Ceļamies, ēdam un redzam – nevienam no mums nedarbojas mobilie sakari. Nav zonas. Nu labi, brokastis būs bez ikrīta interneta, gan jau ceļā viss sāks darboties. 6.50 esam ārā, bet nav neviena darbinieka. Nav no kā dabūt depozīta 100 rūpijas. Piezvanīt arī nevaram. Labi, vienalga, lai paliek tās 100 rūpijas. Gatavojamies braukt, bet tad atveras pagalmā stāvošā autobusa logs. Kāds nospļaujas pa to. Un viesnīcas priekšā esošie vīrieši saka, ka tas esot šejienes darbinieks. Tieši laikā.
Ceļā dodamies ar visu atpakaļ atgūto depozītu. Nopietna naudas summa, hehe, nedaudz vairāk kā viens eiro. Nopietna, nopietna, par to Indijā sanāk desmit 100 gramu cepumu paciņas. Braukt braucam, bet sakaru kā nav, tā nav. Bet vakar mēs visi saņēmām lepnu sveicienu jaunajā štatā, kur mūsu operatoram "Airtel" esot vislabākais mobilā interneta pārklājums. Kā tad lai to pārbaudām? Tātad būs kādā pilsētā jātiek līdz "Airtel" veikalam uzzināt, kas par vainu.
Papildus grūtības vēl - Viesturam pārstāj darboties arī viņa telefona GPS. Tas ieslēdzas uz brīdi un uzreiz izslēdzas. Kā saka, labi, ka vēl tā. Tā vismaz zinām savu atrašanās vietu un varam orientēties apkārtnē. Citādāk mums paliek vien "Google Maps" kartes tādā detalizācijā, kas ļauj redzēt lielās šosejas, bet ne pilsētu ceļus.
Bez interneta arī pauzes mums nu ir īsākās. Līdz dienas vidū izdomāju: “Braucam uz Udupi! Kopā tie būs aptuveni 110 kilometri.” Pilsēta jebkurā gadījumā būtu mūsu ceļā, jo Viesturs ir uzzinājis, ka tur varētu būt "Airtel" veikals.
Diena ir ļoti karsta. Ap vieniem dienā stājamies kaut ko ieēst un, kas vēl svarīgāk – pasēdēt kādu stundu vēsākā vietā. Apēdam ar Unu te garšīgus rīsus ar vistu, bet Viesturs - nūdeles ar vistu. Pirmo reizi tie tiek pasniegti pavisam savādākā veidā nekā līdz šim – uz banānkoka lapām. Sēžam lielā zālē ēkas otrajā stāvā un ēdam. Pie griestiem esošais ventilators patīkami veldzē. Tālāk aizņemti ir tikai divi no aptuveni 15 galdiņiem.
Ik pa laikam paskatāmies pa blakus esošo logu, lai pārliecinātos, ka riteņi vēl ir lejā. Neesam tos nekā pieslēguši, jo nebija īsti vietas, kur visi tie varētu būt pilnīgi blakus, un vispār jau bijām domājuši, ka ēdīsim pirmajā stāvā. Bet nē – ārzemnieki uzreiz tiek vesti uz acīmredzot labāko vietu. Pie tā jau esam pieraduši un vairs nebrīnījāmies, kad mūs uzreiz veda augšā.
Pēc pusdienām vēl pārdesmit minūtes pasēžam ēkas ārpusē. Es uzkožu saldo - cepumus ar ūdeni, Una skatās bildītes telefonā, Viesturs lasa grāmatu.
Karstums ir drausmīgs. Pirmo reizi ceļā man ir tā, ka liekas, ka rokas deg. Saule karsē, koku gar ceļa malām nav un mēs jūtamies kā nonākuši uz pannas. Tomēr mums ir mērķis, mēs koncentrējamies uz ceļu un braucam. Bez koncentrēšanās būtu grūti. Karsta gaisa viļņi rada ilūziju, ka apkārtne izplūst.
Ik pa laikam stājamies ēnā, lai padzertos un dažas minūtes atpūstos. Udupi sasniedzam vēl agrā pēcpusdienā. Pilsēta pārsteidz ar tīrību un tukšumu. Pilnīgi liekas, ka pilsēta ir uzbūvēta, bet cilvēki tajā vēl nav ielaisti. Tik sakārtots te viss ir.
Atšķirīgi gan ir pilsētas centrālajā daļā, kur atrodam "Airtel" veikalu, taču jebkurā gadījumā šī pilsēta ir nepārprotami tīrāka nekā daudzas iepriekš redzētās. Indijas daudzveidība un dažādība mūs atkal ir pārsteigusi.
''Airtel'' veikalā mēs ... neko neatrisinām. Sākotnēji paiet 20 minūtes, līdz veikala darbinieks apstiprina: “Jā, numuri tiešām nedarbojas.” Lai to izdarītu, viņš ņem mūsu mazās "micro SIM" kartes un mēģina tās piedabūt darboties savā "Nokia dinozaurā". Ieteikumam mainīt SIM karti, kas sabojājusies kādu nezināmu tehnisku iemeslu dēļ, negribu piekrist.
Sākam sarunu par to, vai tad tiešām tas tā var būt, ka vienlaicīgi sabojājušās visu mūsu triju SIM kartes? Mirkli padomājis, puisis tikai atbild, ka vairāk neko pārbaudīt viņš nevar, jo numuri ir no Deli, bet te ir Karnataka. Lai braucam uz Deli. Kas tas par brīnumu? 21.gadsimtā braukt tūkstošus kilometru, lai risinātu šādu vienkāršu problēmu?
Sarunājam, ka puisis pats zvanīs kolēģiem uz Deli un risinās šo problēmu, jo mums vienkārši nav, no kā zvanīt. Tā nu viņš zvana. Kaut ko runā pa telefonu. Staigā apkārt pa veikalu ar telefonu, kas piespiests pie pleca. Ik pa laikam apkalpo citus klientus. Atkal kaut ko parunā pa telefonu. Līdz pēc 20 minūtēm dod man savu telefonu un saka, lai runāju.
Pa telefonu izstāstu savu problēmu, tieku uzklausīts un pāradresēts uz nākamo cilvēku. Izstāstu to pašu nākamajam cilvēkam un atkal notiek tas pats. Trešais cilvēks pārsteidzošā kārtā zina par manu problēmu un uzreiz saka, ka risinājums būs, problēma tiks noskaidrota, taču tas notiks 24 stundu laikā, nevis tagad uzreiz.
Nespējot pārliecināt, ka citu kontaktnumuru mums nav, ka vienīgie ir atslēgti - uzreiz trīs, sarunu pabeidzam ar neko. Eju klāt pie veikalā esošā testa datora un nosūtu "Airtel Twitter" ziņu.
Lai gan WiFi internets te ir tikpat bieži sastopams kā kamieļi Rīgas ielās, tomēr šobrīd tas mums šķiet krietni reālāks saziņas kanāls nekā sazvanīšanās.
Jaunu priekšapmaksas karti te tomēr nevar tāpat vien nopirkt. Tas ir birokrātisks process vairāku dienu garumā, kas turklāt ne vienmēr ir veiksmīgs. Pēc ziņas nosūtīšanas ejam ārā. 100 metru attālumā atrodam viesnīcu. Dabūjam ļoti lētu, lielu un tīru istabu, tikai ļoti skaļā vidē. Vienā pusē mums ir autoosta, otrā – ceļš. Vakarā, izmantojot internetu tai pašā "Airtel" veikalā, uzzinu, ka konkrētāka atbilde "Twitterī" būs 24 stundu laikā jeb reālākais - ne ātrāk kā rīt.
...
No rīta Udupi, tieši pretī mūsdienīgam velosipēdu veikalam, kaut kas nograb un šķiet, ka kaut kas nokrīt no mana velosipēda. Parasti tam īpaši nepievēršu uzmanību, taču šoreiz apstājos. Nokritis aizmugurējais lukturis. Zemē nekur nav. Tātad iespējams esmu to pazaudējis jau pirms kāda laika. Vai arī to ir aizņēmies kāds garnadzis. Skatos, ka tas pats noticis ar Unas gaismekli. Neko darīt, gadās.
Šodien braucam uz lielāku pilsētu, uz Mangalore, kur jau iepriekš bijām plānojuši uz dažām dienām apstāties. Lai tad tur jau turpinātu mūsu mobilo sakaru problēmas risināšanu. Veiksmes gadījumā tur mēģināsim iegūt jaunas priekšapmaksas kartes. Lielpilsētā tas noteikti būs vienkāršāk nekā salīdzinoši nelielajā Udupi.
Ceļš nav ilgs, un tiešā lielpilsētas tuvumā esam jau ap desmitiem. Apkārtne ir ļoti industriāla. Tuvumā un tālumā kūp rūpnīcu skursteņi. Ir karsts, bet sauli neredz. Sākumā vēl domājam, ka varbūt šī vienkārši ir apmākusies diena - pirmo reizi vairāku mēnešu laikā Indijā.
Tomēr vēlāk sapratīsim, ka pie vainas ir smogs. Kā nekā, vienīgās “apmākušās” dienas būs tās, kuras mēs pavadīsim šajā pilsētā.
Tā kā pilsēta ir kalnaina ar daudziem uz augšu un uz leju braucieniem, tad sanāk vēl nedaudz pamocīties, lai tiktu iekšā.
Esam tik vien kā bez interneta, bet jūtamies kā pirmo reizi ārzemēs nonākuši. Kur lai meklē viesnīcas? Kurā pilsētas daļā to ir vairāk?
Iepriekš mēs būtu vienkārši ieslēguši "Tripadvisor" aplikāciju telefonā un apskatījušies viesnīcu karti, taču tagad nekā. Tagad tas ir jāizdomā pašiem. Bet pilsēta ir milzīga. Un, tomēr ... necerēti un neplānoti, bet nonākam vietā, kas izskatās kā pareizā. Bez ilgas meklēšanas un maldīšanās. Kur vien skaties, visur viesnīcu izkārtnes. Nu ko, jāstājas un jāiet izlūkos.
Brauc vienā ceļmalā, un tevi dzen prom, brauc citur un tas pats, brauc tālāk un jau atkal klāt ir kāds, kas rāda uz zīmi “No parking”. Tādā veidā mūs aizdzen arī no kādas noskatītas viesnīcas stāvlaukuma. Uz ceļa zīmes skaidri rakstīts, ka stāvvieta ir paredzēta viesnīcas viesiem, bet apsargs neliekas mierā un dzen mūs prom. Labi, ja jau nevajag klientus, tad nevajag. Neiesim nemaz interesēties. Beigu beigās vietu sev atrodam kādā šaurā šķērsielā.
Ar Unu apstaigājam vairākas tuvējās viesnīcas. Ir dārgāk nekā līdz šim, taču cenas un kvalitātes attiecība liekas ļoti pieņemama lielai pilsētai. Tomēr, neskatoties uz to, nolemjam pabraukt vēl tālāk. Vēl pāris kvartālus. Domājot par to, lai tirdzniecības centrs un pārtikas veikals ir īsas pastaigas attālumā. Lai ir vismaz kaut kāda ekstra lielā pilsētā. Pieci un desmit kilometri līdz veikalam, kā tas bijis ļoti bieži līdz šim, ir ļoti nogurdinoši. Dažu simtu metru pastaiga savukārt ir tieši laikā. Un mums šodien veicas.
Pāris kvartālu attālumā viesnīcu ir vēl daudz vairāk, un mēs paliekam jau pirmajā apmeklētajā. Jau bez kaulēšanās cena ir negaidīti laba lielpilsētai. Kopā ar perfekto atrašanās vietu – lielveikals ar kinoteātri un pārtikas veikals turpat divu minūšu gājienā, interneta kafejnīca pirmajā stāvā – tas ir tieši tas, ko mums šobrīd vajag. Ņemam uz divām dienām. Mums ir jātiek galā ar mobilo sakaru problēmu un vēl tā kā būtu labi sapotēties.
Latvijā esam paspējuši uztaisīt divas no trim vajadzīgajām A un B hepatīta potēm. Trešā, kas nodrošina mūža imunitāti, ir jāveic 3-12 mēnešu laikā pēc pirmajām divām. Un tagad ir pienācis tieši īstais laiks.
Vakarā pirmo reizi nogaršojam "KFC" ātrās ēdināšanas restorāna burgerus. Atzīstam tos par ļoti garšīgiem. Interneta kafejnīcā vēl sazinos ar "Airtel" un nosūtu vajadzīgo informāciju. Vakarā kinoteātrī noskatāmies filmu "Grudge Match".
