Paskatos savā telefonā uzstādītajā laika skaitītājā un saku Unai:
- Līdz mūsu lidojumam palikušas tikai nedaudz vairāk kā 24 stundas.
- Jā, man ir bail.”
- Man arī. Bet būs labi. Būs interesanti.
Tā, kas mums vēl ir jāizdara? Velosipēdi ir iepakoti lielajās, speciāli velosipēdiem paredzētajās kartona kastēs, tik vien kā ar sagrieztu stūri, noskrūvētiem pedāļiem un noņemtu priekšējo riepu, bet citādi veselā stāvoklī. Līdzi ņemamās mantas arī ir sapakotas - viss ir saliks velosomās, bet pašas somas kopā ar ķiverēm ir ieliktas kastēs. Telts ir kopā ar pārējām mantām.
Ceturtdienas pirmajā pusē saprotu, ka mēs taču vēl neesam sarunājuši transportu uz lidostu. Mantu ir daudz un parastā taksī tās noteikti nesatilpst. Lūdzu palīdzību sociālajos tīklos "Twitter" un "Facebook", un kādu stundu vēlāk risinājums jau ir atrasts. Atsaucas vairāki cilvēki, taču Andreja apvidus auto šķiet visatbilstošākais transporta līdzeklis mūsu mantu kalna transportēšanai. Kā saka Andrejs: ""Kas tik tajā džipā nav vests."
Pēdējais vakars Latvijā bez dzīvesvietas un pārdotām mantām
Uz pēdējo vakaru esam sarunājuši tikšanos ar Lieni, mūsu māsu, un viņas draugu Jāni. Pirms iešanas ārā vēl ierakstu tviterī, ka pārdodu savu "BlackBerry" telefonu, kurš vispārējā mantu pārdošanā un atdošanā bija palicis nepamanīts. Un, re, nepilnu 10 minūšu laikā ir atradies pircējs. Tādā veidā vēl pirms tikšanās ar Lieni centrā nododu savu "BlackBerry" jaunā īpašnieka rokās. Cik labi, ka vēl viena manta nevis vienkārši krās putekļus, bet tiks izmantota un būs kādam noderīga. Šī sajūta ir mūsu sabiedrotais it visā gatavošanās laikā pirms ceļojuma. Pie jauniem īpašniekiem šajā laikā nonāca ļoti daudzas mūsu mantas - mēbeles, apģērbi, elektronika, sporta piederumi un vēl, un vēl, un vēl.
Sarunātajā laikā ar Unu esam pie "Origo". Viesturs, Liene un Jānis mūs jau gaida. Viesturs ir kopā ar Lieni, jo pēdējās dienas Latvijā viņš dzīvo pie viņas, kamēr mēs ar Unu dzīvojam pie Unas vecākiem turpat pāri ielai pretī mūsu nu jau vecajam dzīvoklim. "Origo" vēl izdarām pēdējo plānoto darbiņu - izņemam pa 150 dolāriem, lai Indijā tos samainītu pret vietējām rūpijām. Nav ne jausmas, vai tādā veidā sanāks izdevīgāk, taču skaidra nauda ir skaidra nauda, un dolārus tur noteikti zinās labāk nekā latus. Un ejam pasēdēt "Coffee Inn" kafejnīcā, iedzert kafiju un parunāties.
Dodoties mājās, jūtos manāmi uztraucies. Ik pa laikam sajūtos tik uztraucies, ka galva pēkšņi ir dulla un gribas apsēsties. Ieelpoju dziļāk un baudu pēdējo vakaru Rīgā. Ārā ir vēsi. Abi ar Unu esam ziemas jakās, bet zinām, ka jau pēc pāris dienām staigāsim šortos un sandelēs, bet ziemu nākamo reizi ieraudzīsim varbūt tikai pēc gada vai pat vēl ilgāka laika.
Mājās esam ap deviņiem. Plānā nu vairs tikai sapakoto kastu aizlīmēšana, vanna un miegs. Rīt agri jāceļas.
Pēdējais rīts dzimtenē
Aust piektdienas, 11.oktobra, rīts. Lai arī beigu beigās gulēt aizgājām pēc pusnakts, Una vēl kādu laiciņu pēc manis, es esmu pamodies jau neilgi pirms modinātāja. Ir sarunāts, ka 8:00 klāt būs Andrejs. Tātad laika nav necik daudz, nepilna stunda jeb tikpat, cik parastā darba dienas rītā. Tik vien, lai paēstu, iztīrītu zobus, saģērbtos un dotos ceļā. Lai arī ēst īsti negribas, apēdam pa pāris desmaizēm, dažiem vafeļu tortes gabaliņiem un izdzeram tēju. Diena būs gara.
Ap pusastoņiem zvana Andrejs, grib precizēt, kurā vietā tieši ir mūsu Čiekurkalna māja un kā tur labāk piebraukt. Būs klāt jau pēc aptuveni 20 minūtēm. Viens divi izdarām to, viens divi šo, un Andrejs zvana jau atkal - ir klāt lejā. Saprotam, cik labi, ka mūsu mantas ir sapakotas aizlīmētās kastēs. Līdz ar to nerodas ierastā vēlme paskatīties, vai ir paņemta viena vai otra lieta. Šobrīd tādas iespējas vienkārši nav. Visa nododamā bagāža ir kastēs, bet viss lidmašīnā līdzi ņemamais mums ir mazajās somās. Unai tāda ir velosipēda stūres soma, man – mugursoma. Tajās savukārt galvenais ir pases, dokumentu kopijas, lidojumu biļetes, "Kindle" e-grāmatu lasītājs, mans vecais "mp3" atskaņotājs, austiņas un šādi tādi našķi ceļam.
Ar Unas tēti ņemam manu velosipēda kasti - lielāko no visām - un ejam lejā. Liela tā kaste, vairāk nekā pusotru metru platumā, aptuveni metru augstumā un ne mazāk kā 20 centimetru biezumā. Bet par to es uztraucos tikai tik daudz, cik - kā to dabūt līdz lidostai. Tālāk visam ir jābūt kārtībā, jo, kā lasījām "Aeroflot" mājas lapā un kā vēl precizējām, sazinoties ar e-pastu, velosipēds ar šo aviokompāniju ir parasta bagāžas vienība, kura vienīgais parametrs, kas tiks mērīts, ir svars. Tam ir jāiekļaujas divdesmit kilogramos, bet citu ierobežojumu nav. Par sev veloveikalā iegūtās kastes izmēru pat priecājos, jo tādējādi velosipēdu varēju ielikt iekšā visvieglāk no mums trijiem. Tomēr, nonākot pie automašīnas pakaļējām durvīm, nācās padomāt – nenolokot krēslus, ielikt iekšā to var tikai pa diagonāli. Bet vēl jau būs divas, ne tik milzīgas gan, bet tāpat lielas kastes un vēl pamatīgas bagāžas kastes. Labi, nav ko lieki prātot, nesam lejā pārējo un skatāmies!
Nonesam lejā Unas velosipēda kasti, nonesam pārējās divas kastes un domājam. Liekam vienu uz otras, liekam taisnāk un slīpāk, ņemam ārā un kārtojam par jaunu. Pie reizes mēģinot arī to, kā būs, ja nolocīsim kādu no priekšējiem sēdekļiem. Nekā nesanāk salikt visu tā, lai būtu vēl vieta arī diviem pasažieriem. Par to gan stresa nav - ja nekā citādi nesanāks, sēdīsimies kādā sabiedriskajā transportā un aizbrauksim. Galvenais šoreiz ir mūsu un vēl Viestura bagāža - tādas pašas divas kastes, kurām pakaļ jābrauc uz Imantu.
Un tad... tad es tieku pamatīgi pārsteigts. Pagriežos, un aiz muguras stāv mani "Bites" kolēģi - Kristīne, Dainis, Līga un Anete ar šampānieša pudeli. Wow! Diena ir sākusies patiešām labi. Nedaudz parunājam, bet mani jau vairāk velk uz mašīnas pusi. Ir jāpalīdz Andrejam un Unas tētim izdomāt, kā labāk atrisināt šo bagāžas puzli. Bijušie darba biedri vēl parunājas ar Unu un dodas. Un dodamies arī mēs. Esam tikuši galā ar bagāžas iedabūšanu auto. Viss ir iekšā, un ir vieta gan man, gan šaurāks stūrītis Unai, gan arī Andrejam pie stūres. Tagad uz Imantu, pie Viestura!
Braucam pār Vanšu tiltu un es domāju: "Šo tik ierasto skatu mēs tagad kādu laiku neredzēsim.”
Savāda sajūta. Rīts ir vēss un miglains, bet satiksme vēl pagaidām mierīga, un līdz ar to pie Viestura nonākam tā, kā plānots. Mašīna jau šobrīd ir pilna gandrīz līdz pat jumtam, taču mēs joprojām ticam, ka atradīsies vieta arī visam pārējam uz lidostu vedamajam. Patīkami pārsteidz Viestura velosipēda kastes izmērs - tiešām neliela, tātad būs ko noņemties galā, liekot kopā braucamo, taču līdz ar to lielākas ir mūsu cerības to dabūt iekšā mašīnā.
Šoreiz jau vietu, kur kaut ko likt, ir tik maz, ka ilga domāšana izpaliek. Viestura bagāžas kasti es ņemu rokās un līdz ar to ceļu vairs neredzu, bet velosipēda kasti kaut kā iestūķējam vēl līdz ar auto jumtu. Nu viss, varam braukt, Viesturu laicīgi esmu brīdinājis, ka pašam iespējams vajadzēs braukt ar sabiedrisko transportu. Un tā arī sanāk. Līdz ko mēs sākam braucienu lidostas virzienā, Viesturs bez kavēšanās iet uz autobusa pieturu. Laika vēl pietiek.
Neilgi pēc deviņiem piebraucam pie lidostas ieejas. Es kāpju ārā un uzreiz eju pēc bagāžas ratiem. Citādāk jau gan mums divatā to visu mantu kalnu iekšā lidostā noteikti nedabūt. Agrāk bijām vien noskatījušies uz tiem, kas tādus stūma, un domājuši, - nu gan daudz viņiem bagāžas. Paši tos izmantojam pirmo reizi. Vienmēr arī biju domājis, diezin, uz cik ilgu laiku un kur viņi brauc? Dažiem tas vienmēr izskatījās gana saprotami, jo bija redzams, ka tiek vests sporta ekipējums, taču citiem nē. Nu pēc neilgas kraušanas arī mēs bijām tādi pasažieri - ceļotāji, par kādiem iepriekš bijām tikai brīnījušies. Ņemam katrs pa vieniem ratiem, pilnībā apkrautiem ar kastēm, un ejam iekšā lidostā. Atrodam vietu, kur notiks bagāžas nodošana mūsu lidojumam, un ejam pasēdēt. Kā vēlāk saprotam, bagāžas nodošanas punkts izrādās ļoti veiksmīgā vietā – tieši blakus lielizmēra bagāžas nodošanas punktam. Tātad ar mazāku iespēju, ka kaut kas vēl kaut kur būs jāstumj vai jānes pāri visai lidostas zālei.
9:45 sākas reģistrācija mūsu lidojumam, un ierodas Viesturs. Pirmā lieta ir izdarīta, visi un ar visu bagāžu esam lidostā. Atviegloti nopūtīsimies tad, kad visa mūsu bagāža tiks pieņemta. Tai, lai arī cik liela tā izskatās, ir jābūt standarta bezmaksas bagāžai, kas lidojumiem uz Indiju un vēl citiem konkrētiem pasaules punktiem ir lielāka, nekā ierasts citur. Paņemam pases, biļetes un stumjamies tuvāk reģistrācijas galdiņam. Izmantoju iepriekš pārbaudītu stratēģiju, eju pie biznesa klientu apkalpošanas, kur nav neviena cilvēka, un jautāju, vai varam nākt šeit. Atbilde ir apstiprinoša. Viesturs iet pirmais.
Darbiniece skatās dokumentus, skatās uz lielajām kastēm - mēs tikmēr, aizturējuši elpu, gaidām, kas tad būs. Un tad, neko nesakot Viesturam, viņa kādam zvana. Mana sirds sāk sisties straujāk, taču pēc īsa brīža Viesturs tiek aicināts likt kastes uz svariem, lai tās tiktu nosvērtas un nodotas tālāk. Huh, tātad viss ir kārtībā! Bagāža tiek nosvērta, un svars ir atļautajās robežās. Pēc kastes skenēšanas Viesturs vēl paskaidro, ka tie daudzie dzelži ir velosipēda atslēgas un rezerves daļas, un bagāža ir pieņemta. Eju es, un arī viss ir kārtībā. Iet Una, un ir tikpat vienkārši. Viss ir noticis daudz ātrāk nekā domājām. Internetā lasītie stāsti par to, ka darbinieki ne vienmēr zina par to, kā tiek transportēti un reģistrēti velosipēdi un līdzīga lielizmēra bagāža, nav piepildījušies mūsu pieredzē. Tad jau tikai visu to vēl veselu saņemt galā, lai varētu vēlreiz tikpat atvieglotie nopūsties.
Izejam drošības pārbaudi un varam gaidīt savu lidmašīnu. Atlikušo vairāk nekā stundu izmantojam, lai pārskatītu sociālos tīklus. Piezvanu mammai. Zinām, ka gan Maskavā, kur būsim dažas stundas, gan arī Indijā sakari ar mājām, izmantojot mūsu Latvijas pieslēgumus, būs ļoti dārgi. Tāpēc par to esam padomājuši jau laicīgi, sarunājot, ka sākumā ziņu par sevi padosim vien ar īsziņām, bet Deli atradīsim iespēju nopirkt vietējo priekšapmaksas sarunu karti saziņai ar mājām un internetam telefonā. Tā kā mums nav ne jausmas, cik pieejams būs internets Indijā, lai saziņai izmantotu tikai to, jau laicīgi esam izdomājuši, ka mammas mums varēs piezvanīt, izmantojot "Skype" pieslēgumu. Ar to par pusotru eiro mēnesī var divas stundas mēnesī zvanīt uz visiem Indijas numuriem. Perfekti, lai neteiktu vairāk! Nesalīdzināmi ar to, cik izmaksātu garāks zvans no parasta Latvijas numura uz Indijas numuru.
Maskavā bez vīzas
Lidojums uz Maskavu ir īss, un pēc pusotras stundas esam Krievijas galvaspilsētā. Jā, tik tuvu tā mums atrodas. Krievijā esam pirmo reizi un tāpēc jau iepriekš esam uzzinājuši, ka, lai uzturētos lidostā mums vīza nebūs nepieciešama. Liekas jau stulbi, ja tas tā būtu, taču - drošs paliek drošs - esam to pārbaudījuši.
Izejam cauri lidostai un, neatrodot neko vairāk par lidostās ierastajiem veikaliem ar krietni augstākām cenām, ejam uz sev vajadzīgo termināli. Atrodam brīvus dīvānus ar rozetēm blakus un sēžamies. Turpat vēl tikai eju pajautāt, lai tiek pārbaudītas mūsu iekāpšanas kartes lidojumam no Maskavas uz Deli. "Aeroflot" mājas lapā tiku lasījis, ka reģistrācija šim konkrētajam lidojuma posmam nav iespējama internetā, taču, reģistrējoties lidojumam no Rīgas uz Maskavu, man tika piedāvāta iespēja reģistrēties arī tālākajam lidojumam, un tas it kā bija izdevies tādā pašā veidā, kā jebkura cita reģistrācija lidojumam internetā. Lidostas darbinieks apstiprina to, ka viss ir noticis tā, kā vajag, un ka iekāpšanas kartes ir derīgas. Ideāli. Pasaku paldies un otro reizi šajā dienā pārliecinos, ka paldies un lūdzu te ir diezgan liekas frāzes, neviens par tādām neaizdomājas.
To pašu novērojam, ar vienu aci sekojot līdzi tam, kā tiek risināta kāda neapmierināta ceļotāja problēma. Viņš, šķiet, nokavējis savu lidojumu un nevar atļauties nopirkt jaunu biļeti. Vai arī pazaudējis maku. Vai arī viss kopā, taču darbinieki acīmredzami nespēja tikt galā ar problēmu. Un brīdī, kad angļu valodu nomaina uz krievu, savā starpā tie runā, tā teikt, daudz tiešāk un vienkāršāk. Runā, ka vienkārši jāsauc policija. Lai tie tad tiek galā ar šo cilvēku. Beigu beigās gan risinājums acīmredzot tiek rasts, jo jaunietim tiek piedāvāts izmantot bezmaksas telefonu, lai zvanītu tuviniekiem un lūgtu naudas pārskaitījumu. Vairāk mēs viņu neredzam.
Tuvojoties mūsu lidojumam laikam, ejam tuvāk iekāpšanas zonai un jau nedaudz sajūtamies tā kā Indijā. Apkārt ir daudz indiešu jeb vismaz tā mums visi šie cilvēki izskatās, pārsvarā vīrieši un ģērbušies tādās pat drēbēs kā eiropieši. Par to, ka indieši, spriežam pēc sejām. Savādāk atšķirīgi šeit ir vien tie nedaudzie baltie, kas ģērbušies krāsainos kankaros. Viltus indieši. Tā nu gaidām savu lidojumu ar vēl ļoti daudziem cilvēkiem. Zinām, ka lidmašīna būs lielāka nekā no Rīgas uz Maskavu un līdz ar to arī lielākā, kādā jebkad esam lidojuši. Tāpēc skaidrs, kāpēc iekāpšanas laiks šoreiz ir ilgāks nekā ierastā pusstunda, un arī krietnais cilvēku pūlis nepārsteidz.
Iekāpšana sākas laicīgi un notiek bez steigas. Visi kāpj iekšā un ieņem vietas. Pirms iekāpšanas man rokā vēl tiek iespiests klientu apmierinātības anketas buklets, kur ir interneta adrese, kurā atrodama pati anketa. Bukletu pazaudēju, adresi aizmirstu, bet vēlāk jokoju, ka būtu bijis ko ieburkšķēt par nepietiekamo uzmanību, kad vēlāk jautāju man interesējošo par Indijas iebraukšanas anketu. Pacelšanās kavējas aptuveni stundu. Sākotnēji tāpēc, ka gaidām vēl kādus aizkavējušos pasažierus, bet pēc tam tāpēc, ka tad jau atkal jāgaida brīdis, kad var pacelties, kad nav neviena cita. Kā uzzinām, vakara stundas Šeremetjevas lidostā ir ļoti aktīvas.
Lidojuma sākumā skatāmies lidmašīnā pieejamos video. Es noskatos arī vienu par indiešu ēdieniem. Izskatās interesanti un garšīgi. Klausāmies mūziku - gan savējo, gan lidmašīnā pieejamo. Paēdam bezmaksas vakariņas un vēl pēc laika mēģinām gulēt. Lidojums mums paredzēts aptuveni sešas stundas garš, Deli ierodoties ap trijiem no rīta. Necik ilgi nepaguļam, jo ap 1:00 tiekam pamodināti. Visiem Indijā iebraucošajiem ir jāaizpilda iebraukšanas veidlapa. Šajā brīdī es noticu, ka modinātājs, kas pēc pamošanās liek izpildīt dažādus matemātikas uzdevumus, ir efektīvs. Ja nu kas, tikpat efektīva ir nopietnu dokumentu pildīšana uzreiz pēc pamošanās. Aizpildu izsniegto veidlapu, un miegs vairs nevienā acī. Interesanti, kāpēc šo veidlapu nevarēja iedot jau sākumā?
Kā izskatās, kaut arī lidojumu sākām ar stundas kavēšanos Deli būsim gandrīz vai noteiktajā laikā. Un pēc nedaudz vairāk kā pāris stundām mēs to jau ieraugām. Vēl no krietna augstuma, taču pilsētas gaismas jau ir redzamas. Lidojam zemāk un zemāk, bet apakšā esošā gaismas jūra nebeidzas. Ir aptuveni trīs naktī.
