«Karstā ziema»: 23.nodaļa Ahmedabada – Surata

Ceļotājs Kaspars Misiņš grāmatā "Karstā ziema" apraksta 2013.gada nogalē piedzīvoto Indijā, kuru iepazina nobraucot vairākus tūkstošus kilometrus ar velosipēdu. Trijatā tika apceļota zeme, kurā ziemas ir gana karstas un savādākas. Grāmatas 23.nodaļā aprakstītas kārtējās nedienas ar velosipēdu, nolūstot pedālim, kā arī piedzīvojumi viesnīcu meklējumos.  

Pamostos vēl ne īsti vesels. Vēders joprojām nav kārtībā. Šķiet, vakardienas lielā lattes kafijas krūze man vēl nebija vajadzīga. Braukt varu, tā kā brauksim vismaz kādu nelielu gabalu tālāk, ka tikai prom no Ahmedabadas. Viesnīcas izmaksas te nebūt neatbilst tam, ko saņemam pretī. Tērēt naudu tāpat vien nevienam no mums negribas. Pēc brokastīm nesam lejā savas somas un velosipēdus. Mūsu braucamajiem šajās dienās bija īpaši ekskluzīva stāvvieta - uz viesnīcas terases.

Aizmugurē jau gribu likt virsū somu, bet pienāk Viesturs, lai pārbaudītu mana velosipēda pakaļējo riteni. Braucot iekšā pilsētā, es kārtējo reizi biju pārdūris kameru un rezultātā kādu laiku pa pilsētu tiku braucis ar pustukšu riepu. Un, kā izrādās, ne bez sekām, jo divi spieķi ir izlauzti. Citādi viss ir kārtībā, taču, atceroties par iepriekšējām divām reizēm ar līdzīgu problēmu, mēs nolemjam lieki neriskēt. Tāpat jau ilgu laiku esam vadājuši līdzi maiņas riteni. Nu ir pienācis laiks to likt lietā. Nomaiņu taisām, neskatoties uz to, ka tādējādi 18 ātrumu vietā es palikšu vairs tikai ar trijiem, turklāt, mazākiem. Zobrati arī vairs nav glābjami. Mīties tagad vajadzēs ātrāk, bet tik un tā mans maksimālais ātrums būs jūtami mazāks nekā līdz šim. Viesturs šos ātrumus nosauc par lēnu, lēnāku un labāk iet ar kājām. Realitātē lēnums nav tik ļoti izteikts un dažu dienu laikā es pieradīšu mīties jaunajā ritmā.

Kamēr Viesturs maina riteni, es apsēžos betona ailē turpat pie viesnīcas. Ko gan tāds pret sienu atspiedies un galvu noliecis cilvēks indiešu prāt varētu gribēt? Varbūt nopirkt enciklopēdiju? Jā, noteikti nopirkt enciklopēdiju. Varbūt pat vairākas! Trīs! Tieši to man pēc īsa brīža sāk piedāvāt divi jauni indiešu uzņēmēji. Puišiem tepat augšā ir ofiss, un es tieku aicināts iet un visu apskatīties uz vietas. Es necik daudz nevaru parunāt un laipni atsaku. Noklausos vēl jaunu stāstu un atsaku vēlreiz. Tam seko vēl trīs laipni atteikumi, līdz viņi aiziet.

Šiem puišiem šoreiz veicas, es te sēžu viens. Taču līdzīgā situācijā, kad neskatoties uz acīmredzami ne to labāko cilvēka stāvokli, pie mums piestāj divi savā starpā nesaistīti cilvēki, un viens uzstājīgi mēģināja pierunāt uz fotografēšanos, pretī viņš saņēma tādu krievu lamu vārdu birumu, kāds no manas mutes skanēja pirmo reizi dzīvē. Citādāk mums blakus uz zemes guļošais un saulē pārkarsušais cilvēks, kā arī atteikumi viņam neko nenozīmē. Patiesībā arī pēc skaļajiem lamu vārdiem mēs esam spiesti celties un braukt tālāk, meklējot citu patvērumu. Jo abi indieši nekur prom neiet.

Kamēr mēs pametam savas Ahmedabadas viesnīcas pagalmu, pulkstenis jau ir aptuveni deviņi. Divas stundas vēlāk mēs ieraugām pirmo viesnīcu ceļa malā.

“Aizejam paskatīties, kas šeit ir un kāda cena!” saku ceļa biedriem. Braucam pāri šosejai un stājamies. Es sēžos turpat smilšainajā zemē, Viesturs un Una aiziet. Nav gan necik liela pārliecība, ka te vispār ir viesnīca. Uzraksts “Hotel”, kā esam pārliecinājušies jau desmitiem reižu, tikpat labi var būt vienkārši restorānam. Šoreiz gan ir tā kā jābūt, un par 500 rūpijām jeb aptuveni sešiem eiro trijatā iegūstam plašu, kārtīgu un gaišu istabu - divas reizes lielāku nekā to, kurā dzīvojām vakar un aizvakar, bet vairāk nekā divas reizes lētāku. Paēdam un liekamies pagulēt. Un noguļam līdz nākamajam rītam. Ap 10 gan mums klauvē pie durvīm, aicina iet lejā vakariņās. Ap 11 mums atkal klauvē pie durvīm, atkal aicina iet lejā vakariņās. Vai tiešām iepriekšējais atteikums no tumšas istabas nebija saprotams? No rīta nolemjam, ka paliksim te vēl vienu dienu.

...

Prom tikšana no viesnīcas izrādās krietni sarežģītāka nekā iekšā tikšana. 6:50 ejam ārā no istabas, ejam lejā no otrā stāva un attopamies pie slēgtām durvīm. Sauc vai nesauc, bet neviens neatsaucas. Apstaigājam visu otro stāvu, bet neviena nav. Pamanu tikai divus kaķēnus, kas spēlējas uz piebūves jumta.

“Vaiii, cik mīļi!” teiktu Una. Patiesībā tieši tā arī viņa saka, kad parādu viņai abus nebēdņus. Tiešām esam vienīgie šajā nelielajā ceļmalas hotelī un vienīgais, ko varam darīt, ir gaidīt. Apakšstāvā aiz slēgtajām durvīm ir restorāns un veikals. Astoņos no rīta tie atvērsies un mēs tiksim ārā.

Tiksim ārā, tālāk prom no lielpilsētas, lai nokļūtu nākamajā lielpilsētā. Tieši tā. Neilgi pēc pusdienlaika mēs sasniedzam Vadodaru, kas izmēros ir salīdzināma ar Rīgu. Ahmedabadas murgu vēl neviens no mums nav aizmirsis. Tāpēc naktsmājas dienas karstumā te nemaz necenšamies meklēt. Tā vietā atrodam tuvāko tirdzniecības centru un dodamies pusdienās. Velosipēdus atstājam apsargātā pazemes stāvvietā. Citu transporta līdzekļu īpašnieki maksā par stāvvietu divas rūpijas, bet no mums nauda netiek ņemta.

Atrodam kādu nomaļāku vietu un atstājam tur savus velosipēdus ar visu bagāžu. Līdzi paņemam tikai pa mazajai somai, kurā katram no mums ir dokumenti un maks.

Turpat savus braucamos ar somām atstājam arī vēlāk, kad pēc pusdienām ejam pilsētas apskatē un viesnīcas meklējumos. Vairāku stundu pastaigā apstaigājam visas pamanītās viesnīcas līdz beigu beigās atrodam to vienu īsto, kas šonakt būs mūsējā. Izvēles pamatā šoreiz nebūt nav tas, ka tā mums patiktu vai liktos vislabākā. Īstenībā jau tā ir līdzīgi slikta, kā pati sliktākā, kādā esam bijuši, kā tā, kurā nakšņojām, kad tikko bijām nobraukuši no kalniem un mums nebija citu variantu. Šī turklāt ir vēl arī divas reizes dārgāka.

Maigi sakot, nebūt ne labākais ieguvums par ieguldīto naudu, taču mums līdzīgi kā vēl citiem rietumniekiem, kurus pamanām apkārtnē, tā ir vienīgais variants. Citur, ja neskaita divas krietni dārgākās apkārtnes viesnīcas, mums visiem tiek atteikts. Tāpat tai meitenei no Vācijas, tāpat arī britu kungam ar lielo mugursomu. Neesot istabu. Kāds vīrietis gan paskaidro, ka tas nebūt nenozīmē, ka viņiem nav istabu.

Tā parasti tiek atteikts, ja viesnīcas personāls nav gatavs uzņemt ārzemniekus. Tas kopš neilga laika ir kļuvis sarežģītāk, jo katrs viesis, izmantojot internetu, ir jāreģistrē kādā kopējā sistēmā. Cilvēki nemāk to darīt, un daudziem vienkārši nemaz nav interneta.

Vannasistaba mūsu šīs dienas naktsmītnē izskatās tā, it kā tur būtu filmēts kāds no "Zāģiem" ("Saw"). Nekas, ūdens mums ir, gultas mums ir, gulēt var. Rīt jau būsim citur.

...

Aptuveni 40 kilometrus pirms dienas galamērķa, piejūras pilsētas Suratas, Viestura velosipēdam nolūst pedālis.

Ne bez veiklības un pavisam ne ērtā veidā, taču mīties var un uz priekšu ripinām. Viesturs izraujas mums priekšā un pēc pāris kilometriem stājas ceļmalas benzīntankā. Rezerves pedāļu mums nav, bet pagaidu risinājums top tepat uz vietas.

Kā izrādās, pavisam īslaicīgs risinājums, kurš pavisam drīz nolūst nost. Ķibele gan arī notikusi tādā interesantā vietā. Tas ir noticis pirms pilsētas, par kuru mēs zinām, ka tur būs viens no Indijā retajiem Eiropas stila velosipēdu veikaliem ar visa veida velosipēdu rezerves daļām. Par to mēs esam uzzinājuši pirms dažām dienām, tiekoties ar Himanšu. Viņš pazīst veikala īpašnieku. Ja veikals te tiešām būs un tieši tāds kā stāstīts, tas būs pirmais šāda veida veikals, kuru redzēsim Indijā.

Pilsētā jau atkal esam gana agri. Un jau atkal gana ilgu laiku staigājam un braukājam, meklējot naktsmītni. Lielpilsētas slimība izpaužas arī šeit. Bet esam tam gatavi un, atrodot pirmo kaut cik sakarīgo viesnīcu, stājamies uzreiz. Vēl tomēr vajag atrast arī minēto velo veikalu, un dienas karstumā pa pilsētu braukāties nevienam negribas. Viesnīcā atstājam somas un ejam pusdienās. Stacijas ieskrietuvē apēdam līdz šim negaršīgāko picu, Viesturs arī kaut kādu tikpat sliktu kartupeļburgeri. Un kāpēc mēs negājām uz viesnīcas restorānu? Vakarā tur paēdīsim par tikpat nelielām naudām, taču pa smuko un ļoti garšīgi.

Kontrastam ar negaršīgo picu vēlāk apēdu garšīgāko arbūzu savā dzīvē. Nopērku to uzreiz pēc pusdienām, netālu no tās pašas dzelzceļa stacijas. Vīrs tirgo tos pa gabaliņiem un apbērtus ar garšvielām, bet es palūdzu, vai var nopirkt visu. Citur tiek tirgoti tikai mums jau ierastie apelsīni, mosambi un banāni, arbūzu nekur nav. Šķiet, negaidījis šādu jautājumu, vīrietis domā par iespējamo risinājumu. Grib nosvērt, bet nesanāk. Viņam pietrūkst atsvaru, lai varētu nosvērt arbūzu. Līdz ar mazāko no augļiem tas tomēr sanāk. Par nelielo arbūzu es samaksāju 100 rūpijas, taču tā pusstunda baudas, notiesājot saldo augli, ir vairāk nekā vērta.

Bet vēl jau mums ir tā pedāļa problēma. Pēc nelielas pēcpusdienas atpūtas Viesturs ņem manu riteni un brauc meklēt ieteikto veikalu. Atrod arī. Pēc ilgas sarunas ar pārdevēju pat nopērk jaunus pedāļus un vienu klani vecā un sabeigtā vietā. Vārdu cīņa līdz tam esot bijusi pietiekami grūta. Pirmkārt, rādot veco klani un jautājot par jaunu, pārdevējs atsaka. Diemžēl šāda toņa klaņa nav. Štrunts ar krāsu, ka tikai der. Tālāk pārdevējam interesē Viestura velosipēda modelis, tips un vēl šis un tas. “Ka tikai der!” Viesturs atbild. Papildus tam Viesturs vēl nopērk arī velo kājiņu savam un manam ritenim. Kā arī rezervei Shimano pakaļējos zobratus, ja nu izdomājam, ka manam braucamajam atkal noderētu 18 ātrumi. Vai, ja tā neizdomājam, lai ir rezervei. Cena ir ļoti patīkama.

Vakarā visu sastellējam un esam gatavi tālākajam ceļam. Mums ir ieplānots vairāku simtu kilometru brauciens Indijas vidienē, lai apskatītu Elloras klinšu tempļus un alas. Bet tad gan, tad brauksim uz piekrasti. Oi, kā gribas peldēties! Savukārt, decembra beigās uz aptuveni mēnesi plānojam palikt kaut kur pie jūras Goa štatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti