«Karstā ziema»: 29.nodaļa. Atpakaļ uz riteņiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Kad atgūti mobilie sakari, veloceļotāji atsāk braucienu pa Indiju. Portlāls lsm.lv publicē Kaspara Misiņa grāmatas "Karstā ziema" 29.nodaļu.

Modinātājs skan 6.00. Tomēr visiem tik ļoti gribas gulēt, ka bez ilgām diskusijām modinātājs vienkārši tiek izslēgts, bet galvas atgriežas atpakaļ uz spilveniem. Pamostamies jau pēc deviņiem. Oi, oi, oi! “Bet, nu jā, kurš tad brauc, kamēr ārā vēl nav iesilis līdz +30 grādiem,” pasmejamies par šī rīta situāciju, ēdam un taisāmies ceļā. Skaidrs, ka nekur tālu šodien netikt. Nesteidzamies arī. Un karstajā saulē pirmajā dienā pēc ilgas atpūtas tas arī nav vajadzīgs.

Jau brauciena sākumā mēs iebraucam desmitajā Indijas štatā mūsu ceļā – Kerala. Apkārtne jau atkal mainās. Šoreiz kā atšķirīgais elements ir mošejas. To ir patiešām daudz. Ik pa dažiem kilometriem ir nākamā, tad nākamā un nākamā. Viena lielāka un iespaidīgāka, cita mazāka, re, jau atkal viena lielāka, un tā tik uz priekšu. Apkārt tām karājas virtenes ar zaļiem, islāmu simbolizējošiem karodziņiem. Šādas pašas virtenes te karājas visur - gar ielām un pāri ielām.

Saule mūs karsē arī nākamajā dienā. Un kur tad tas Goa solītais aukstums? Šorti, sandales un T krekls ir mūsu vienīgais apģērbs visu šo nedēļu garumā. Auksti nav bijis nevienā brīdī, pat ne kaut cik vēsi. +25 grādos vakaros un rītos un vairāk nekā +30 grādos dienā tas mums nemaz neliekas iespējams. 90 lēni un grūti kilometri karstajā saulē izrādās vairāk nekā astoņu stundu brauciens. Pie vainas šoreiz ir arī ceļa stāvoklis. Krietns ceļa posms tiek remontēts. Un līdz ar to puse no tā ir bez asfalta seguma un izdangāta.

Pievarējuši sākotnējas grūtības, tālākajā ceļā piedzīvojam līdz šim nopietnāko avārijas situāciju.

Braucot pa šauru divu joslu ceļu, vienā brīdī mums priekšā pēkšņi izbrauc mašīna, kas veic vairāku citu apdzīšanu. Man tā pabrauc garām, taču sekundi vēlāk es dzirdu skaļu troksni sev aiz muguras. Skan baisi. Strauji bremzēju, lieku riteni malā un steidzos atpakaļ. Una ir turpat, man aiz muguras, piestājusi ceļa malā, bet Viesturu es vēl neredzu. Una trīc, un es saprotu, kas ir noticis. Mašīna aizķērusi Unas velosipēda stūri, taču veiksme un veiklība ļāvusi viņai noturēties uz ceļa. Izbīlis ir ne pa jokam.

Un tagad rokas trīc arī man. Skaļais troksnis radās, stūres ragam saskaroties ar auto spoguli. Saņemamies un pēc dažām minūtēm braucam tālāk. Nevienam no mums nav ne mazākās vēlmes runāt ar vainīgo autobraucēju, kas atnācis, tagad stāv un skatās uz mums no neliela attāluma. Tālāk mierīgi un prātīgi - līdz pilsētai, līdz viesnīcai un atpūsties.

...

Ir 6 no rīta. Es atveru viesnīcas istabas durvis un debesīs ieraugu ko neredzētu un skaistu – šaurs, šaurs mēness un viena zvaigzne blakus. Nodomāju: “Re kā, speciāli daudzajiem šeit dzīvojošajiem musulmaņiem”. Mēness sirpis un zvaigzne tiek izmantoti kā islāma simboli. Nakti esam pavadījuši īstā bedrē. Netīrā un mazā istabiņā, guļot gultā uz guļammaisiem un domājot par to, lai nepieskartos sienām. Apavus istabā nost nemaz nevilkām. Vienkārši tāpēc, lai nesmērētu kājas. Vakar vakarā te palikām, jo vietu mums ieteica kāds laipns ceļā satikts cilvēks. Tā arī bija vienīgais variants vairāku desmitu kilometru apkārtnē, kā arī saimnieks speciāli tika sazvanīts un pierunāts, lai mēs te varētu palikt. Negribējām atteikt. Turklāt prasītā naudas summa - gan pēc neilgas kaulēšanās - bija līdz šim vismazākā, kādu bijām maksājuši par naktsmājām.

Ap 6.40 esam ārā. Atslēgas, kā piekodināts iepriekšējā vakarā, atstāju uz elektrības skaitītāja. Un atklājas, ka Unas ritenim ir tukša riepa. Tāls ceļš braucams, tāpēc lieki nekavējamies un 10 minūšu laikā nomainām cauro kameru pret citu. Dienas galamērķis mums šodien ir Kochi pilsēta.

Ceļa sākumā izlemjam, ka brauksim pa šoseju, nevis pa mazajiem un potenciāli sliktas kvalitātes ceļiem. Bet vēl pēc piecām minūtēm mēs jau gribam stāties un meklēt iespēju tikt uz jebkāda cita ceļa, prom no šosejas. Satiksme te ir ļoti aktīva. Nepārtraukti mums garām un pretī brauc smagie un autobusi. Ir ļoti skaļš. Un, ja ar to vēl nav pietiekami, arī ceļa kvalitāte ir ļoti slikta. Bet nu neko – cīnāmies uz priekšu tā, kā ir.

Līdz šim Indijā piekabēs esam redzējuši daudz ko, taču šai rītā mēs redzam vēl ko jaunu – ziloni. Jau tāpat uz ielas šis zvērs ir liels, taču uz ceļa, blakus mašīnas piekabē, tas ir milzīgs. Tik milzīgs, ka sākotnēji tu netici tam, ko tikko esi redzējis. Es neticēju.

Bet tad pēc pirmā ziloņa bija nākamais, brīdi vēlāk vēl viens, vēl viens un vēl viens. Būtu braukuši pa citu ceļu, iespējams neredzētu nevienu ziloni.

Turklāt arī ceļa kvalitāte, tuvojoties pilsētai, uzlabojas. Līdz galu galā Kochi jau iebraucam pa modernu šoseju.

Galā tiekam pašā dienas karstumā. Vieta liekas laba, tāpēc bez ilgas domāšanas nolemjam, ka paliksim te uz dažām dienām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti