«Karstā ziema»: 33.nodaļa. Pēdējais ceļa posms

Veloceļotāju četru mēnešu ekspedīcija Indijā ir gandrīz galā. Atlikusi pirmspēdējā nodaļa Kaspara Misiņa grāmatā.

Prom no Rameshvaramas dodamies pa to pašu ceļu, pa kuru ieradāmies uz šo Pambana salas pilsētiņu. Pa to pašu vienīgo. Ir pagājušas vairāk nekā divas diennaktis ar ne tām labākajām sajūtām Viestura un Unas vēderiem, tāpēc šodien nekur nesteidzamies. Brauksim vien to nelielo gabalu līdz jau iepriekš apmeklētajai pilsētai Ramanathapurama. Tur sanāks gandrīz vai pilna diena atpūtas, bet tālāk tad jau izdomāsim. Vēl ir gandrīz mēnesis līdz mūsu lidojumam uz Malaiziju, bet līdz Chennai, no kurienes mums ir nopirkts lidojums, varam aizbraukt vienas nedēļas laikā. Nekādas steigas tiešām nav. Un arī brauciens atpakaļ - ar sauli no mugurpuses - ir krietni patīkamāks.

“Tikai šodien paliekam citā viesnīcā! Es negribu vairs tos odus”, ceļā saka Viesturs. Un mēs abi piekrītam. Klusumā viegli pieveicam šīs dienas 55 kilometru ceļa posmu.

...

Pieceļamies jau 4.30. Pusstundu vēl novārtāmies, bet ilgāk nesanāk. Te jau atkal istabā ir odi. Šķiet, vainīgs varētu būt šīs pilsētas centrā esošais, stāvošais smirdūdens. No mūsu viesnīcas līdz šim nenormāli piesārņotajam ezeram ir mazāk kā puskilometrs. Un nav jau tā nekāda mazā peļķīte. Kārtīgs ezers. Nav skaidrs, kā vietējie var ikdienā sadzīvot ar tik drausmīgu smirdoņu. Ar knaģiem aizspiesti deguni arī nav redzēti. Tā ka laikam jau pie tā pierod. Briesmas!

Ārā ejam jau pirms sešiem. Vēl ir pilnīga tumsa, taču pilsētā spīd laternas. Kamēr mēs izbrauksim ārā no pilsētas, būs kļuvis gaišāks. Tāds ir mūsu šī rīta plāns, kuram nav lemts piepildīties. Viestura pakaļējā riepa ir pilnīgi tukša. Ar Unu liekam virsū savas somas, bet Viesturs maina kameru. Uz vietas mēs jau neko vairs nelīmējam. Šī darbība mums jau ir nostrādāta - vienkārši mainām cauro kameru, bet līmējam pēc tam. Tomēr, skrūvējot riteni atpakaļ, atklājas lielāka šaize. To nevar nemaz pieskrūvēt. Ir aprauta vītne, un uzgriezni, daļēji uzskrūvētu, vairs ne līdz galam piegriezt, ne arī nost nedabūt. Mums ir maiņas ass, ne pirmā svaiguma, bet tomēr ass. Bet mums nav maiņas uzgriežņu. Nē, nu ir, bet tie atrodas uz tās pašas ass uzreiz aiz šobrīd nenoņemamā uzgriežņa. Ar maģiskiem spēkiem riepu klāt dabūjam tāpat, taču drošības labad jāatceras – jāminas prātīgi. Nekādu stipru pedāļa spiedienu ar labo kāju! Citādāk varam palikt kaut kur uz ceļa.

Trīsvientulībā pavadām vairākas no braukšanas stundām pa šauru divu joslu ceļu. Debesis ir mākoņainas. Joprojām vientuļā apkārtne ir mainījusies. Nu redzam krietni vairāk citus kokus, ne tikai Indijas dienvidiem raksturīgās palmas. Tomēr neredzam te ne veikalus, ne benzīntankus. Un, kad ūdens rezerves ir beigušās, stājam ceļa malā, lai ūdeni uzpildītu kā vietējie – pie ārā no zemes nākoša krāna. Šoreiz te ir tikai viens vientuļš krāns un viena sieviete, kas te lej sev ūdeni. Izmantojot žestus, pajautājam, vai ūdens ir dzerams. Ir! Ja ir, tad ir. Pēc garšas ūdens liekas labs, taču 5 minūtes vēlāk nonākam benzīntankā, kur to nomainām pret pārbaudīto benzīntanka krāna ūdeni, ha. Domājot vēl par attālajiem Indijas rajoniem, jau sen novērots fakts – lai arī cik vientuļa ir apkārtne un cik vienkāršas mājas bez ūdens pa krānu un tualetes, elektrība un televīzija vairākumā gadījumu tur ir. Arī līdz salmu būdai ir elektrības vads ievilkts, piemēram, kā šeit pa bambusa stabiem, un satelīta šķīvis uz jumta.

Mūsu dienas pārsteigums – pirmo reizi četru mēnešu laikā Indijā pamanām lielu izgāztuvi. Izgāztuvi, kas vienlaicīgi nav ezers, mežs vai mājas pagalms. Pat piestāju, lai to nofotografētu.

...

Un es domāju, ka pāvi dzīvo tikai zoodārzos... Nekā nebija, šorīt vairākus tādus redzam tieši ceļa malā, vēl pāris pārskrien ceļu. Iepriekš Indijā tos esam novērojuši arī pilsētās, kur tie gluži tāpat kā tas viens, kuru es esmu redzējis Rīgas zoodārzā, skraida pa jumtiem. Skraida tāpat kā tas viens zoodārzā. Ceļā redzam arī līdz šim neredzētus pērtiķus. Tādus pavisam nelielus. Tie mūs iepriecina ar savu klātbūtni uzreiz pēc kādas pilsētas satiksmes murga – šaurs ceļš un daudz nejēdzīgo taurētāju, vairākums no kuriem ir autobusi. Nezin kāpēc viņi domā, ka uztaurējot kaut kas sāks notikt ātrāk. Nekā. Un arī no ceļa smiltīs es nedomāju braukt tikai tāpēc, lai tu te pakustētos par pusotru metru uz priekšu. Mēs visi tāpat kustamies vienā ātrumā.

Ceļā neskaitāmas reizes esam novērojuši to, ka lielo transporta līdzekļu, īpaši autobusu vadītāji Indijā mēdz būt pilnīgi nesaprotami idioti. Tādiem apdzīt tevi tāpat vien, lai uzreiz deguna galā nobremzētu, ir ierasta lieta. Kad to pašu izdara tuktuks, tu to vari vismaz uzreiz arī apbraukt. Aiz autobusa gandrīz vienmēr tas nozīmē strauju bremzēšanu vai pilnīgi aklu traukšanos pretējā joslā. Braucot iekšā pilsētā, piedzīvojam vēl ko jaunu.

Es braucu pa priekšu, Una aiz manis, bet Viesturs brauc pēdējais. Braucu pa pašu ceļa malu līdz saprotu, ka tālāk nekur. Esmu cilvēku pūlī, bet pa labi piestāj autobuss. Un tad es dzirdu: “ARE YOU BLIND?” Viesturs stāv ar riteni pie autobusa pakaļējām durvīm un bļauj durvīs stāvošā kontroliera virzienā. Aizstumjas tālāk līdz pirmajām durvīm un sauc vēlreiz: “ARE YOU COMPLETELY BLIND IDIOT?” Tik dusmīgu Viesturu dzirdu pirmo reizi. Saprotu, ka jau atkal tas ir noticis. Autobusa vadītājs ir braucis pilnīgi virsū. Nē, šoreiz vēl nopietnāk. Autobuss ir taranējis Viesturu ar sānu, noberzis plecu un nostūmis viņu ceļmalas smiltīs. Abi ar Viesturu stāvam ar riteņiem uz ceļa tieši autobusa priekšā. Lai pagaida tas idiots! Ja mans somā esošais kokosrieksts būtu tuvāk, ņemtu un mestu pa logu. Parādu kulaku, bet Viesturs kaut ko paņem no somas. Nepamanu ko.

Braucam uz malu un turpinām braukt tālāk. Arī autobuss turpina kustību. Viesturs apdzen mūs ar Unu.

Viņa labajā rokā pamanu nazi. Viņš brauc blakus autobusa priekšgalam un sit pa sānu. Sit vēl, vēl, vēl. Rezultātā ar salocīto nazi iedauzot autobusa sānu. Autobuss stājas, bet mēs braucam tālāk. Dusmas un uztraukums. Rokas trīc. Pirms brīža mēs visi gandrīz vai tikām notriekti.

...

Braucam šodien aptuveni 70 vai 100 kilometrus? Trīs vai četrās dienās līdz Chennai? Visi esam vienisprātis – brauksim un tad jau redzēsim. Sākam mīties dažas minūtes pēc sešiem. Vēl pilnīgā tumsā. Autobusu taurēšana gan te bija dzirdama jau no pieciem. Ne tā, ka tie būtu divi vai trīs autobusi - ārā redzam, ka autobusu ir daudz. Kur tie cilvēki tik agri brauc?

Autobusu vadītāji turpina pārsteigt mūs arī šodien. Es jau nesaprotu vienkārši apdzīšanu uz pārpildīta ceļa, bet vienam šodien vajag skriet garām arī uzreiz trīs citiem braucošiem autobusiem. Kur ir šī braucēja prāts? Cits savukārt pagriezienā priekšā braucošo apdzen tā, ka rezultātā aizņem ne tikai visu pretējo joslu, pa kuru braucam mēs, bet arī vēl visu smilšaino ceļmalu. Pēdējā brīdī paspējam paslēpties aiz ceļmalā esošā elektrības staba. Līdz ar mums tur piestāj arī vairāki motociklisti. Trakums! Indija mūs mēģina nogalināt, kad esam jau tik tuvu sava velobrauciena finišam?

Beigu beigās pieveicam nedaudz vairāk kā 100 kilometrus. Visu dienu nepamet domas par to, cik gan daudz te var būt dažādu tempļu. Indijas dienvidu daļā to ir tik ļoti daudz, ka mēs jau pat esam sākuši jokot par to. “Tu neticēsi, mēs tikko pabraucām garām templim!”, saku Viesturam. “Saderam, pēc viena kilometra būs kāds templis?”, atbild Viesturs kādu gabaliņu tālāk, pabraucot garām vēl vienam templim. Tempļi ir gan jauni, gan, kā izskatās, pat tūkstoš gadus veci. Daudzi vēl tikai tiek būvēti. Tempļi tāpat ir gan krāsaini un koši, gan arī pelēcīgi un vienkārši. Ir gan mazi, gan grandiozi un no attāluma pamanāmi.

Picaaaaaa! Garšīga picaaaaa! Beidzot kaut kas patiešām garšīgs pēc vairāku dienu diētas un “var ēst” ēdieniem. Apēdu vienu un pasūtu vēl vienu. Kopā ar 1,25 litru kolas pudeli šis komplekts ļoti priecē manu vēderu. Una apēd burgeru, frī kartupeļus un izdzer kolas glāzi. Viesturs to visu palaiž garām, neticot, ka pilsētā būs kaut kas normāls ēdams. Kā viņš saka: “Paēdīšu Chennai. Un vairs nekad neēdīšu nekādus biryani!”. Vēdera problēmas un vispārējas mocības vairāk nekā diennakts garumā un vemšana pēc iepriekšējā vakarā apēstā “veg biryani” vēl ir spilgtā atmiņā.

...

Rūpējoties par savu drošību un domājot par to, ka līdz galam vajadzētu aizbraukt ar veseliem kauliem, izdomājam šauro ceļu braukšanas taktiku. Ja redzam, ka vietas tikpat kā nav, nav ko mums spiesties pie pašas ceļa malas un laist garām aizmugurē taurējošos autobusus. Tā mēs tikai riskējam nobraukt no ceļa vai tikt nostumti. Nolemjam, ka tā vietā uz brīdi vienkārši vēl vairāk pavirzīsimies uz brauktuves, lai apdzīt nemaz nevar. Nekas nenotiks, pagaidīs piecas sekundes un tiks garām. Šo pašu taktiku izmantojam, vērojot pretim braucošos. Ieraugot trakos, kas acīmredzami plāno sākt agresīvus apdzīšanas manevrus, braucam vairāk uz ceļa. Mēs arī esam tādi paši satiksmes dalībnieki kā pārējie, un arī mums ir tiesības braukt normāli pa ceļu.

Jau kārtējo dienu saule netiek cauri smogam. Debesis ir baltas. Šķiet, nu mēs sākam saprast to, kāpēc Indijas gaiss skaitās viens no pašiem piesārņotākajiem pasaulē. Netīrāks tas ir vien Ķīnā, Bangladešā, Pakistānā un Nepālā. Rietumu piekrastē tas nebūt nebija jūtams. Vairākus mēnešus ikdienā vērojām pilnīgi skaidras debesis, gandrīz vienmēr bez neviena mākonīša, bet te jau kuro dienu braucam un sauli neredzam. Labi vēl, ka pelēkumu atsvaidzina apkārtējā ainava. Gar ceļa malām skaisti zaļi ir redzami milzīgi rīsu lauki. Pietrūkst vien ķīniešu vai vjetnamiešu ar salmu cepurēm, he, un izskatītos kā kādā "National Geographics" dokumentālajā filmā par Āziju.

Viesturam ir izrādījusies taisnība, jo Chennai tuvumu jūtam jau divus simtus kilometrus pirms pašas lielpilsētas. Jau ir sācies nebeidzamais pilsēta – pilsēta – rūpnīcas – pilsēta – pilsēta mikslis, tāds pats kā Deli tuvumā, no kāda mēs pirms vairākiem mēnešiem braucām prom pilnas četras dienas. Tuvāk pilsētām apdzīvotāka ir arī visa apkārtne. Ja tālāk no pilsētām var redzēt arī tukšas un pamestas mājas – lai gan ne pārāk bieži, tad lielo pilsētu tuvumā apdzīvots ir viss. Piemēram, slēgtais dzelzceļa tilts mūsu šīs dienas galamērķa, Puducherry, sākumā te ir ar vienkāršām būdelēm un veikaliņiem. Pilsētā nobāzējamies pāris minūšu gājienā no "KFC" ātrās ēdināšanas restorāna. Kas par ideālu vietu izsalkušiem rietumniekiem!

...

Atlikušos aptuveni 145 kilometrus sadalām divās daļās. Gan tāpēc, ka nekur nesteidzamies, gan arī tāpēc, ka milzīgajā Chennai noteikti vēl paies laiks, līdz izkulsimies cauri lielpilsētas burzmai. Pēc garas dienas brauciena tas nebūt nav nekas patīkams.

Pēc nobrauktiem aptuveni 70 kilometriem sāk smidzināt. Lietus? Tas tiešām ir lietus? Ūdens no debesīm? Piedzīvojam to trešo reizi četru mēnešu laikā Indijā. Pirmā reize bija piecu minūšu lietus Deli, otrā – stiprs lietus Indijas vidienē, vēlu vakarā, kad mēs to nekā neizjutām, trešā tagad, tuvojoties brauciena noslēgumam. Ceļš jau kļuvis slapjš, šļakstās. “Man jau apnika tas slapjums”, saka Viesturs. Un … mums uzbraucot uz gara tilta bez iespējām kaut kur paslēpties, lietus sāk līdz daudz stiprāk. Oi, oi, oi, jāsteidzas! Domāju tik par to, ka ātri jātiek pāri tiltam, zem kāda jumtiņa vai kokiem, un jāpārliek kaut kur nemirkstošā vietā maks un telefons. Slapjās kabatas tiem nebūt nav labākā vieta. Esmu pāri, un lietus beidzas.

Paiet vēl piecas minūtes ar karstam fēnam līdzīgu pretvēju, un esam sausi.

Bet nobraucam vēl kādu gabaliņu, un viss sākas par jaunu. Līdz lietus jau ir tik stiprs, ka ir nepārprotami skaidrs – ātri kaut kur jāslēpjas. Minamies ātri pāri šosejai un braucam zem kokiem. Neesam vienīgie. Pēc brīža turpat stāv vēl vairāki motociklisti. Visi esam pilnīgi slapji. Izvelku no somas lietusmēteli un apsedzu ar to savu uz bagāžnieka esošo mugursomu un arī velosomas, kas ūdeni var izturēt tikai nelielā daudzumā. Tās spēj aizsargāt iekšā esošās mantas tikai pret nelielu smidzināšanu, bet noteikti ne pret šādā daudzumā no gaisa un no ceļa nākošu ūdeni.

Pēdējos 10 kilometrus braucam, lietum joprojām smidzinot. Tūristu pilsētā Mahabalipuramā paliekam jau pirmajā viesnīcā. Saimnieki tik ļoti grib, lai mēs te paliekam, ka pēc neilgas sarunas saka, lai piedāvājam paši savu cenu par noskatīto istabu. Samaksājam tāpat, kā citkārt maksājam par līdzīgām istabām – 600 rūpijas. Visā mājā šķiet esam vienīgie. Velosipēdus liekam lielajā centrālajā hallē, dažus metrus no savām durvīm. Tik labā stāvvietā tie mums ir pirmo reizi. Lietus drīz pārstāj līt, un mēs ejam nelielā pastaigā. Paēdam, aizejam līdz jūrai un apstaigājam pilsētiņu. Tik netīru pludmali redzam pirmo reizi...

...

Halloo!?!?! Halloo!?!?! No kādas istabiņas iziet ārā puisis, bet viņš te tikai dzīvo tāpat kā mēs. Viesnīcas durvis ir aizslēgtas. Sapakojušies un gatavi braukšanai, sešos no rīta attopamies pie metāla sētas. Nekādas atlaides pēdējai dienai, šodien tāpat kā visas iepriekšējās nedēļas esam piecēlušies jau 5.15. Bet kā lai tiek ārā? Ņemam riteņus un stumjamies ārā pa sētas pusi. Tur stāv autobusi. Vīrieši mazgājas zem caurulēm (iedomājies dušu bez uzgaļa trotuāra malā). Pliki viņi nav. Visiem ir šorti. Sievas kaut ko darās ceļa pretējā pusē, tuvāk mājai. Stumjamies pie vārtiem, kas apklāti ar žāvēties atstātu veļu, un arī tie ir ciet. Nevienam nav atslēgas. Neatliek nekas cits kā iet atpakaļ un meklēt kādu, kas mūs izlaidīs. Atrodam arī.

Šorīt debesīs ir tikai daži mākoņi. Braucam pa ceļu, kurš vijas gar Indijas okeāna krastu, un redzam saullēktu. Jā, beidzot ieraugām sauli. Trīsdesmit piecus kilometrus pirms Chennai ceļa malās jau redzamas 20 un vairāk stāvu mājas. Vēl vairāk redzami piedāvājumi pirkt šeit piekrastē esošās privātmājas un dzīvokļus. Es te noteikti nepirktu ne māju, ne arī dzīvokli, ne vispār domātu par iespēju dzīvot šajā apkārtnē. Jā, pludmale ir pāris simtu metru attālumā, taču tā nav pludmale, kādu mēs to varam iedomāties. Tā ir piemēslota smilšu josla gar ūdens krastu. Tas nekam neder. Ne pastaigām, ne arī peldēšanai. Nekam.

Debesis mums priekšā ir melnas. 30 kilometrus pirms pilsētas sāk smidzināt. Stājamies ceļmalā zem jumtiņa un sagatavojamies braukšanai lietū. Sākam braukt, un nekāda lietus nav. Spīd saule. Jā, saule ir atpakaļ. Dažas pēdējās dienas ar mākoņainajām debesīm bija ļoti savādas, jo pirms tam gandrīz četrus mēnešus saule spoži spīdēja visu dienu. Lieki teikt, ka tāds pelēkums bija arī ļoti nomācošs. Nepilnu stundu vēlāk, kad ceļa zīmēs redzams, ka atlikuši vēl 15 kilometri, mēs jau esam pilsētā. Ierasti daudzu miljonu pilsētai aktīvā dzīve te sākas jau pamatīgu gabalu no pilsētas centrālās daļas. Šodien secinu, ka man patīk lielpilsētas, kad kādu laiku nav būts tādās. Tur vienmēr var paēst to, ko gribas. Un man patīk tā sajūta, ka esi viens no miljoniem, viens no milzīgā skudru pūžņa. Chennai ar divas reizes vairāk iedzīvotājiem nekā Latvijā šoreiz der ļoti labi. Te pirmo reizi redzam vilcienu, pa kura durvīm ārā karājas cilvēki. Nevis sēž uz pakāpieniem, bet tiešām karājas ārā. Autobusi, pārbāzti ar cilvēkiem, kas pieķērušies turas durvju ailēs, jau ir pierasti, tādu pašu vilcienu te ieraugām pirmo reizi.

Un viss. Mūsu velobrauciens ir beidzies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti