«Karstā ziema»: 20.nodaļa «Uz simtu tempļu pilsētu Puškaru»

Grāmatas "Karstā ziema" 20.nodaļa «Uz simtu tempļu pilsētu Puškaru» par riepu caurdurošo Indiju. Citas nodaļas lasāmas sadaļā "Ceļošana".

Par Puškaru mēs uzzinām nedēļu pirms došanās uz turieni indiešu lauku mājā kopā ar jauniepazīto puisi, pētot mūsu Indijas ceļvedi.

“Jums noteikti ir jāapmeklē Puškara! Tā ir ļoti skaista pilsēta ar daudziem tempļiem. Un tā būs jūsu ceļā no Džaipūras tālāk uz dienvidiem,” viņš saka. Tai brīdī atlokām lappusi un liekam grāmatu somā. Vēlāk apskatīsimies, kas tā tāda par pilsētu un cik ļoti būs vai nebūs mūsu ceļā.

Puškara izrādās ir viena no vecākajām Indijas pilsētām, kas joprojām ir dzīva, un par kuru iepriekš bijām dzirdējuši tieši neko. Precīzs tās izveides gads nemaz nav zināms. Par to vēsta vien leģendas. Tūkstoši hindu svētceļnieku šo vienu no vissvētākajām Indijas pilsētām apmeklē ik dienu. Nebūt ne mazākos daudzumos mūsdienās te sastopami arī rietumvalstu tūristi. Un tas ir ietekmējis to, kāda šobrīd ir pilsēta. Viesnīcu izkārtnes, šķiet, nospiedīs viena otru, bet restorānos ir iespējams nopirkt visu, ko vien veģetārieša vēders var vēlēties un vēl vairāk. Piedāvājums ir tāds, ka sev ko garšīgu atradīs arī ikviens rietumnieks. Pilsētas centrālajā daļā atrodas ezers. Šī ezera ūdens tiek uzskatīts par svētu, un tajā mazgājas visi svētceļnieki. Ūdenim iespējams piekļūt pa kādu no 52 gatiem jeb kāpnēm.

Astoņos no rīta esam gatavi braukt uz Puškaru. Tā kā pilsēta nav īsti mūsu ceļā uz Udaipuru, mūsu nākamo lielo galamērķi, esam nolēmuši šo līkumu izbraukt bez bagāžas. Somas atstājam viesnīcā, nepilnus 100 kilometrus no Džaipūras. Vakarā te atgriezīsimies, bet rīt no šejienes turpināsim tālāko ceļu. Līdzi ņemam tikai naudu, telefonus un fotoaparātu.

Braucam mēs pa čābīgu asfalta ceļu, kratāmies, un pēc aptuveni 15 minūšu braukšanas es pie sevis domāju: “Bet mums tak nav līdzi vispār nekā gadījumam, ja kaut kas notiek ar kādu no velosipēdiem. Pat ne maiņas kamera vai vismaz pumpis.”

Vajadzēja man par to vien iedomāties, lai pēc dažām minūtēm es saprastu, ka mana pakaļējā riepa ir tukša. Tā ir pārdurta.

Stikla gabals joprojām ir iekšā. Nu neko darīt, mēs ar Unu ar kājām ejam atpakaļ uz pilsētas pusi, bet Viesturs brauc uz viesnīcu pēc instrumentiem. Labi, ka tas ir noticis tagad, vēl tik tuvu pie pilsētas, nevis pēc, piemēram, 20 kilometriem, kas jau būtu pusceļš. Tad gan būtu sliktāk.

Ātri salīmējam kameru un turpinām ceļu. Kā izrādās, necik daudz vairs nebija palicis arī līdz perfektas kvalitātes asfalta ceļam. Pa šoseju kilometri ripo raitāk un rīta ķibele aizmirstas. Nu gan tikai uz priekšu! Vai arī nē? Prieki nav ilgi. Neilgi pēc ceļmalā pamanītā "McDonalds" restorāna, kuram braucam garām, es atkal sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā ar manu pakaļējo riteni. Kaut kā pārāk labi esmu sācis just katru sīkāko gludā asfalta ceļa rievu. Nu jā, atkal ir noticis tas pats. Bet kas ir vainīgais? Vai atlīmējies pirms nepilnas stundas uzliktais ielāps? Nevar, taču būt, ka ir vēl kāds jauns caurums - nav jau te ar ko pārdurt!

Vaininieks šoreiz ir kāda ceļmalas auga ērkšķis. Sīkais draņķis riepu caurdūris un uztaisījis vēl daudzus sīkus caurumus. Njā, vide te tiešām ir tāda, ka augu ar ērkšķiem netrūkst. Te dur viss un visi.

Un, kā izrādās, no ērkšķiem neaizbēgt pat uz asfalta ceļa. Salīmējam kameru otro reizi. Es kādu brīdi palēkāju uz vienas kājas, mēģinot noraut nost skudru pārņemto sandali. Labojot kameru, biju notupies tieši skudru ceļā. Bet tad gan, tad braucam atkal tālāk. Es ceļu turpinu, nepārtraukti skatoties uz ceļa virsmu. Oi, kā negribas vēl reizi kaut ko kaut kur pārdurt. Brīdī, kad ir izvēle, mēs nolemjam saīsināt ceļu par aptuveni 10 kilometriem un braukt pāri kalniem.

Puškaru sasniedzam dienas karstumā. Mans ritenis joprojām ripo, bet Viesturam no sadursmes ar mašīnu ir tikai nedaudz noskrāpēta kāja. Jā, sanāca arī tāda neliela sadursme mūsu ceļā. Citādi viss ir pilnīgā kārtībā. Arī kalniem dienas karstajā saulē pāri tiekam. Ne tik viegli gan kā mums tas likās, skatoties uz šīm patiešām nelielajām kalnu grēdām un tajās ejošo līkumoto ceļu. Sanāca arī kādu brīdi iet un riteņus stumt, taču nobrauciens pēc tam līdz pašai pilsētai bija tā vērts. Traucoties lejā, vērojām to, cik Indijai neierasti lielu gabalu pirms pilsētas te jau vērojamas viesnīcu reklāmas izkārtnes. Karaliski apartamenti ar bezvadu internetu un baseinu pa labi, karaliski apartamenti pa kreisi un arī pēc 500 metriem.

Tieši vienu mēnesi pēc ierašanās Indijā mēs ieraugām to Indiju, kāda parasti redzama televīzijā un grāmatās. Pilsētas tempļu smailes mūs sveicina jau no krietna gabala.

Pēc brīža tas viss ir mums apkārt. Te sirmi vīri turbānos un ar visu savu iedzīvi paunā pār plecu nav kaut kas vien ik pa laikam redzams, te viņu ir pilnas ielas. Pārsteidz tas, ka daļai galvā ir ari ļoti spilgtu un mūsdienīgu krāsu galvas drānas, piemēram, salātzaļas.

Ātri paēdam, atstājam savus riteņus saslēgtus kādā pagalmā un dodamies pilsētas izpētē. Pa šaurajām, senlaicīgajām un cilvēku pilnajām ieliņām te nekāda braukšana tāpat nesanāk. Sekojam zīmei, kas ved uz svēto Puškaras ezeru, un pēc kādas minūtes jau esam pie tā. Liekas, ka esam nonākuši kaut kādā “nepareizajā” pusē, jo esam vieni.

No visām pusēm ezerā spoguļojas desmiti dažādu tempļu. Vienā pusē sievas mazgā apģērbus un daži mazgājas, bet citā cilvēki vienkārši sēž uz kāpnēm ezera krastos.

Tomēr mūsu vienatne nav ilga. Uztaisām dažas bildes un ejam tālāk gar ezera krastu. Tiekam pavisam netālu. Līdz divi vīri rāda, ka tālāk var iet tikai bez apaviem. Labi, velkam nost sandales un liekam blakus citām. Tomēr nekur tālāk mūs nelaiž. Iedod katram pa ziediņam un aicina nākt tuvāk ūdenim. Una šai brīdī uzvelk atpakaļ sandales, paiet nedaudz nostāk un izvairās no šī uzdevuma, bet mūs abus aizved pie ūdens. Viesturu tālāk, mani tepat tuvāk. Pēc brīža jau kopā ar vīru skaitām mantras. Viņš pasaka, es atkārtoju, viņš pasaka, es atkārtoju un tā dažas minūtes. Man nezināmo valodu kādā brīdī nomaina angļu valoda, un nu skaitāmais turpinās, piesaucot labu biznesu un daudz naudas manai ģimenei, lielu māju un līdzīgus labumus. Bet tad ir jāmaksā. Ārzemnieki var dot arī savu valūtu. Dolāri un eiro būs labi. 10, 20, 50, cik jau katrs var.

Dodu 100 rūpijas. Tas neder. Tas ir par maz lūgšanai par ģimeni. Vajag vismaz 500 rūpijas. Neko tad, ceļos kājās un eju prom. Velku sandales un eju pie Unas.

Nopakaļus dzirdu saucienu: “Te nav nekāda Eiropa. Te ir Indija. Lūgšana nav tikai vienkārši vārdi. Tava karma tagad būs sabojāta.” 

Viesturs atdod kabatā esošās 30 rūpijas, parāda, ka kabatās vairāk nekā nav un tiek prom. Vīrs gan prasījis vismaz 100 rūpijas. Tik daudz cilvēki parasti dod. Ar nedaudz nepatīkamu iekšējo sajūtu dodamies tālāk, prom no svētā ezera.

Senatnīgums te šaurajās ieliņās ir redzams ik uz soļa. Vairākumam māju šķiet ir vismaz pa vairākiem simtiem gadu. Un tikpat vecas izskatās arī ielu ēdienu gatavošanas metodes. Vīrieši sēž logu ailēs bez logiem un milzu pannās uz atvērtas uguns kaut ko cep un sautē. Skaties un brīnies. Ātri apstaigājam pilsētas centrālo daļu un neilgi pēc pulksten trijiem sākam braucienu atpakaļ. Ceļš ir pietiekami tāls, bet pēc saulrieta laiks var būt nepatīkami vēss, tāpēc ir jābrauc laicīgi. Šoreiz ripinām pa mierīgo un garāko ceļu, izvairoties no vajadzības braukt pāri kalniem un tāpat arī no vajadzības šķērsot pilsētu, kur Viesturu šodien aizskāra kāda mašīna. Neilgi pēc saulrieta nonākot atpakaļ viesnīcā, ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu izvēle bija pareiza. Brauciens pa ieleju, kuru no abām pusēm ieskauj kalni, bija daudz patīkamāks un mierīgāks nekā pirms tam veiktais brauciens tikai pa šoseju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti