«Karstā ziema»: 21.nodaļa «Turpinot ceļu uz Indijas dienvidiem»

Kaspara Misiņa grāmatas "Karstā ziema" 21.nodaļā autors apraksta 18.novembri Indijā un pirmo peldi šajā zemē. Iepriekšējās nodaļas atrodamas sadaļā "Ceļošana".

Kāds šodien ir datums? Kaut kāds novembris. Laikam. Kāda šodien ir diena? Diena, kad mēs braucam ar riteņiem. Kad ir vajadzība zināt precīzāk, skatāmies telefonā. Citādāk dienas neskaitām. Ap saules lēktu mēs ceļamies un dodamies ceļā, bet kādu laiku pirms saulrieta stājamies. Precīzāk mūsu dienas grafiks šobrīd ir aptuveni šāds: ap sešiem ceļamies, ap septiņiem sākam braukt vajadzīgajā virzienā. Dienas galamērķi izvēlamies pēc tā, kā konkrētajā dienā veicas. Ja kilometri ripo raitāk, nobraucam aptuveni 100 kilometrus, ja lēnāk – aptuveni 70 kilometrus. Kartē tam savukārt piemeklējam kādu atbilstošu pilsētu. Kā izskatās, teltī gulēt mums nesanāks. Nav te nekāda idille ar ugunskuru pie telts un mierīgu vakaru. Cilvēki ir visur, un nogurušiem tas ir ļoti traucējošs faktors.

Un tāpat iesākam ceļu arī pēc Puškaras apmeklējuma dienas. Pirmie 20 kilometri mums ir zināmi. Pa šo ceļu mēs braucām uz simtu tempļu pilsētu, taču tālāk jau atkal viss ir jauns. Vienojošais vien ir tas, ka apkārtne saglabājas tikpat tuksnešaina, kā jau ierasts Radžastānas štatā. Un arī kamieļus savā ceļā redzam tikpat daudz. Šejieniešiem kamieļa pajūgs joprojām ir ierasts ģimenes transporta līdzeklis. Bet neizpaliek, protams, arī kamieļu izmantošana kravu pārvadāšanai. Dzīvnieks noder dažnedažādos veidos. Šobrīd mēs jau atpazīstam divas kamieļu šķirnes. Tie ar garākām kājām ir ātrāki, bet zemākie - izturīgāki smagu kravu pārvadāšanai.

Vide mainās pēc pāris dienām, kad mēs tuvojamies pilsētai Udaipūra. Līdzenumu vietā te sākas kalni un braukšana karstajā saulē kļūst fiziski smagāka. Ceļmalas cepumu un tabakas tirgotavas nomaina granīta tirgotavas. Akmens bloku krāvumi pa abām ceļa pusēm vairāku desmitu kilometru garumā. Tepat kalnos tie acīmredzot tiek iegūti, tepat arī apstrādāti un tepat arī realizēti. Brauc tik un meklē sev vajadzīgos celtniecības materiālus, ir no kā izvēlēties. Mēs gan šo iespēju neizmantojam. Pietiek mums ar savu bagāžu, ko vest, flīzes uz mājām no šejienes mēs šoreiz nevedīsim.

...

Saule cepina, nobraukti jau 70 kilometri, bet līdz Udaipūrai palikuši vēl vairāk nekā 30 kilometru. Kalnu slīpums šķiet aug pilnīgi par spīti mums. Jo tuvāk pilsētai mēs tuvojamies, jo stāvāki kļūst ceļi. Līdz braukšanu nomainām ar iešanu. Cik vēl ilgi būs kalni? Cik ilgi? Šādi jautājumi skan mūsu galvās jau kādu laiku. Bet mēs nezinām droši. Kartē izskatās, ka vismaz pēdējiem 10 kilometriem būtu jābūt bez kalniem. Un arī pati pilsēta, kā var saprast no navigācijas, ir ielejā. Neesam vienīgie, kas cīnās par tikšanu uz priekšu. Arī smago mašīnu ātrums te ir ļoti krities. Tas nepārsniedz 10 kilometrus stundā. Secinu to pēc tā, ka, lēnām skrienot ar velosipēdu pie rokas, es varu apdzīt mašīnas. Tas gan nemazina vienu vēlmi apdzīt citus. Un šis skats izskatās nu ļoti komiski. Iedomājieties kalnā braucošu smago ar ātrumu 5 kilometri stundā, kuru apdzen smagais ar ātrumu 6 kilometri stundā. Izskatās gluži kā milžu - bruņurupuča un gliemeža - ātruma sacīkstes. Tikai šeit viss notiek pa īstam. Ilgāku brīdi vēlāk ir arī uzvarētājs.

Ceļā pamanām uz klints veidotu milzīgu uzrakstu "Vodafone". Nofotografējamies pie tā. Un ... un saprotam, ka esam nonākuši kalna virsotnē. Jihūu! Tālākais ceļš tikai uz leju. Ātrums ir labs. Bez problēmām braucam garām arī smagajam ar granīta bloku kravu, kurš uz leju brauc lēnām un prātīgi. Tā kā apdzīšana pa pretējo joslu, lai arī nedaudz nervus kutinoša, ir vajadzīga. Kā vēlāk smejamies, tā tomēr liekas drošāka, nekā šai pat dienā notikusī pirmā tikšanās ar Indijas ziloni. Kravas mašīna ir viena liela kaste, bet zilonim ir snuķis ar kuru tas vicinās. Un arī pats  visu laiku neiet pilnīgi taisnā līnijā. Ziloni uz ceļa respektē visi. Tam neviens netaurē. To mierīgi apbrauc.

Negaidīti garais nobrauciens līdz pašai pilsētai ļauj galā nokļūt jau atkal krietni pirms saulrieta. Atceroties pozitīvo pieredzi Džaipūrā, arī Udaipūras kartē mēģinām saprast, kur šeit varētu būt tas labais rajons ar vislielāko viesnīcu blīvumu. Skatoties "Tripadvisor.com", šķiet, ka īstā vieta būs pats pilsētas centrs, vecpilsēta. To apstiprina arī kādas pilsētas nomales viesnīcas administrators, kad sakām, ka mēs meklējam lētu viesnīcu. Viņš mums pastāsta, ka vecpilsētā bez problēmām atradīsim viesnīcas arī par divas līdz trīs reizes zemāku cenu nekā pilsētas jaunajā daļā, kur atrodamies šobrīd. Braucam tur!

Braucam un priekšā barjeras, bet pie barjerām policija. Braucam pa citu ceļu. Arī slēgts. Stumjamies pa šauru celiņu kalnā, pārguruši un sasvīduši, bet arī te nekā, nevar tikt tālāk. Braucam vēl tālāk un uzzinām, ka šobrīd pilsētas centrālajā daļā tiek laisti tikai gājēji. Stāvam pie nožogojuma, domājam, ko darīt un mūs sauc kāds policists, jautā, ko mēs meklējam. Pastāstam par to, kur gribam tikt, un pēc brīža mūsu priekšā tiek atvērts nožogojums. Varam braukt. Esam nonākuši cilvēku jūrā. Ielās šodiena šķiet ir iznākuši visi pilsētas iedzīvotāji. Mazi un lieli, veci un jauni sēž uz apmalēm, pakāpieniem un arī zemāku māju jumtiem. Apkārt staigā saldumu tirgotāji. Cilvēku blīvums ir vēl lielāks nekā Rīgas centrā, Jaungada naktī, gaidot salūtu. Tiekam šai jūrai cauri un atrodam viesnīcu. Sakot, ka ņemam uzreiz uz trīs dienām, nokaulējam arī cenu līdz ļoti patīkamai.

Pirmais iespaids par pilsētu šoreiz ir izrādījies pilnīgi pareizs. Pilsēta mums patīk, un, izmantojot ļoti labo viesnīcas atrašanās vietu, nākamajā dienā no rīta izstaigājam vecpilsētas mazo ieliņu džungļus. Lielākos no apkārt esošajiem kultūras objektiem ļoti labi redzam arī no savas viesnīcas jumta. Un arī no tādiem leņķiem, par kādiem pārējie pat neaizdomājas. Dienā braucam uz lielveikalu pilsētas modernajā daļā. Tas šoreiz pārsteidz ar vēl nebijušu krāšņumu un daili. Ja ne reklāmu izkārtnes ārpusē, mēs diez vai aizdomātos, ka te ir kāds veikals. Drīzāk mošeja vai prezidenta pils. Ārēji tā ir īsta pils. Un ne mazāk skaista arī iekšēji.

