«Karstā ziema»: 22.nodaļa «Ahmedabada»

Velobraucēja Kaspara Misiņa ceļojumu grāmatas "Karstā ziema" pirmpublicējums portālā lsm.lv. Iepriekšējās nodaļas lasāmas sabiedriskā medija ceļojuma sadaļā.

Šo pilsētu kā vienu no saviem galamērķiem mēs izvēlējāmies tikai nepilnu nedēļu pirms došanās uz šejieni. Jā, bijām to ievērojuši kartē, taču ceļš uz tālāk plānoto Mumbaju un Goa bija veicams arī vēl vieglāk, ja šī pilsēta tā arī paliktu tur kartes kreisajā maliņā, nedaudz nost no mūsu ceļa. Tomēr mēs nolēmām, ka apmeklēsim Ahmedabadu un paliksim tur uz dažām dienām, lai iepazītu pilsētu vairāk. Papildus motivators šoreiz ir iespēja satikties ar internetā iepazīto aktīvo indiešu velobraucēju un Indijas apceļotāju Himanšu. Tikai, esot ceļā jau vairāk nekā mēnesi, mēs uzzinājām, ka viņš dzīvo šajā daudzu miljonu pilsētā Indijas rietumos.

Ar vairāk nekā pieciem miljoniem iedzīvotāju - gandrīz vai trijām Latvijām - Ahmedabada ir piektā lielākā Indijas pilsēta. 10 gadus, no 1960.gada līdz 1970.gadam, tā bija Gujarata štata galvaspilsēta, līdz šis statuss tika nodots 23 kilometrus tālāk uz ziemeļiem esošajai Gandhinagarai, kas ir arī kādreizējā Indijas neatkarības kustības vadītāja Mahatmas Gandija dzimtā pilsēta. Lai arī bez galvaspilsētas statusa, pilsēta ir nozīmīgais biznesa un kultūras centrs tuvējā apkārtnē.

2012.gadā laikraksts "The Times of India" nosauca Ahmedabadu par dzīvošanai labāko Indijas pilsētu, bet žurnāls "Forbes" to nosaucis pat par desmitgades straujāk augošo pasaules pilsētu. Taisnība jau vien ir, strauji augošas pilsētas elpu jūtam arī mēs.

Pilsētu sasniedzam agri, vēl pirms pulksten 11, taču līdz centram braucam vēl vairāk nekā stundu. Satiksme ir ļoti aktīva, taču ātra - sastrēgumu nav. Saule jau karsē pilnā sparā, un mēs raiti ripinām tikai uz priekšu. Pilsēta izrādās daudz lielāka nekā mēs to bijām iedomājušies. Tuvojoties centram, izkuļamies cauri cilvēku pārpildītai tirdzniecības ielai un, šķiet, varam teikt, ka esam atbraukuši līdz vajadzīgajai vietai. Viesnīcu izkārtnes ir mums visapkārt. Atrodam vietu ceļa malā, kur nolikt riteņus, un abi ar Unu ejam naktsmītnes meklējumos. Viesturs paliek ar mūsu mantām.

Karstumā un troksnī apstaigājam vairākus desmitus potenciālo vietu. Bieži vien nākas kāpt uz trešo, ceturto stāvu, jo viesnīcas te ir iebūvētas dažnedažādās vietās. Tomēr arī pēc vairāk nekā stundas mums joprojām nav variantu. Vairākumā gadījumu saņemam atbildi, ka šobrīd nav brīvu istabu. Savukārt tajās pāris skaistajās viesnīcās, kur istabas ir, mums nepatīk cena. Bet tajās dažās, kur cena liekas pieņemama, nepieņemama mums liekas pati istaba. Nav ko karsēties, braucam pāri tiltam uz otru pilsētas pusi, atrast kādu vietu pusdienām. Kādu stundu atpūtīsimies vēsākās telpās, bet viesnīcu atradīsim vēlāk. Kā izrādās, vēlāk šajā reizē sanāk gandrīz trīs stundas vēlāk. Nomocījušies ne pa jokam.

...

Šodien esam sarunājuši tikties ar Himanšu. Bet jau no rīta ir skaidrs, ka man šodien vienīgās kustības būs turpat gultā no viena sāna uz otru, un no gultas uz tualeti un atpakaļ. Pagājušajā naktī vairākas stundas nevarēju aizmigt, jutos ļoti noguris. Man sāpēja visas maliņas. Šorīt papildus tam man ir slikta dūša un pirmo reizi Indijā esmu ticis pie caurejas. Katra kustība liek manam vēderam nepatīkami burbuļot. Ēst un dzert negribas. Zinu, ka šādā stāvoklī šķidrums man ir nepieciešams, taču iedzert gan varu tikai pa mazām mutītēm. Tā arī daru.

Atmiņā ataust vakardienas aina ar iespējamo mana vārguma iemeslu. Pulkstenis bija aptuveni četri, Viesturs un Una bija devušies kārtējā viesnīcu apgaitā. Mēs lēnām virzījāmies pa vēl neapgūto upes krastu, ik pa dažiem simtiem metru stājoties un apstaigājot tuvākās naktsmītnes. Es gribēju padzerties kaut ko saldu. Tāpēc devos pie turpat stāvošā ielu tirgotāja un, uzzinot cenu – 20 rūpijas par glāzi, pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu. Skatījos kā līdz ar augļiem iekšā tika iemalti arī ledus gabali. Un tad, brīdi pirms glāzes nonākšanas manās rokās, jaunietis kaut ko uzbēra virsū manai sulai. Sabīstoties no indiešu vēlmes visur un visam uzbērt virsū dažādas garšvielas – man pietika ar iepriekš ēsto arbūzu ar kariju –, es atteicos no šīs glāzes un palūdzu jaunu, bez jebkādām piedevām. Dažas minūtes vēlāk to arī saņēmu un izdzēru. Varbūt nevajadzēja?

Viesturs un Una dodas uz sarunāto tikšanos, bet man šī diena pazūd. Visu dienu noguļu. Blakus sporta dzēriens "Gatorade", ūdens pudele, sausiņi un banāni.

...

Diennakts man ir pazudusi, bet nu jau jūtos labāk. Vēders vēl nepavisam nav kārtībā, bet staigāt varu un tāpēc dodamies vairāku stundu pastaigā pa pilsētu. Raksturīgi lielai un modernai Indijas pilsētai ielās redzam ļoti daudz graustos un teltīs dzīvojošus cilvēkus. Tiek uzskatīts, ka aptuvenais šādu cilvēku skaits Ahmedabadā ir tuvu pusmiljonam. Liekas šausmīgi daudz. Tāpat tas izskatās arī realitātē. Pirmo reizi uz ielām dzīvojošos redzam tik daudz. Turpat pilsētas centrā, autostāvvietā, blakus jaunākajam luksus klases "Audi" guļ cilvēki noskrandušās drēbēs un bez nekā apakšā. Tāpat vien uz asfalta. Paej 50 metrus tālāk un redzi, kā gar sētas malu rindiņā guļ vēl vairāki. Par apmešanās vietām nabadzīgākie izmanto arī autobusu pieturas. Drēbes mazgā upē, bet kaltē uz auklām, kas iekārtas pieturās. Vakaros turpat blakus kurina ugunskuru un gatavo ēst. Neskatoties uz to visu, pilsētā jūtamies tikpat droši, kā visur citur Indijā.

Vakarā izejam vēl vienā īsākā pastaigā, bet rīt plānojam braukt tālāk. Indijas apdzīvotāko pilsētu Mumbaju mēs plānojam izlaist. Aizdomājāmies par šādu iespēju, braucot iekšā Ahmedabadā, bet pārliecību guvām pēc tikšanās ar Himanšu. Viņš, uzzinot par mūsu vēlmi būt tuvāk dabai, ieteica Mumbajai braukt apkārt ar līkumu. Un tās vietā izbraukt cauri vientuļākiem Indijas vidienes apgabaliem tajā pašā štatā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti