Kā ierasts, arī ceļā no Punes dodamies līdz ar saullēktu. Braukšana pirms dienas karstuma ir krietni patīkamāka, nekā vēlākā cepināšanās saulē, un lielpilsētā tas ļauj arī izvairīties no aktīvas satiksmes. Pirmo stundu pēc saullēkta šeit tās gandrīz vai nav vispār, īpaši svētdienā. Dodoties ceļā, vēl nezinām, pa kuru no diviem iespējamajiem ceļiem brauksim. Mēs jau bijām izdomājuši savu maršrutu, taču, saņemot ieteikumu apskatīt kādu pilsētu, mēs aizdomājāmies par iespēju to mainīt. Bet par to nolemsim ceļā. Izvēle ir jāveic pēc 30 kilometriem. Jāizvēlas starp mazākiem un lielākiem kalniem.
Kopš vakardienas vakara es esmu ar pliku galvu.
Filmās tas viņiem vienmēr sanāk tik vienkārši. Ņem skuvekli, iet pie spoguļa un izdara to lietu. Ar tādām domām es vakar vakarā ņēmu šķēres un skuvekli un stājos pie spoguļa.
Spogulis ar izlietni gan šoreiz atradās nevis vannasistabā, bet istabā. Pusstundas laikā es tiku galā ar priekšpusi, bet tālāk jau nekā. Tālāk turpināja Una, bet drīz palīgā nāca arī Viesturs. Līdz ar to var teikt, ka matu griešanai bija nepieciešami trīs cilvēki, divas šķēres, skuveklis un vairāk nekā viena stunda laika. Ar rezultātā iegūto gludo galvu esmu apmierināts.
Liekas, ka šobrīd man šāda frizūra piestāv vairāk nekā skolas laikā, kad pēdējo reizi biju ar pliku galvu.
Brauciens no pilsētas sākas pret kalnu.
Un tas mums ar mērķi – septiņu dienu laikā tikt līdz vairāk nekā 500 kilometrus attālajam, uz mēnesi noīrētajam dzīvoklim Goa - ir kā zīme, ka labāk izvēlēties mazāk kalnainu ceļu.
Kā nekā zinām, ka braukšana pret tiem var būt arī ļoti grūta. Punē pavadītajās dienās beidzot bijām arī rezervējuši sev mājvietu jau iepriekš plānotajai mēneša atpūtai pie jūras. Gandrīz vai par divas reizes augstāku cenu nekā bijām domājuši sākotnēji, taču, vismaz pēc apraksta, labāku nekā plānojām. Tā ir, kad ilgi domā.
Šobrīd jau ir decembra sākums, bet gada aktīvākā tūrisma sezona tai pusē sākas neilgi pirms Ziemassvētkiem jeb pēc nedaudz vairāk kā divām nedēļām.
Ceļa izvēle nu ir skaidra. Tāpēc attiecīgajā ceļā griežamies nost no šosejas un virzāmies kalnu virzienā. Kalnus šķērsosim pa pašu maliņu. Braucot tālāk, pārbrauciens būtu nopietnāks, garāks un ar lielākiem augstumiem.
Zinām, ka kalnos var nebūt vispār nekādu nakšņošanas iespēju, tāpēc lemjam par labu šīs dienas brauciena beigšanai vēl pirms kārtīga brauciena augšā. Tādējādi pieveicot šodien vien 50 – 70 kilometrus.
Tomēr mūsu plānu maina tas, ka vienīgās pilsētas vienīgajā viesnīcā mēs tiekam atraidīti. Nav brīvu istabu. Jā, jā, jā, zinām šo atbildi, taču neko darīt.
Tā kā atpakaļ mēs nekad nebraucam, ir skaidrs – mēs brauksim tālāk un mēģināsim tikt pāri kalniem jau šodien.
Līdz tuvākajai mums zināmajai pilsētai ir jābrauc vēl vismaz tikpat daudz, cik jau nobraukts, aptuveni 70 kilometri. Nu neko, smejam, ka būs pirmais nakts brauciens. Braucam!
Ja tūlīt pēc Punes tuvumā esošo kāpumu pieveikšanas sekoja garš nobrauciens un kilometri ripoja ļoti ātri, tagad virzāmies uz priekšu pavisam lēnām. Virs galvas pilnīgi zilas debesis un spoža saule. Auksti nav, saulē ir vismaz +35 grādi.
Sviedriem tekot, spiežam pedāļus un ripinām. Savu izvēli braukt šādi nenožēlojam, jo arī te apkārtne ir ļoti skaista.
"National Geographics" filmas cienīgi skati nomaina viens otru. Kalni un līdzenumi. Milzīgas ūdenskrātuves un kalni. Kalni un kalni. Sarkanā māla atsegumi. Neaprakstāms skaistums un gandrīz pilnīga vienatne.
Tuvojoties kalna tālākajam punktam, esam šķērsojuši vien divas pavisam niecīgas apdzīvotas vietas. Mēs zinām, pie 100 kilometriem sāksies nobrauciens, un tas ir tas, uz ko šobrīd tiecamies.
Saule noriet. Izbraucam vēl vairākus “nobrauciens – uzbrauciens” līkumus, katrs no kuriem liekas kā jau tas īstais un pēdējais. Līdz tiekam augšā pēdējā uzbraucienā, esam kalna otrā pusē un tālāk jau gaidāms tikai brauciens uz leju.
Gaisma būs vēl tikai kādas desmit minūtes. Viesturs un Una uzvelk džemperus, jo ir jūtams vēsums. Slēdzam iekšā velosipēdu lukturus un sākam 10 kilometrus garo nobraucienu, pēc kura gaidāms vēl 10 kilometru brauciens līdz pilsētai. Cerams, ka tādai, kurā mēs atradīsim kādu viesnīcu. Gan jau.
Nobrauciens ir negaidīti lēns. Šaurais un līkumotais kalnu ceļš nu ir arī bedrains. Bum, bum, bum, kratāmies lejā. Ik pa laikam atskan nepatīkamā atsitiena skaņa. Tā skaņa, kad ar pakaļējo riteni iebraukts kādā lielākā bedrē. Braucam tik uzmanīgi, cik varam, bet tāpat gadās.
Apkārt jau ir gandrīz pilnīga tumsa. Vienīgais apkārtnes apgaismojums ir blāvi sarkanīgās debesis. Neskaitāmu virsotņu silueti slīd mums garām, liekot domāt par to, cik skaisti te izskatītos gaišā laikā. Lai gan tumsā arī nav ne vainas.
Ik pa retam garām aizbrauc kāda mašīna. Un tad skatam paveras neaprakstāms skaistums – aptuveni 700 metrus zemāk redzams mūsu šīs dienas galamērķis, pilsēta kurā plānojam atrast naktsmītni.
Tālumā piķa melnajā tumsā spīd pilsētas gaismas. Horizonta līnija vēl spīd gaiši sārtā krāsā, bet debesīs jau redzamas mēness un zvaigznes. Neaprakstāmi!
Lai arī mūsu lukturu gaismas ir pietiekami spožas un ceļu redzam labi, par sevi liek manīt nogurums. Ik pa laikam saprāts tik atgādina: “Kaspar, skaties kur brauc!”. Ir jāpiespiež sevi un vairāk jākoncentrējas uz ceļu, kas tagad izskatās vienādi melns.
Tomēr, lai arī uz beigām labāks, tas tāpat ir ar bedrēm. Tāpat arī straujā līkumā nobraukt no ceļa nav nekāda lielā māksla. Pārliecinos par to, pāris reizes iebraucot grants ceļmalā.
Beidzot lejā esam. Ripinot pāri līdzenumam, braucam garām policijas postenim. Jau esot garām, policists svilpj un kaut ko sauc. Nebremzējot saskatāmies ar Viesturu un nolemjam nestāties.
Neko sliktu mēs neesam izdarījuši. Varbūt gribēja ieteikt, kur palikt? Varbūt nofotografēties? Ej nu sazini! Pulkstenis jau ir pāri astoņiem, un mēs gribam ātrāk tikt galā.
Ap 20.30 esam pilsētas Mahadas nomalē. Ar otro mēģinājumu atrodam sev viesnīcu. Ņemam uz vienu nakti. Rīt gulēsim tik, cik gribas, un tad izdomāsim, vai braucam kādu nelielu gabalu tālāk vai paliekam vēl uz dienu.
Rezultātā noguļam te, kā jau paredzams, vēl vienu dienu. Pusi dienas guļot un neko nedarot, otrajā pusē garšīgi paēdot rīsus ar vistiņu un vēl vistiņu, un vēl, un vakarā uzkāpjot tuvējā kalnā. Un tad atkal paēdot.
...
Vai kāds teica, ka tagad līdz pat Goa gaidāms tikai un vienīgi līdzenums? Ka nobraucām lejā līdz jūras līmenim un tagad pa piekrasti tā arī turpināsim? Tieši tā es biju iedomājies. Tieši tā es biju stāstījis Unai. Un tieši tā mēs bijām noskaņojušies pēc smagā dienas pārbrauciena pāri kalniem.
Būtu apskatījušies karti rūpīgāk, zinātu, ka tā nu gan nebūs. Dažu simtu metru kāpumi gaidāmi vēl un vēl, un tā līdz pat mūsu pašreizējam galamērķim vairāku simtu kilometru attālumā. Ar vienu tādu kalniņu sākam dienu uzreiz pēc atpūtas, bet ar citiem līdzīgiem turpinām.
Skarbā atziņa ir tāda, ka nebūs nekādi 80 – 100 kilometri jau ap pusdienlaiku. Būs jācīnās, lai tiktu līdz mēneša atpūtas vietai!
...
Nākamajā dienā jau esam informētāki. Iepriekšējā vakarā esam apskatījušies, kāds būs nākamās dienas ceļš, ar kādiem kalniem un lejām, ar cik lieliem uzbraucieniem un nobraucieniem.
Ja arī ne fiziski, tad psiholoģiski šāda braukšana ir krietni patīkamāka. Atliek tikai apskatīties telefona GPS un zinām – jāiztur vēl tikai tikai un tik metri vai kilometri un tad būs nobrauciens.
Kilometri arī skrien nedaudz, bet tomēr ātrāk. 40 kilometru atzīmi esam sasnieguši stundiņu ātrāk nekā vakar. Un tas, zinot, ka visa diena paies pa mazākiem un lielākiem kalniņiem vien, ir ļoti iepriecinoši. Sasniedzot aptuveni 80 kilometrus, jau sākam uzmanīgāk skatīties pa ceļa malām.
Drīzumā varētu stāties. Tomēr apkārtne pagaidām vēl ir tāda, ka ceļa malās viesnīcu vienkārši nav. Jācer, ka pilsēta izrādīsies pietiekami liela, lai tur būtu jebkas – dārgs vai lēts, labs vai sūdīgs.
Savādi redzēt šādu tukšumu salīdzinoši nelielu gabalu no tūristu iecienītā Goa štata. Šeit jau pat ceļā mums vairs nejautā, kur braucam. Mums jautā, vai braucam uz Goa.
Kārtējā kalna galā ir pilsēta, bet pilsētas otrajā pusē, jau izbraucot gandrīz vai cauri, pamanām arī vienu viesnīcu. Kā par brīnumu, sakarīgu, lētu un vēl ar atsaucīgu personālu, kas lieki nečakarē prātu, prasot aizpildīt 10 anketas, kurām paši nezina jēgu.
Jau sen esam sapratuši, ja kādā ailē nezinām, ko rakstīt vai nav ko rakstīt, tad tāpat labāk tur kaut ko ierakstīt. Jebko.
Neviens to lapu tāpat neskatās. Jā, birokrātija Indijā mēdz būt ļoti pārsteidzoša. Garšīgas un lētas vakariņas ar Viesturu paēdam turpat viesnīcas restorānā. Ēdienu izvēle gan šajā brīdī vēl ir neliela, jo līdz īstajam vakariņu laikam vēl ir pāris stundas, bet mums tas netraucē. Una jūtas nogurusi un ir palikusi istabā. Viņa šobrīd negrib neko no šeit pieejamajiem ēdieniem. Vēderam tie nepatīkot.
Neej uz veikalu izsalcis! Nebūtu mēs paēduši pirms iešanas uz pilsētu, vairumtirdzniecības veikalā es noteikti būtu nopircis to 30 "Snikeru" paku par mazāk nekā 5 eiro.
Tomēr pirmo reizi Indijā nopērkam lielo saldējuma paku. Tas pirmo reizi pieejams blakus esošā veikalā. Šādā karstumā tas ir svarīgi – nekur tālu tomēr šo saldumu neaiznest.
Un te vēl akcija – pērc vienu saldējuma paku un otra par velti. Līdz ar to neliela saldēdiena vietā mums katram ar Viesturu tiek pa milzu porcijai ar 750 ml saldējuma. Una šobrīd atturas no piena produktiem.
...
Darbiniekiem un smukajam labradoram vēl guļot (jā, nekāds sargsuns no viņa nesanāk) turpat viesnīcas pirmajā stāvā uz grīdas, neilgi pirms septiņiem mēs ejam ārā. Vairāku dienu braukšana pa kalniem liek par sevi manīt – sagurums ir jūtams jau no rīta.
Tomēr priecē fakts, ka šīs dienas pirmie 60 kilometri ir pēdējie līdz galamērķim, kuros gaidāmi kalni ar vairāk nekā 100 m augstumu. Dzīvē tas piepildās daļēji, jo nu arī mazāki kalni mums paliek par kaut ko ļoti nogurdinošu, bet kustamies. Kustamies uz priekšu!
...
Trīs dienas vēlāk ir sestdiena, 14. decembris. 5.30 no rīta skan modinātājs. Visi uzreiz esam augšā, lai pēc stundas sāktu šobrīd pēdējo brauciena posmu. Jau vakar, iebraucot Goa, novērojām to, ka šeit ir vēl karstāks nekā iepriekš.
Vēlu vakarā T kreklā joprojām bija karsti. Tā kā nav nekāds brīnums, ka šodien jau septiņos, vēl tikai brīdi pēc saullēkta, Viesturs brauc tikai sandalēs un šortos. Ir jūtams, ka būs karsta diena. Ļoti karsta diena.
Bet mums jāpaveic vēl pēdējie 50 kilometri. Būtu ļoti labi to izdarīt līdz 10.30, kad mūsu dzīvokļa saimnieks būs pieejams un varēs ielaist dzīvoklī. Pusi dienas pavadīt kaut kur ārā gaidot nevienam negribas, tāpēc stingri sekojam līdzi brauciena laikam.
Sekojot līdzi laikam, nekur nezūd arī iespēja sekot līdzi skaistajām ceļmalas ainavām.
Neilgi pēc saullēkta šķērsojam garu tiltu. Sajūtas, atrodoties tik tuvu pie jūras, ir fantastiskas. Gaiss ir daudz tīrāks.
Un tāpat arī apkārtne ir krietni zaļāka. Koši zaļi rīsu lauki seko viens otram. Palmu audzes visapkārt. Aiziet augšā vienā kalnā, aiziet otrajā un tiekam augšā arī pēdējā. Uzbraucieni karstumā ir ļoti smagi, un mums sāk beigties ūdens, tāpēc neilgi pirms desmitiem braucam ceļmalas benzīntankā.
Ohoho, kas tad tas! Benzīntanks, kurā ir veikals! Benzīntanks, kas izskatās tā kā Eiropā! Mums nav laika ilgi skatīties un domāt, pirkt vēl kādu šokolādi vai nē, mums vajag tikai ūdeni.
Viesturs ņem piecu litru bunduli un iet uz kasi. Bet tur – nekā. Gaidiet kamēr būs desmit, kad sāksies veikala darba laiks. “Es dodu naudu, ņemu ūdeni un eju. Labi?”, jautā Viesturs. “Labi? Mēs steidzamies.” Tā nevar.
Mums nav laika strīdēties, tāpēc braucam tālāk tukšā. Ūdens ir tikai man, mazāk nekā puslitrs. Bet saule karsē.
Mēs tuvojamies savam mērķim laikā. Pietiek laika arī nelielai avārijai neilgi pēc benzīntanka. Viesturs brauc nedaudz ātrāk, tāpēc mēs ar Unu par to uzzinām tikai pēc tam. Kā Viesturs vēlāk atstāsta: “Ceļā gadījās kārtējais motobraucējs, kurš nezina, ka viņa braucamajam ir motors.
Idiots izbrauc uz ceļa un purpina tālāk ar ātrumu pieci kilometri stundā. Un izbrauc, protams, tieši priekšā man.”
Tā rezultātā Viesturs apbrauc motorolleru, taču pēdējā brīdī ar stūri vēl aizķer viņa spoguli un krīt.
Notur rokas uz stūres un lauztas vai smagi ievainotas rokas vietā iegūst vien pārlauztu stūres ragu. Ko tālāk? Ceļas kājās un ar nobrāztu plecu un kāju brauc uz priekšu. Brūces apkops vēlāk.
Esot piecu kilometru attālumā no dzīvokļa un piecu kilometru attālumā no pirms brīža caurbrauktās gana lielās pilsētas, jūtamies kā īstos Indijas dienvidu laukos. Mazi asfalta celiņi, krāsainas privātmājas, skaistas ūdenstilpnes un palmas, palmas, palmas.
Lai arī kādu, bet šādu apkārtni mēs nebijām iedomājušies. Domājām par kaut ko vairāk pilsētniecisku. Protams, internetā rezervējot dzīvokli un apskatot tikai tā bildes, nevar zināt, kāda būs apkārtne, taču esam pārsteigti. Braucam, steidzam tikt līdz galam un es domāju, diez kur mēs beigu beigās būsim. Kāda būs mūsu māja? Vai tiešām būsim kādā no šīm skaistajām privātmājām? Neko lielāku te apkārtnē neredz.
Un mēs esam klāt. Vieta ir tikpat klusa un mierīga kā pārējā vairāku kilometru apkārtne. Mūsu māja izskatās diezgan jauna. Tai ir trīs stāvi, bet mūsu dzīvoklis ir otrajā stāvā. Mazāk nekā 10 minūšu gājiena attālumā ir jūra, turpat aiz stūra ir daži veikaliņi, tuvējā apkārtnē ir vairāki restorāni.
Tomēr, viss te ir tik kluss un mierīgs. Divas reizes nopeldoties piemājas baseinā un divas reizes jūrā, vēl nespēju noticēt, kur esam nonākuši, uz dullo rezervējot dzīvokli, nezinot apkārtni.
...
Goa mēs pavadām četras nedēļas. Atpūšoties un neko nedarot. Peldoties no rīta un peldoties dienā. Reizēm pie jūras pavadot gandrīz visu dienu. Braucot ar velosipēdiem gar jūru. Lasot kokosriekstus. Skrienot. Ēdot. Lasot grāmatas. Jaungada salūtu skatāmies, peldot Indijas okeānā. Cilvēku skaits būtiski nemainās, arī tuvojoties gada nogalei. Līdz ar to līdz pat pēdējai dienai jūtamies kā savā klusajā paradīzes nostūrī.
