2012.gada vasarā mēs ar Unu devāmies savā pirmajā ārzemju ceļojumā uz Portugāli caur Itāliju, pavadot tur divas dienas. Pietiekami bijām dzirdējuši citu stāstus par lētajiem lidojumiem uz dažādām Eiropas valstīm, nu nolēmām to izmēģināt arī paši. Ne bez domām par to, vai tikai kaut ko paši nesačakarēsim, pirmo reizi dzīvē pērkot aviobiļetes un rezervējot dzīvokli ārzemēs, mēs tomēr nepadevāmies, visu izdarījām un ceļojumā aizbraucām. Pirmā pieredze ārzemēs vieniem pašiem nu bija iegūta. Āķis bija lūpā.
Jau dodoties ceļojumā uz Portugāli, mūsu galvās bija radusies ideja par to, ka kaut kad tuvākajā nākotnē mūs varētu interesēt iespēja padzīvot kādu laiku ārzemēs. Bijām par to dažas reizes runājušies. Ne tāpēc, ka Latvijā mums kaut kas būtu slikti. Bet tāpēc, lai gūtu jaunu pieredzi. Lai paskatītos, kā cilvēki dzīvo citur. Un pozitīvā pieredze ar pirmo ārzemju braucienu šīs domas tikai vēl vairāk pastiprināja. Mums bija skaidrs - tas nav nekas nereāls, tā dara daudzi. Mums vajag tik vien, kā izdomāt, kad un ko gribam darīt, un rīkoties.
Lai ideja nepaliktu tikai kā ideja, bez īpašas domāšanas nolēmām arī par tās realizācijas aptuveno laiku - nākamā gada vasara vai rudens jeb aptuveni pēc viena gada. Domājot arī par to, lai Unai, sākot strādāt tikko pēc bakalaura grāda iegūšanas, būtu jau viena gada darba pieredze. Tā teikt, nākotnē gan jau noderēs. Un laiks turpināja savu ritumu.
Augustā, piekrītot pilnīgi negaidītajam piedāvājumam, abi ar Unu devāmies uz interneta un tehnoloģiju konferenci Berlīnē, bet jau mēnesi vēlāk kopā ar manu brāli Viesturu un māsu Lieni pirkām aviobiļetes gada nogalei uz Stambulu, lai Jauno gadu sagaidītu savādāk nekā citus. Savukārt, tuvojoties pašai gada nogalei, mums bija skaidrs, ka pavasarī gribam doties uz Spāniju, lai tur veiktu kādu gabalu no slavenā Santjago ceļa. Lieki teikt, ka ceļošana mūs bija aizrāvusi. Galvenais, ka nu bijām sapratuši, cik tā visa padarīšana ir reāla un izdarāma ikvienam, arī bez milzu naudas ieguldījumiem.
Ar arvien augošo interesi par ceļošanu, mēs tomēr ilgu laiku bijām bez konkrēta plāna, kas tad būs tā mūsu lielā ārzemju pieredze? Kur mēs brauksim un ko mēs darīsim? Tā kā nevienā brīdī mums nebija domu vienkārši par peļņu, tad ātri vien bijām sākuši interesēties par brīvprātīgo darbu un tamlīdzīgām pieredzes gūšanas iespējām. Lasījām par citu pieredzi tā saucamajās palīdzības apmaiņas programmās, kad par dažu stundu darbu tu saņem bezmaksas naktsmājas un ēdienu. Lasīts tika daudz, un iespēju dažādība nekādi neveicināja īstās atbildes meklējumus.
Visi šie citu pieredzes stāsti internetā un ārpus tā mums radīja nopietnu interesi par Āziju, par Indiju. Un, lai arī kādus nākotnes plānus mēs vēl apdomājām, Indija bija tajos visos. Vismaz kā valsts, kur kādu mēnesi padzīvot un paceļot. Tā mūs interesēja galvenokārt tāpēc, ka ir tik liela, tik ļoti savādāka un tāpat arī lēta valsts.
Pienāca 2013.gada aprīļa beigas, un mēs nu jau piecatā - es, Una, mans brālis, mamma un vēl vidusskolas draugs Edgars, devāmies uz Spāniju. Arī šoreiz ceļojuma gatavošanās procesā bija daudz nezināmo, kas sākotnēji gandrīz vai lika atteikties no domas par šo piedzīvojumu vispār, taču, nepadodoties un realizējot ideju, atkal tika gūta jauna un neatsverama pieredze. Smaidu, atceroties to, ar kādu sparu un kā ar mammu skriešus veicām kilometrus pa kalnu takām pēc iepriekš tai pašā dienā ar kājām un ar smagu mugursomu plecos pieveiktiem 30 kilometriem. Un kas par prieku bija redzot, ka "Coca Cola" automāts pilnīgajā nekurienē, karstajai saulei cepinot mūsu miesas, izripināja pudeli ar auksto dzērienu. Un nakšņošana katru dienu citā vietā. Šīs atmiņas vienmēr paliks ar mums.
Un tad jau bija maijs. Ko darām? Kur braucam? Kā tas notiks? Cik ilgi būsim prom? Mums joprojām nebija atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem. Nekādus naudas uzkrājumus arī nebijām veidojuši. Līdz vienā dienā es jautāju Unai: "Braucam apkārt Indijai ar velosipēdiem? Tie būs vairāki tūkstoši kilometru, kurus mēs varētu braukt kādus 3-4 mēnešus. Sākt varam ap septembri vai oktobri, kad tur būs beigusies lietus sezona." Un sekoja Unas atbilde: "Ok".
Velosipēds kā iespējamais pārvietošanās līdzeklis ilgākā ceļojumā mani ieinteresēja Spānijā. Lai arī kājāmgājēji joprojām ir krietnā vairākumā, daudzos Santjago ceļa velobraucējus nevar nepamanīt. Savukārt citu pieredzes stāsti jau atkal bija tas, kas vēl vairāk pārliecināja, ka šī ir ļoti laba izvēle. Ceļojot ar velosipēdu, ir iespējams būt krietni ciešākā saskarsmē ar apkārtējiem cilvēkiem un vēl vairāk uzzināt par vietējo kultūru. Tāpat arī tas ļauj redzēt to, kas autobusā vai vilcienā būtu vien viena mirkļa ainava. Šai pašā laikā uzzināju, ka cilvēki ar velosipēdiem dodas arī braucienos apkārt pasaulei, ceļā pavadot krietnu laiku - līdz četriem un vairāk gadiem, taču tērējot nebūt ne kosmiskas naudas summas. Un tā - brauciens tāpat vien, paļaujoties uz veiksmi un mūsu veselo saprātu, iztiekot tikai ar to, kas ir, nevis jau sākotnēji braucot strādāt, kļuva par mūsu plānoto ceļošanas veidu. Kā vēlāk teica viens mans draugs: “Jūs gan viegli dzīvojat!”
Vasarā, vēl audzējot ceļošanas pieredzi, pirmo reizi apmeklējām arī kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju. Nopirku jaunu, lētu un vienkāršu velosipēdu par mazāk nekā 100 eiro. Savējo biju tieši pavasarī pārdevis. Un sarunājām trešo līdzbraucēju - manu brāli Viesturu. Iepriekš, vienkārši runājoties par iespējamu braukšanu kaut kad un uz kaut kurieni, viņš šaubījās. Šoreiz, runājot jau par konkrētu plānu, viņš piekrita avantūrai jau tajā pašā dienā.
Vasara bija gandrīz vidū, un mēs sākām plāna realizāciju.