Nākamajā rītā ar Unu kāpjam netālajā kalnā. Pamanīju to iepriekšējā vakarā no mūsu viesnīcas jumta. No kalna virsotnes skats uz pilsētu ir fantastisks. Paskatāmies un braucam lejā ar trošu vagoniņu. Bet savu atpūtu Udaipūrā noslēdzam ar pilnīgi nejauši atrastu itāļu kafejnīcu kādā no daudzajām vecpilsētas šķērsielām. Bulciņas gluži kā Latvijā un piparmētru tēja šobrīd garšo nepārspējami labi.

...

18. novembris, Latvijas dzimšanas diena un īpaša diena arī mūsu velobraucienā.

Šķērsojot kādu tiltu, mēs nevaram beigt skatīties uz ūdeni. Tas ir tīrs ūdens tur lejā? Šī upe tiešām nav piesārņota? Oho! Atstutēju savu braucamo pret tilta margu, Viesturs un Una apstājas 10 metrus tālāk. Izskatās, ka te ir iespējams arī tikt līdz upei. “Skaties, tur pie tiem akmeņiem var tikt pa šo taciņu. Bet tur var mēģināt arī nopeldēties.” saku Viesturam. Ejam pārbaudīt. Una paliek turpat, bet mēs pa aso zāli un akmeņiem lienam lejā. Vēl viens akmens, vēl viens un vēl, un esam lejā. Nav ko ilgi domāt, velku nost šortus un kāpju iekšā. Upes gultne ir akmeņaina. Pēc pāris uzmanīgiem soļiem iegremdējos un appeldu vienu riņķi pa upi. Svešā vietā jūtos neomulīgi, bet ūdens ir tik patīkami vēss! Viesturs dara tāpat. Pirmā pelde Indijā ir notikusi, bet nākamā visdrīzāk būs jūrā.

Pēdējās dienas Rajasthanas štatā mūsu ceļš vijas cauri kalniem. Bet, kur ir kalni, tur gaidām vien jaunus kalnus un vienmuļi tuksnešainus līdzenumus. Tomēr, tuvojoties štata pašām beigām, Indija mūs pārsteidz jau atkal. Vienmuļo līdzenumu vietā ilgas stundas pavadām, braucot cauri oāzēm līdzīgiem kalnu ciematiem. Kādu laiku neredzēts zaļums un palmas te izdaiļo visu apkārtni. Līdz ar gaidītu nobraucienu mēs ieripojam jaunā štatā – Gujaratā. Brauciens lejup ir tik ātrs, ka, koncentrējoties uz ceļu, “Welcome to Gujarat” zīmi pamanu vien tikai ar acs kaktiņu.

Lai vai kā, par to liktu aizdomāties arī apkārtējā vide, kas mainās fantastiskā ātrumā. Un tas šoreiz pat nav mūsu ātrās ripošanas dēļ. Vide ir pilnīgi mainījusies jau nepilnu divu kilometru attālumā no štata robežas. Kalni ir beigušies, tālāk redzami vien nebeidzami līdzenumi. Esam nonākuši Latvijas laukos jūlija vidū. Zaļas pļavas, cik vien tālu sniedzas mūsu skatiens. Viss zied. Šosejas sadalošā josla šoreiz ir ne mazāk krāšņa un dzīva. Uz tās augošie krūmi tieši šobrīd zied visneiedomājamākajās krāsās. Nepārprotami patīkama pārmaiņa pēc vienmuļiem akmeņu un smilšu laukiem.

Jau piemirstais pilnīgais līdzenums priecē kājas. Kilometri ripo raitāk un ar daudz mazāku piepūli. Rīt mēs būsim pilsētā Ahmedabada.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti