam - trīs jaunieši ar ratiņiem, uz katriem no tiem pa vienai lielai un vienai mazākai kastei, un domājam, kur iet tālāk. Ieraugām iespējamo izejas punktu un dodamies tā virzienā. Redzam, ka citi pie vārtiņiem kaut ko vēl rāda darbiniekiem, tāpēc arī mēs sagatavojam savus dokumentus. Stumjoties tuvāk, mums pretī panāk viens no darbiniekiem, kurš jautā: "Kas ir tajā lielajā kastē?" Atbildu, ka mans velosipēds. Viņš paskatās uz kasti, paskatās pa šķirbu tajā un saka, ka būs jāstumj uz pārbaudi, un parāda virzienu. Paspēju spert vien pāris soļus, un tas pats darbinieks man jautā: "Vai kastē ir velosipēds?" Pie reizes vēl rāda uz zīmējumu, kas ir uz kastes. Vēlreiz apstiprinu to, ko jau esmu teicis, un viņa domas mainās. Tagad man tiek rādīts, ka varu vienkārši doties uz izeju. Pasaucu vēl Unai un Viesturam, lai iet tikai droši uz vārtiem, un visi ejam ārā. Atdodam savu papīreli, kas palika pāri pēc pasu pārbaudes, un esam vien dažu metru attālumā no lidostas izejas.
“Samainām kaut cik naudas tepat?”
“Jā, kaut cik vajadzētu. Kaut arī kurss te esot ļoti neizdevīgs. Par katru dolāru zaudēsim dažas rūpijas.”
“Tātad dažus santīmus par katru dolāru. Nav nekas traks, varam samainīt katrs pa, piemēram, 50 dolāriem.”
Atstājot bagāžu Unas uzraudzībā, ejam ar Viesturu uz turpat esošo lidostas valūtas maiņas punktu. Sagaidām savu kārtu un darbinieks mums uzreiz jautā, vai abi plānojam mainīt naudu. Saņemot apstiprinošu atbildi, viņš iesaka visu mainīt vienā piegājienā abiem kopā, jo par katru maiņu ir vairāku dolāru komisijas maksa. Mums jau divreiz nav jāsaka. Piekrītam šim, mūsuprāt, labajam ieteikumam, un Viesturs sāk aizpildīt izsniegto anketu. Jā, kārtējais papīrs, kurš jāaizpilda tikai tāpēc, ka vajag. Naudas maiņas dokumentā jānorāda nevien savi personas dati, bet arī Indijas dzīvesvietas adrese un vēl šis tas. Labi, ka mums pirmajām dienām Deli ir rezervēts dzīvoklis, tāpēc par vismaz vienu lietu varam neuztraukties.
Un, jā, esam tikuši pie savām pirmajām rūpijām. Mūsu 150 dolāri ir pārvērtušies par čupiņu gana liela izmēra banknošu ar Mahatma Gandi seju uz tām. Vēlāk mēs šo naudu, tieši banknotes, sauksim vienkārši par Gandi onkuļiem. Sadalām guvumu trīs daļās un katram tiek pa aptuveni trim tūkstošiem. Maki un pases nolikti drošās vietās, esam gatavi iet ārā - Indijā. Stumjam savus ratus izejas virzienā. Esam gatavi neskaitāmiem gan mūsu pašu, gan bagāžas transportēšanas piedāvājumiem. Indijā tak tā esot.
Ārā ir melna nakts. Gaiss ir patīkami svaigāks nekā lidostā. Bet paši jūtamies tā kā, hmm, ne Indijā. Nekas nesmird, viss ir tīrs, un mums neviens nebrūk virsū. Nē, nu atskatos un redzu, ka ir cilvēku bariņš, kas ap abām izejas pusēm stāv acīmredzami ne tāpat vien, bet gaidot peļņas iespējas. Tomēr viņu nav daudz un tajā īsajā brīdī, kurā bijām viņiem blakus, mums neviens nebilst ne vārda.
Skatāmies un saprotam, ka nekur tālu netikt. Daži desmiti metru uz vienu pusi, daži desmiti metru uz otru pusi un visur priekšā betona stabi. Tātad ar ratiņiem nekur tālu neaizbraukt. Vienīgajam darbiniekam jautājam, vai varam savus velosipēdus likt kopā tepat. Nezinu gan, cik ļoti skaidrs bija mūsu lūgums, taču viņš tik vien kā pateica, ka jāiet kaut kur tālāk, te nevarot. Pārjautājam un saņemam tādu pašu atbildi, esot jāiet tālāk. Nu, ja jāiet, tad jāiet. Skatāmies apkārt tumsā un pamanām mums iespējams derīgo ielas stūri turpat pāri divu joslu lidostas ceļam. Ejam apskatīties tuvāk. Tikmēr Una ar mantām paliek turpat lidostas priekšā.
“Pag, tam vīrietim priekšā stāv uz mums notēmēts automāts?”, nodomāju par to pie sevis un vien ar acs kaktiņu noskatos, kam tikko esam pagājuši garām. Neesmu pārskatījies. Arī šim lidostas apsargam, kura postenis atgādina ierakumus kara laukā, nožogotus ar smilts maisiem, ir automāts. Gana biedējoša sajūta, lai neteiktu vairāk - nakts melnumā no kāda kakta pamanīt uz sevi notēmētu automātu. Tomēr mums nav laika baidīties. Ir jāsaskrūvē velosipēdi un jāatrod dzīvoklis, lai tad beidzot varētu atpūsties. Kā vēlāk sapratīsim, apsargi ar automātiem un mazākās pilsētās ar bisēm Indijā nav nekas tāds, par ko uztraukties. Lai arī nepierasti mums, tas tā vienkārši ir.
Apskatām ieraudzīto vietiņu vien aptuveni 50 metru attālumā no lidostas un atzīstam to par labu. Jānes tik kastes uz šejieni un jāskrūvē kopā velosipēdi. Laternu gaisma būs pietiekama, lai redzētu tik daudz, cik mums vajadzīgs. Nekur tālāk tāpat ar kastēm netiksim.
Dažu minūšu laikā kastes ir pārnestas uz atrasto stūri. Džemperus uzreiz liekam malā, es atloku bikšu staras, un varam sākt stutēt visu kopā. Steigas nav. Līdz saullēktam vēl ir pāris stundas laika. Tomēr paiet vien pāris minūtes līdz saprotu, ka mums aiz muguras stāv viens no apsargiem, tāds pats ar automātu pār plecu. Zinot, ka angļu valodu viņš, iespējams, zina tikai nedaudz, eju klāt un ar pavisam vienkāršām frāzēm mēģinu paskaidrot, ka mēs te tikai saliksim kopā velosipēdus un brauksim uzreiz prom. No viņa gan sagaidu vien smaidu un atbildi, ka viss ir kārtībā. Es griežos riņķī un turpinu iesākto darbu. Iesākto turpina arī apsargs - viņš turpina vērot mūsu darbības, ik pa laikam paejot tālāk, tuvāk vai pamainot skata leņķi. Ik pa brīdim pienākot arī pilnīgi klāt. Neliekamies traucēti.
Nākamo divu stundu laikā vieni vairs nepaliekam ne uz brīdi. Vienam apsargam nāk klāt vēl viens, tad nākamais. Tad viņi aiziet un skatītāju vietā nostājies kāds nejaušs garāmgājējs. Un tā tas cikls turpinās. Daļa ir klusie skatītāji, bet kāds sasveicinās un vēl kāds arī pajautā, kas mēs esam un no kurienes. Jautājumi atkārtojas tāpat kā visu apmierinātās un laimīgās sejas, dzirdot mūsu atbildes. Skaidrs, ka indiešu interese un tās neslēptā izrādīšana nav tikai mīts.
Saullēkta laiks ir klāt un arī velosipēdi ir salikti, iemēģināti un gatavi braukšanai. Sauli gan neredzam, jo debesis klāj bieza mākoņu kārta. Brīdī, kad esam jau gatavi sākt mīties, sāk līt. Pareizāk sakot, sāk smidzināt.
“Pagaidām kamēr beigs līt. Izskatās, ka drīz jau beigs.”
“Labi.”
