«Karstā ziema»: 24.nodaļa Indijas vidiene

Ceļotājs Kaspars Misiņš grāmatā "Karstā ziema" apraksta 2013.gada nogalē piedzīvoto Indijā, kuru iepazina, nobraucot vairākus tūkstošus kilometrus ar velosipēdu. Trijatā tika apceļota zeme, kurā ziemas ir gana karstas un savādākas. Sabiedriskais medijs lsm.lv atsāk otro sezonu ar grāmatas publicēšanu un turpina ar 24.nodaļu, kurā Latvijas veloceļotāji sasniedz Indijas vidieni.  

Perfektas kvalitātes divu joslu asfalta ceļš un gandrīz vai bez nekādas satiksmes. Pilnīgā lauku idillē stundas lido nemanot. Šādu brīvību iegūstam gandrīz vai uzreiz pēc Suratas. Atliek vien nogriezties no Mumbajas šosejas un mēs esam prom no tā visa, kas pēdējās dienās jau bija apnicis. Braucot cauri plašajām lauksaimniecības zemēm, mēs paliekam arī bez mobilajiem sakariem. Pamanām to pusdienu pauzē. Oho! Kas par brīnumu. Mums nav zonas. Lai vai ko mēs pirms brauciena domājām par Indiju un par to, kādi te varētu būt mobilie sakari, mēs bijām kļūdījušies. Līdz šim internetu veiksmīgi tikām lietojuši gan pavisam mazos miestos, gan arī uz kalnu serpentīniem, esot prom pat no mazākajām apdzīvotajām vietām.

Jā, reizēm tas bija lēns. Dažas reizes arī pavisam lēns un gandrīz vai nekam nederīgs, taču tas vienmēr bija. Patīkamākais pārsteigums par mobilajiem sakariem Indijā mums bija to zemā cena. Zvaniem un īsziņām uzmanību īpaši nepievēršam, jo tos gandrīz vai neizmantojam. Tik vien, lai reizēm piezvanītu viens otram un paprasītu, vai nevajag veikalā kaut ko nopirkt. Ar ārpasauli sazināmies, izmantojot mobilo internetu, bet tas te maksā vēl mazāk nekā Latvijā. Savukārt, zinot par tā plašo pieejamību, cena liekas vēl jo vairāk maciņam tīkama.

...

Gribas vēl dabas skaistumu? Te nu tas ir. Otro dienu Indijas vidienē iesākam vēl skaistākā apvidū. Lai arī vakarā vēl nebijām pārliecināti, vai viss sanāks tā kā redzam Google Maps kartēs, taču te nu mēs esam – braucam cauri Vansdas Nacionālajam parkam. Google Maps šo ceļu rādīja kā taisnāko uz mums vajadzīgo pilsētu Saputaru, bet neticību radīja fakts, ka tas ir dabas parks. Vai tad mūs vispār laidīs cauri dabas parkam? Tur noteikti kaut kas būs jāmaksā. Bet nē, ja vien neej tālāk iekšā pašā parkā, tad nekas nav jāmaksā. Cauri skaistajam parkam pa ceļu braukt drīkst ikviens.

Redzot Indiju šādā veidolā, man prātā uzreiz rodas domas par to, cik viss šeit būtu skaists neilgi pēc lietus sezonas beigām. Tad tā tur upe, ceļa labajā malā, noteikti nebūtu tik klusa kā tagad. Tā būtu mutuļojoša ūdens pilna un steigtu mums pretējā virzienā prom uz jūru. Un visas tās mazās tērcītes gandrīz vai izkaltušajās gultnēs noteikti būtu nelielas upītes, kas ar tekošā ūdens skaņām iekrāsotu apkārtējo atmosfēru pavisam citās un vēl spilgtākās krāsās.

Jo vairāk tuvojamies mūsu galamērķim, jo grūtāka kļūst braukšana. Dienas otrajā pusē kāpumi seko viens otram. Ātrums tajos krītas, lai nelielajos nobraucienos pieaugtu no jauna. Un tā šis ritms turpinās, šķiet, nebeidzami ilgi. Taisnību vien teica mūsu indiešu draugs velobraucējs - beidzamie kilometri te tiešām ir smagi. Līdz klāt ir brīdis, kad līdz Saputarai palikuši vairs tikai pēdējie pieci kilometri. Līdz pilsētai, kas sākotnēji mums bija vien kārtējā pilsēta ceļā uz ko tālāku, bet kas izrādījās īstena pērle apkārtējā vidē.

Turpinot par pēdējiem kilometriem, varētu uzrakstīt veselu stāstu. Tie nav parasti pieci kilometri. Tie ir paši grūtākie pieci kilometri visā mūsu līdzšinējā braucienā. Brīdī, kad mēs domājam, ka tūlīt jau būsim klāt, jo - cik tad ilgi var būt pieci kilometri?! - mēs saprotam, ka esam nonākuši kalnu pakājē, taču ceļa zīmes rāda, ka vēl ir ko braukt. Vai tiešām tur augšā? Tajā augstajā kalnā, kura virsotnē no šejienes redzam vien dažas mājas? Jā, tieši tur, kā izskatās, iet mūsu ceļš. Un sākums ir pavisam nopietns.

Slīpums ir tāds, ka, braucot ar pavisam mazu ātrumu, kādā brīdī saprotu: “Bagāžnieka somu svars, vēl stiprāk spiežot pedāļus, var arī pilnīgi nejauši likt man nogāzties uz muguras.”

Kāpju nost un sāku stumt riteni. Uzstumju kādus 100 metrus, nolieku uz kājiņas un raitā solī tipinu lejā, lai stumtu Unas braucamo. Viesturs tikmēr ticis tālāk, atstājis savu riteni un nāk palīgā. Posmu pa posmam virzāmies uz augšu. Pusceļā mums beidzas ūdens, bet turpinām virzīties uz priekšu. Minūtes un stundas, kā arī kilometri un metri mums vairs nav svarīgi. Mēs virzāmies uz finišu.

Šie pieci kilometri nav nekādi 4,5 kilometri vai kā parasti tas sanāku viens vai divi kilometri, jo arī nelielu pilsētu nomales parasti sākas ātrāk. Šie ir pavisam īsti pieci kilometri. Līdz pašam pēdējam metram. Kāpuma beigās mēs esam pilsētā un uzreiz arī pašā pilsētas centrā. Pa labi iet viens ceļš, pa kreisi iet viens ceļš un uz priekšu iet viens ceļš. Pa abiem malējiem iespējams nonākt līdz nelielās pilsētas tālākajām nomalēm, kur atrodas arī attiecīgi saullēkta un saulrieta vērošanas vietas. Braucot pa vidējo, iespējams apskatīt pilsētas centrālo daļu un doties tālāk. Mums šobrīd interesē tikai viens – pēc iespējas ātrāk atrast kādu ēstuvi. 10 minūtes vēlāk esam skaistas viesnīcas restorānā. Esam vieni paši plašajā zālē. Sēžam pie galda ar sešiem krēsliem. Virs mūsu galvām darbojas gaisa kondicionieris. Un mēs gaidām savas picas.

Pilsēta tiešām izrādās pavisam ne parasta pilsēta. Ne velti ceļā satiktie cilvēki, uzzinot par galamērķi, mums teica, ka šī pilsēta jums noteikti patiks. To pašu apgalvoja arī meža pārzinis, kas piestāja pie mums brīdī, kad ceļmalā sēdējām uz akmens un ēdām pusdienas. Kā izrādās, Saputara ir populārs gan indiešu, gan citu zemju tūristu galamērķis. Tās skaistā atrašanās vieta kalna virsotnē, sakoptā vide, netālu esošais dabas parks un aktīvās atpūtas iespējas piesaista daudzus dabasmīļus. Un neviļus te bijām nonākuši arī mēs. Domājot par populāru tūristu galamērķi un vienlaicīgi arī nelielu pilsētu, kāda ir Saputara, mēs jau sākām uztraukties, ka viesnīcas te noteikti būs dārgas. Kā nekā, cilvēkiem te nav necik daudz iespēju. Apmeklējot pirmās viesnīcas, mūsu bažas tikai pieaug. Cenas te ir gandrīz vai 10 reizes augstākas, nekā mēs esam pieraduši maksāt. Bet ne viss ir tā, kā izskatās sākumā. Aizejam dažus simtus metru no pilsētas centra un varam izvēlēties starp vairākām nedārgām naktsmāju iespējām. Vienu, kas iepatīkas visvairāk, izvēlamies par savējo. Uzreiz uz divām dienām. Braukt tālāk nākamajā dienā šobrīd negribas nevienam. Viesturs, šķiet, ir ļoti pārkarsis. Pat neapēda savus frī kartupeļus līdz galam. Una pārgurusi. Man savukārt gribas uzkāpt kādā no apkārtnes virsotnēm.

Un nākamajā dienā pietiek laika gan atpūtai un pilsētas apskatei, gan arī pāris kalniņiem. Pa dienu ar Viesturu uzkāpjam vienā virsotnē, vakarā – visi trīs otrā, lai paskatītos saulrietu.

...

Aptuveni 220 kilometru attālo Elloru plānojam sasniegt trīs dienu laikā. Steigas nav. Ripinot prom no Saputaras, klusībā ceram, ka visapkārt esošie kalni nenozīmē to, ka nākamās dienas pavadīsim, braucot tiem pāri. Ceļi taču var mierīgi vīties starp kalniem, un tiem nav nekādas vajadzības iet pāri kalniem. Ar īsu zāli apaugušas virsotnes te slejas uz visām pusēm. Un mēs tik ripinām. Galvenokārt tiešām starp un apkārt pretīnākošajām virsotnēm.

Ceļi turpina būt tikpat nelieli un valsts līmenī maznozīmīgi. Šajās šaurajās asfalta strēmelēs, kas te caurstrāvo samērā klajos laukos, mēs ieraugām to, ko gaidījām un kā iedomājāmies ceļus Indijā. Ar vienu braukšanas joslu, aptuveni divus trīs metrus plati, vietām šaurāki un vietām platāki, vietām bedraini, bet pārsvarā labi braucami, tādi šeit tie ir. Sešu joslu perfektas kvalitātes asfalta šosejas ar platu nomali nebūt nebija tas, ko bijām domājuši par Indiju.

Braucot šādā vidē un šķērsojot sīkos ciematus, novērojam, ka apkārtējo interese ir pavisam savādāka nekā pilsētās. Pilsētās tādus kā mēs redz ik pa laikam, bet te ir savādāk. Te tu redzi, kā visi pēkšņi apstājas un vēro, kas tad te brauc cauri? Mēs mājam un sveicinām cilvēkus. Kilometri iet viegli, un pēcpusdienā, nonākot uz šosejas, saprotam, ka vispār jau Ellorā mēs varētu tikt arī rīt. Varbūt pamēģināt? Jau ir nobraukti gandrīz 100 kilometri, bet mēs varam vēl. Tāpat līdz tuvākajai pilsētai vēl ir kāds gabaliņš ko braukt.

Pilsēta, kuru sasniedzam pēc nedaudz vairāk kā stundas, ir aptuveni Jelgavas izmērā. Un šeit interese par mums izrādās tikpat liela, kā mazajos ciematos šīs dienas ceļā. Cilvēki mūs vienkārši vēro. Atrodam, kur palikt uz šo nakti. Paēdam. Un ejam nopirkt kaut ko brokastīm un ceļam. Ir tumšs, ielas gandrīz nav apgaismotas, un mēs ar Viesturu aizejam uz veikalu, kurš atrodas aptuveni divu kilometru attālumā no mūsu viesnīcas. Un pēc pirkuma pārdevējs man jautā: “Jūs esat tie cilvēki, kas šodien atbrauca ar velosipēdiem?”. “Esam gan”, atbildu, un mēs dodamies tālāk. Re kā, par mums zina arī šajā pilsētas pusē! Vēlāk tādu pašu informācijas apmaiņu novērosim vēl ne reizi vien. Tā savā ziņā ir salīdzināma ar to, kā baumas tiek izplatītas arī Latvijā starp visām pagalma tantēm.

...

Agrais rīts un, ak, šīs gaišās domas par iespējamo šīs dienas finiša laiku. Varam tak arī pa aptuveni sešām stundām nobraukt tos aptuveni 120 kilometrus? Vakardienas beigu posmā taču pārliecinājāmies, ka uz 20 un vairāk km/h pa šoseju braukt nav nekādu problēmu. Kas galvenais, ka šādu ātrumu var sasniegt arī ar manu drapaku, kuram, kā jau mēs visi zinām, maksimālais ieslēdzamais ātrums ir “lēns”. Šādi rēķinot, Ellorā mēs varētu būt vēl pirms trijiem dienā. Veicu jau kādu laiku piemirsto rīta rituālu – pakaļējā riteņa pumpēšanu. Atkal jau kaut kur esmu dabūjis caurumu. Nevajadzētu būt lielam, jo riepa ir tikai nedaudz tukšāka. Un mēs dodamies ceļā.

Pag, vai tiešām tas caurumiņš ir tik mazs, kā man likās no rīta? Pēc nobrauktiem vien aptuveni 10 kilometriem es jūtu, ka braukšana nu ir kļuvusi krietni grūtāka. Nav variantu, jāstājas, jāgāž velosipēds riņķī, jāņem nost ritenis un jāmeklē problēma. Ceļmalā atrodam plastmasas pudeli. Viesturs pārgriež to uz pusēm. Leju iekšā ūdeni no savas pudeles. Izmantosim šo tikko uztaisīto sistēmu, lai atrastu caurumu manā kamerā. Citādāk šoreiz tas nekādi neizdodas. Bet nekā. Tas nekādi neizdodas arī šādā veidā. Vairāk tērēt ūdeni negribam un tāpēc nolemjam nečakarēties – mainām kameru. Cauro pārbaudīsim vēlāk. Stunda ir iztērēta, un tāpēc arī plānoto galamērķa laiku es savā galvā pārbīdu par stundu. Nekas, mēs vēl joprojām varam tikt galā līdz četriem.

Bet tad sākas, hmm, jautrība. Lai arī joprojām braucam pa šoseju, ceļa kvalitāte ir mainījusies dramatiski. Bedru bedres ir viena pēc otras, grants ceļmala ar lieliem akmeņiem, un braukšanas ātrums nekāds. Kaut kā kratāmies. Par paredzamo finiša laiku es vairs nedomāju. Gan jau līdz saulrietam tiksim galā. Daži kilometri gluda asfalta šādos apstākļos priecē, bet tālākie pēc kāda laika esošie pāris desmiti kilometru perfektas kvalitātes ceļa mums ir kā dāvana. Tomēr atslābt nesanāk gandrīz ne uz mirkli. Bedres nekur nav pazudušas. Ja nu vienīgi tajā brīdī, kad līdz ar bedrēm pazūd arī ceļš. Aptuveni piecus kilometrus jau vēlā pēcpusdienā braucam pa kartē esošu, bet realitātē vēl tikai būvniecības procesā esošu ceļu jeb precīzāk – pa akmeņiem. Akmeņos grimst gluži kā smiltīs, akmeņos arī nēsā no malas uz malu tāpat kā smiltīs, un tas ir vēl grūtāk, nekā vienkārši braukt pa bedrēm.

Rīta plāni par agro dienas nobeigumu jau sen ir izplēnējuši. Saulriets tuvojas. Pēc saulrieta gaišs ir vēl nepilnu pusstundu. Un tas nozīmē, ka palikusi mazāk nekā stunda gaismas. Pēdējos 10 kilometros nolemjam riskēt un griezties nost no šosejas uz it kā īsāko, bet mazākas nozīmes ceļu. Mēs to redzam, kā šauru asfalta ceļu, bet Viestura navigācijā rakstīts, ka nekādam asfaltam tur nevajag būt. Mirklis šaubu un mēs braucam nost no viscaur akmeņainās šosejas, lai brauktu pa īsāko ceļu. Sliktāk jau vairs tāpat nevar būt. Pirmie pāris kilometri aizlido. Aizlido uz neatgriešanos, jo tālāk mēs nonākam uz pilnībā izdangāta zemes ceļa.

Ja dalām ceļus pēc to kvalitātes 10 līmeņos, bet 0 nozīmē, ka ceļa nav, un 1 ir dubļu līnija, tad šo ceļu varam vērtēt ar 2. Braukt var, bet jāuzmanās no ik pa laikam uz ceļa esošajiem lielajiem akmeņiem. Uzmanīgi jāseko līdzi arī tam, cik dziļas vai seklas, šauras vai platas ir tuvojošās iepriekšējo transporta līdzekļu izbraukātās rises. Citādāk te var arī nejauši palikt bez pedāļa, var arī saplēst somas.

Saule riet, un mums vēl ir ko braukt. Una brauc pirmā, Viesturs nākamais un es pēdējais. Un pāris metru attālumā no Unas pāri ceļam lec gazele. Piebremzējam un noskatāmies kā tā aizlēkšo pāri pļavai. Nelielu gabalu tālāk pretējā ceļa pusē redzam vēl divas. Apstājamies, lai nofotografētu, bet tās jau lec prom. Mirkli pirms pilnīgas tumsas mēs izbraucam uz asfalta. Viens, divi un esam Ellorā. Vēl nedaudz un esam arī viesnīcā. Istabiņa ir pavisam vienkārša. Te ir tikai trīs gultas un vannasistaba. Cena gan arī ir atbilstoša. Vadītājs piebilst, ka uz pāris stundām nebūs arī elektrības. Tā te tas notiekot katru vakaru. Griestu lampa turpina spīdēt, bet rozetes un ventilators tai laikā nedarbojas. Priecājamies par to, ka līdz Elloras alām varēsim aiziet ar kājām.

Izejam ārā un saprotam, ka vakariņās būs jāēd tas, kas pieejams ēstuvē pāri ceļam. Tālāk neko neredzam. Pilsētā ir pilnīga tumsa.

...

Uz 34 alu kompleksu dodamies jau no paša rīta. Pamostamies un ejam, bet nonākam pie slēgtiem vārtiem. Otrdienas, kā izrādās, te ir brīvdienas. Bet rīt var nākt. Sešos vai septiņos varēsim tikt iekšā, precīzāk neviens neko nevar pateikt. Biļešu cenu izlasām paši turpat uz sienas. Tātad šī otrdiena būs brīvdiena arī mums. Diena paiet, neko nedarot. Vienas ielas pilsētu apstaigājam ļoti ātri. Vakarā pieregulējam manu pakaļējo riteni. Jau kārtējo reizi kaut kas nav līdz galam kārtībā, riepa ļurgājas. Bedres tam nav nākušas par labu.

Atbilde “sešos vai septiņos atvērsies” pārliecina mūs, ka agrāk par septiņiem noteikti nav vērts iet. No viesnīcas izejam septiņos un 7.20 esam klāt kā vieni no pirmajiem. Pirms mums vēl tikai piebrauc tūristu pilns autobuss. Alas un tempļus te apstaigājam nepilnu divu stundu laikā. Izmantojam tos brīžus, kad nav citu. Atpakaļceļā paēdam brokastis, pie reizes atklājot sev arī pāris jaunus indiešu ēdienus. Vārds “masala” man vairs automātiski nenozīmēs, ka tas ir man pārāk ass un neēdams ēdiens.

Masala dosa – pankūkveidīgais plācenis ar kartupeļu un sīpolu pildījumu - man garšo. Kaut ko ļoti līdzīgu vai pat to pašu tiku ēdis arī Deli.

Pēc desmitiem esam jau gatavi braukt tālāk. Necik daudz neplānojam braukt, taču visiem gribas virzīties uz priekšu. Šajā pilsētā esam apskatījuši visu, ko gribējām. Nav tā, ka alas mūs būtu īpaši pārsteigušas, taču vīlušies arī nejūtamies. Vairāk par pašām alām, kuras atzinām par ļoti līdzīgām, mums patika ārā esošie to apraksti. Piemēram, kompleksa centrālajā daļā esošais templis te reiz sen senos laikos ir izcirsts klintī un būvniecībai veltīti aptuveni 100 gadi. Iespaidīgi!

Mūsu ceļš sākas ar braucienu kalnā. Bet vēl dažus kilometrus tālāk braucienam ir lemts uz kādu laiku apstāties. Kas par pārsteigumu - ir sabeigts mans pakaļējais ritenis. Problēma šoreiz ir cita, un stāvoklis tikpat slikts, kā abās reizēs ar pilnībā saliekto aploci. Tā, ka vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Skrūvējam nost vaininieku, Viesturs brauc uz pilsētu meklēt kādu vietējo velo bodi, kur ķibeli varētu labot. Īpašas cerības nelolojam, taču, tā kā Indijā iespējams ir viss, arī šoreiz mans ritenis tiek salabots. Palīdzību atrodot pie kāda vīra, kura instrumentu un detaļu klāsts ir saskaitāms uz divu roku pirkstiem. Bet galvenais, ka ir tas, ko man šoreiz vajag. Ir ass. Un tā ceļu turpinām jau ap 12, bet kopējās izmaksas arī šoreiz ir tikai 100 rūpijas jeb tikai nedaudz vairāk kā 1 eiro.

Dienas laikā iemanāmies nobraukt 80 kilometrus. Šonakt nakšņojam šaurākajā viesnīcā, kādu jebkad esam redzējuši, bet lielpilsētu Pune sasniedzam vēl pēc divām dienām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti