«Karstā ziema»: 32.nodaļa. Pa pašu Indijas apakšu

Ceļotāja Kaspara Misiņa grāmata "Karstā ziema" ved lasītāju pa Indijas dienvidiem.

Rītu sākam pilnīgā tumsā. Tumšs šoreiz ir ne tikai ārā aiz loga, bet arī istabā. Aptuveni 10 minūtes pēc mūsu pamošanās pazūd elektrība. Nav jau pirmā reize, tāpēc neapjūkam un slēdzam tik iekšā savus lukturus. Interesanti, ka izskatās - pārējā viesnīcā elektrība ir. Šorīt plānojam izbraukt vēl agrāk. Saule nu lec jau ap 6.40, bet gaišs paliek vēl kādas 20 minūtes pirms tam. Līdz ar to arī karstums pienāk vēl ātrāk nekā līdz šim. Celties vēl agrāk negribas, tāpēc turpmāk plānojam samazināt savu izbraukšanas laiku, kas parasti sanācis ap stundu. Rezultātā izbraucam 6.20, bet saullēktu redzam dažus kilometrus pēc pilsētas.

Dienas pirmā izvēle - braukt uz priekšu pa šoseju un līdz ar to vairāk pa valsts vidieni vai griezties iekšā pa akmeņaino zemes ceļu un braukt tuvāk jūras malai? Gribas braukt gar jūru, taču braucam pa šoseju, jo pārāk jau baiss ir konkrētais zemes ceļš. Tas, ko redzam, ir vieni vienīgi akmeņi. Bet tas jau būtu pārāk vienkārši, ja viss būtu šādi. Pēc minūtes jau atkal ir pagrieziens uz jūras pusi. Perfekts asfalts. Izskatās kā pilnīgi jauns ceļš. “Braucam pa to!”, saku es. Pēc īsas apdomāšanas tā arī darām. Tomēr asfalta prieki nav ilgi, pēc nepilna kilometra jau atkal ir pagrieziens. Skaistā šoseja turpinās uz priekšu, mums pilnīgi pretējā virzienā, bet uz īsto pusi ir vien švaks zemes ceļš. Tieši tāds pats akmeņu ceļš, no kāda izvairījāmies vēl tikai pirms neilga brīža. Iespējams, ka pat tas pats. Njāāaa! Kratāmies vien pa to, lēnām un prātīgi. Mūsu braukšanas ātrums nu brīžiem ir ne lielāks par lēnas iešanas ātrumu.

Bet, kā jau saka, katram mākonim ir zelta maliņa. Un pēc mūsu mocībām drīz vien atkal esam uz perfekta asfalta ceļa. Savukārt diena kopumā izvēršas tāda, ka jautājums: “Kā viņi te vispār būvē ceļus?” liekas pilnīgi atbilstošs. Šoreiz šis jautājums paliek neatbildēts, jo nekādu loģiku mēs nespējam rast. Brīžiem braucam pa ideāli līdzenu ceļu vieni paši. Tad ceļas beidzas un tālāk turpinās vien pilnīgs grants sūds. Turpinās kādu kilometru, līdz pāriet ideālā asfalta šosejā. Un tad vēlreiz tāpat. Un vēlreiz. Vēja ģeneratori šodien ir pa visām malām. Daudz, daudz vēja ģeneratoru. Ļoti daudz vēja ģeneratoru. Vietas izvēle tiem te ir ļoti pareiza. Vējš te ir, jo uz priekšu pat pat līdzenu asfaltu brīžiem velkamies pilnīgi kā gliemeži. Stiprās brāzmas ir tieši mums sejā. Sanāk ļoti laba fizkultūra.

Vide visapkārt ir tuksnešaina un tai pašā laikā kontrastaina – sarkani oranžajās smiltis aug koši zaļi augi. Benzīntanku un veikalu gandrīz vai nav, bet tas nozīmē, ka par ūdeni ir jāpiedomā krietni nopietnāk. Neesam jau tuksnesī, bet pārlieku pārkarst nevienam no mums negribas. Iepriekšējā pieredze liecina, ka nekādas ļoti patīkamās sajūtas tās nav. Ūdens vietā lieti noder ceļā norautais arbūzs. Una to atrod netālu no pludmales, kur mēs piestājam uz pusdienām. Arbūzs ir aptuveni trīs kilogramus smags un līdz notiesāšanas punktam nākamajā autobusa pieturā es to pārvedu uz sava velosipēda stūres uzkārtajā ķiverē. Tas tur iegulst ļoti labi. Ja vēl tas būtu gatavs un salds, bet visu jau nevar vēlēties. Apēdam tāpat.

Vēl neesam aizmirsuši par to, pa kādu akmeņainu zemes ceļu mēs braucām šodien no rīta, bet tagad ieraugām vēl ko briesmīgāku. Tālāk esošais ceļš ir pilnībā iznīcināts. Gandrīz vai jādomā, ka te vainīgs kāds meteorīts. Lai brauktu pa šo briesmīgo asfaltu, ir ļoti jāpiepūlas. Sajūtas ir tādas it kā mēs brauktu pa būvgružu kalniem. Priekšā brauc kāda mašīna, šoferis jautā Viesturam, cik ilgi vēl gaidāmas šādas pat briesmas. Viesturs par to pašu pajautā viņam, par pretējo virzienu. Vismaz pāris kilometri būs. Sanāk kādi trīs, un tos mēs kra-kra-kra-kratāmies aptuveni stundu. Ik pa laikam braucot, ik pa laikam stumjot riteņus. Līdz beigu beigās ieraugām mūsu mocību vaininieku – traktoru, asfalta iznīcinātāju. Rauj nost labu asfaltu, lai būvētu jaunu? Kas to lai zina.

Dienas pirmo pilsētu sasniedzam pēc nobrauktiem vairāk nekā 90 kilometriem. Esam noguruši un gatavi stāties. Tomēr vai tas vispār būs iespējams? Tas, ko redzam, liek šaubīties. Pavisam necila pilsēta, kaut kāda Irāka, kaut kur tuksnesī, bez asfalta ceļiem. Braucam vien iekšā, un tālāk atrodas gan vietas, kur paēst, gan arī dažas viesnīcas. Mūsu palīgs pareizā virziena atrašanā ir kāds tuktuka braucējs. Viņš brauc pa priekšu, bet mēs sekojam. Turklāt ne par naudu, bet tāpat vien. Vēlāk vakarā saprotam, ka pilsēta ir vēl dzīvāka, nekā mums likās. Viesnīcu te ir daudz un tikpat daudz ir gan ārzemju, gan arī indiešu tūristu. Iemesls tam, šķiet, ir pilsētā esošais tempļu komplekss, kuru visi grib apmeklēt.

...

Braucam pa maziem smilšu celiņiem, visapkārt vienstāva mājas. Aust saule, sākas jauna diena, un mēs esam uz zemes ceļa sāls ieguves laukā. Vienādi taisnstūra formas ūdens lauki redzami, cik tālu vien sniedzas skatiens. Un jau agrajā rīta stundā te ir cilvēki, kas strādā. Jau pilnīgi aizmirsies rīta nīgrums. Pilsētas trokšņi un taures visapkārt šorīt mani nogurdināja jau 15 minūšu laikā. Ķiveru abiem ar Unu mums vairs nav. Vakar tās piesavinājis kāds, kam droši vien vairāk vajadzēja. “Beidzot!”, nosmejam, pamanot šo faktu. Ja būs tāda vajadzība, dabūsim jaunas. Ja būs vajadzība... Līdz šim tās esam izmantojuši tikai tajos pāris aukstajos rītos, lai galvai būtu siltāk. Un, jā, ik pa laikam vēl arī tāpēc, lai tajās vestu augļus vai cepumus. Visu dienu gan nepamet sajūta, ka kādā brīdī mums blakus varētu uzrasties kāds motobraucējs ar mūsu ķiverēm. Tas varētu būt, piemēram, viesnīcas darbinieks, kas noņēmis ķiveres, lai pa nakti paglabātu kaut kur iekštelpās. Iepriekš ne reizi vien ir gadījies, ka esam istabā un mums tiek atnestas uz riteņiem apzināti atstātās ķiveres.

Lielceļa tukšums šodien ir tieši tas miers, ko gribas. Izbaudām. Tikpat kluss izrādās arī šaurais lauku asfalta ceļš, ko izmantojam, lai samazinātu kopējo braucamo gabalu. Ja tā padomā, šie vienas joslas asfalta ceļi pa attālām vietām ir mani mīļākie. Ne mazāk labi ir līdzīgie un kvalitatīvie zemes ceļi, bet tādi mums gadījušies krietnā mazākumā. Tā kā vide ir līdzīga iepriekšējās dienās redzētajai, arī šeit benzīntanki un jebkādi veikali ir retums. Mūsu ūdens iet uz beigām, un ir jāsāk domāt, ko darīt. Braucam cauri kādam ciemam. Skatāmies, no kurienes vietējās sievas ved ūdens muciņas, un ejam pēc ūdens tai pašā vietā. Jautājam cilvēkiem, vai var dzert. Viņi saka, ka var. Ja viņi var dzert, tad arī mēs varam to dzert. Ūdens te tek no krāniem, bet krāni nāk ārā no zemes. No kurienes te ir tas ūdens? Nav ne jausmas, bet garšo labi. Pie krāniem ir vairāki desmiti vietējo. Izskatās, ka viņiem šī ir arī kā pulcēšanās vieta, kur satikt kaimiņus un vienkārši papļāpāt. Apkārt skraida bērni. Unu nepārliecina šāda ūdens iegūšana, tāpēc viņa nopērk sev pudeli dzeramā ūdens tā paša ciema ceļmalas veikaliņā.

“Kas tad tur priekšā?”, domāju jau par pilnīgu bezceļu ideālā asfalta vietā un jautāju Viesturam. No attāluma izskatās, ka ceļš tālāk vēl tikai tiek būvēts. Bet nē – te, garā posmā uz asfalta, vietējie ir izbēruši kaut kādu labību. Pāri braucošās mašīnas un motocikli, savukārt, izsit ārā to labumu. Kaut ko tādu iepriekš bijām redzējuši tikai televīzijā, bet te tas viss notiek mūsu degunu priekšā. Un arī zem mūsu velosipēdu riepām. Apkārt esošie nebeidzamie klajumi un drausmīgais karstums liek domāt, ka esam nonākuši kaut kur Āfrikā. Komplektā ar stipro pretvēju tas mums liek pamatīgi iesvīst. Nav nekāda vienkārša ripināšanās.

Ir nobraukti 110 kilometri, un mēs esam Keelakarai, mūsu šīsdienas galamērķī. Vai arī nē? Pilsēta ir, bet te nav nevienas viesnīcas. Viena ir, tikai tur mūs nepieņem. Kā saka “no rooms, no rooms”. Kā tad! Vietējie apstiprina mūsu bažas, šī viesnīca te ir vienīgais naktsmāju variants. Labi, ja nav kur palikt, ejam paēst un braucam tālāk! Bet ... nevar jau izdarīt arī to. Kas par stulbumu? Vienīgajā vietējā ēdnīcā mēs tiekam apturēti jau pie durvīm. Iekšā ir cilvēki. Visi ēd. Mūs iekšā nelaiž. Angliski neviens nerunā, līdz ar ko neko vairāk neuzzinām. Sagrabinām kaut ko ēdamu – es uz ielas nopērku kaut kādus graužamos, Viesturam un Unai vēl ir cepumi – nopērkam vēl trīs mazās kolas pudeles un iestiprināmies. Kola te ir tik lēta, ka pat man nav žēl to pirkt.

Jauns tilpums - 0,4 litri, cena tikai 15 rūpijas jeb aptuveni 20 eiro centi.

Stundu vēlāk tiekam nākamajā pilsētā un varam atpūsties.

...

Odi. Odi. Odi. Aizmigt mums sanāk vien pēc pusnakts. Un arī tad tikai tāpēc, ka iesmērējamies ar pretodu krēmu, kā arī apsedzamies ar palagu. Segu te nav, jo tādā karstumā tas arī nav vajadzīgs. Bet pat ar palagu ir tik karsti... Lai vai kā, šādi vismaz var gulēt. Viesturs tā vietā, lai apsegtos, uzvelk garo termoveļu. Tā nu pamostamies miegaini. Apkārt lidinās odi, bet mums nekādi nav skaidrs, no kurienes tie te vispār uzrodas. Logi ir ciet. Durvis ir ciet. Tomēr tāpat kaut kādā veidā tie ir te iekšā.

Dienas pirmo pusstundu braucam patīkamā, aptuveni +20 grādu, vēsumā. Un tad sākas – līdz ar saullēktu ir sajūta, ka kāds ir atvēris vaļā cepeškrāsns durvis, bet mēs braucam tieši tās virzienā. Gaiss uzsilst ļoti ātri. Un tā kā mūsu ceļš šodien iet austrumu virzienā, vairākas stundas saule spīd tieši mums sejā. Redzamība arī līdz ar to samazinās tik ļoti, ka redzam vien ceļu sev priekšā. Mēs varētu pabraukt garām arī Tadžmahalam vai Ēģiptes piramīdām, un es to nemaz nepamanītu. Tas, ko ievēroju, apkārtne ir maz apdzīvota. Tikai vietām ir pa kādai nelielai mājelei. Dienas mērķis un arī iemesls tam, ka braucam gar piekrasti, mums ir neliela pilsētiņa Rameshvarama. Īpaša pilsēta hindi svētceļniekiem un līdz ar to populārs galamērķis arī rietumniekiem, taču mums tā ir tikai pilsētiņa tur pašā, pašā apakšā, tai astītē, kur Indija ir vistuvāk Šrilankai. Tikai vakar izlasījām, ka šī Indijas daļa vispār atrodas uz salas, līdz kurai iet 2,3 kilometrus garais Pambana tilts. Līdz tam domājām vien par to, ka brauksim pa šo astīti tik tālu, cik tālu jau būs iespējams.

Braucam, redzam maksas iekasēšanas vārtus un ceram, ka arī šeit tāpat kā uz šosejām divu riepu transporta līdzekļi brauc bez maksas. Gan jau. Lēnām tuvojamies vārtiem un braucam cauri. Apsargs kaut ko sauc. Stājos, skatos uz viņu, bet pretī saņemu vien vaicājumu, no kurienes esam. Kā izrādās, sauca viņš nevis mums, bet garām aizbraukušās automašīnas vadītājam. Lai brauc atpakaļ un samaksā par tilta šķērsošanu. Mums nekas nav jāmaksā. Braucam, un es nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu šo 2,3 kilometrus garo jūras tiltu.

Kā esam uzzinājuši, sarežģītības ziņā šī tilta būvniecība līdz pat šim laikam bijusi otrā sarežģītākā jebkāda jūras tilta būvniecība pasaulē.

Un mēs esam uz tā. Nekādu īpašo pārsteigumu nav – tas ir tilts pāri pleķītim jūras, taču brauciens pa tiltu tāpat ir interesants. Brauc kādu laiku, apstājies un saproti, ka aiz muguras esošā Indijas kontinentālā daļa jau ir gandrīz vai izzudusi skatienam, bet priekšā tai pašā laikā parādījusies tropiska sala ar palmām gar piekrasti. Caurspīdīgs zili zaļš ūdens zem tilta. Stājamies uz kādu pusstundu, lai vienkārši paskatītos apakšā esošos kuģīšus un paceļamo dzelzceļa tiltu turpat paralēli.

Krietni pirms pusdienlaika esam klāt pilsētā, kas izrādās tieši tāda, kā mēs varam iedomāties svētu hindu pilsētu. Galvenās ielas galā ir viens liels templis, bet pa visu ielu tās garumā ir viesnīca pēc viesnīcas. Cenas, sākot no Indijas zemā līmeņa līdz pietiekami lielām. Apejot nelielu apli pa pilsētu, atklājam, ka kopumā te būs četri vienādi vai arī ļoti līdzīgi tempļi, visās četrās pusēs vienam gana lielam kvartālam. Ielās redzam līdz šim neierasti lielu skaitu svētceļnieku. Tos “īstos” vīriešu kārtas svētceļniekus atpazīstam pēc oranžajiem tērpiem, parasti ar kādu noplukušu pauniņu rokā, bieži basām kājām, apaugušus. Uz šejieni viņi ieradušies, ar kājām mērojot lielus attālumus, ceļā iztiekot vien ar to, ko iegūst no apkārtējiem. Arī te daudzi staigā ar savām ēdiena bļodiņām rokās, meklējot, kur un kas viņus pabaros. Pilnīgs pretstats šiem vīriem un sievām ir jaunie svētceļnieki, kas tūrisma aģentūrā nopirkuši svētceļnieku tūri ar nakšņošanu piecu zvaigžņu viesnīcās. Arī viņi te noteikti ir, tepat ielās šajā haotiskajā cilvēku mutulī. Tikai diezin vai arī viņi iet mazgāties jūrā kopā ar pārējiem pie svētajiem vārtiem?

Jau braucot uz Rameshvaramu, mēs visi brīnījāmies, kas tad tā par pilsētu 20 kilometru attālumā, kuras nosaukums rakstīts uz ceļa zīmēm? Kaut kāda sala vai? Jau šī pilsēta taču ir pašā Pambana salas malā. Bet izrādās, ka nē. Izrādās, ka arī šī vieta ir uz šīs pašas salas. Tikai tur vēl pašā tālākajā galā uz šīs astītes. Skatoties uz karti bez pastiprinātas uzmanības pievēršanas, palaist garām to var ļoti vienkārši.

Kā nekā, "Google Maps" kartēs tādas pilsētas nemaz nav.

Arī realitātē tā ir tikai kādreiz bijusi pilsēta Danushkodi. Pirms 50 gadiem dabas stihijas to pilnībā iznīcināja, bet tagad tur dzīvo vien pavisam niecīga grupiņa vietējo zvejnieku. Pilsētelē, kuru no trim pusēm ieskauj okeāns, nav ne elektrības, ne arī dzeramā ūdens. Bet tāpat ik dienu šo vietu apmeklē simti svētceļnieku un tūristu.

Una ir nogurusi un atpūšas, bet mēs ar Viesturu jau pirmajā vakarā laižam ar velosipēdiem meklēt šo interneta aprakstos par spoku pilsētu dēvētu vietu. Nepilnus 20 kilometrus gaidāms asfalta ceļš, bet tālāk pārvietošanās esot iespējama vien ar turpat uz vietas pieejamajiem džipiem, autobusiem vai ejot ar kājām pa pludmali aptuveni piecus kilometrus. Mēs nolemjam mēģināt tikt līdz galam ar velosipēdiem. Sākumā viss arī veicas ļoti labi. Braucam pa pilnīgi taisno asfalta ceļu jau aizmirstā ātrumā, 25 – 30 kilometri stundā. Saulriets gaidāms pēc divām stundām. Tā kā laika nav ļoti daudz. Galā no asfalta nonākam dziļās smiltīs. Apkārt stāv džipi un autobusi. Cena tiem fiksēta neatkarīgi no tā, brauc 2 vai 22 cilvēki. Brauciens divatā gan katram izmaksā trīs reizes vairāk nekā brauciens ar vilcienu pāri visai Indijai. Pludmalē te uzbūvētas salmu būdiņas. Apkārtne ir tieši tāda pati kā jebkuras Indijas pilsētas graustu un telšu rajonā. Tikai te atšķirīgs ir mājokļiem izmantotais materiāls. Stumjam riteņus pāri smiltīm un virzāmies uz piekrasti, pa kuru brauc pārējie transporta līdzekļi. Izbraucam kādu kilometru pa pavisam minimāli grimstošu virsmu un ... Viesturs iegrimst. “Tālāk nebrauc!”, viņš sauc no priekšas, ar abām kājām iegrimis kaut kādos sūdos, velosipēdu turot starp kājām. Saglabājis stabilitāti, lēnā solī ejot uz aizmuguri, brīdi vēlāk viņš tiek ārā. Es, uztaisījis divas fotogrāfijas, palīdzu. Tālāk nekā netikt ... Smiltis, šie sūdi mums priekšā un ūdens. Nopeldamies kristāldzidrajā jūrā, kā vēlāk izrādās, tieši blakus peldēšanas aizlieguma zīmei, un braucam atpakaļ uz viesnīcu.

...

Sešos no rīta es ceļos un braucu skatīties saullēktu jūras malā. Ielas ir cilvēku pilnas, bet vēl pilnāka ir jūras mala. Pūļi vēl virzās uz šejieni, vairākums, kā izskatās, ir ģimenes. Daži iet vieni paši. Daudzi cilvēki jau ir ūdenī. Pēc brīža parādās saule un pūlis iesaucas. Skaņa ir līdzīga kā tās ovācijas, kuras varam iedomāties, sagaidot vakara izpildītāju daudzu tūkstošu cilvēku pilnā koncertzālē. Var jau būt jeb patiesībā tā noteikti arī ir, ka tas izklausās šādi, jo visi vienlaicīgi sāk skaitīt kādu vienādu mantru. Sajūtas ir fantastiskas. “Lūk, tā šeit tiek sagaidīta saule!”, nodomāju pie sevis, skatoties uz sarkano rimbuli, kas lēnām ceļas arvien augstāk. Paskatos pa labi, paskatos pa kreisi, vēl aptuveni 10 minūtes vairākums cilvēku vienkārši nekustīgi stāv un skatās uz sauli, bet tad lēnām sāk izklīst. Brokastu cepumus ar ūdeni apēdu dažus kilometrus tālāk, pie kādas bākas salas nostūrī. Sēžu viens pats pludmalē un skatos, kā kāds vīrs, dziedot dziesmas, peld jūrā ar plostu, lai pārbaudītu savus tīklus.

Paēdis izbraucu vēl riņķi līdz netālu esošajam un "Google Maps" kartē redzamajam ezeram, bet nonāku izkaltuša ezera gultnē. Pavizinos pa plašumu, noskatos uz savvaļā staigājošajiem zirgiem un braucu uz viesnīcu. Viesturam un Unai šī diena pazūd. Abiem ir švaki ar vēderu. Unai ir caureja, bet Viesturs papildus tam vēl mokās ar muskuļu sāpēm un vemj. Internetā lasītais liecina par saindēšanos vai malāriju. Nav nekādi patīkamie simptomi. Ja rīt nebūs labāk, jāiet uz slimnīcu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti