«Karstā ziema»: 19.nodaļa «Uz Jaipur»

Ceļojumgrāmatas "Karstā ziema" 19.nodaļa «Uz Jaipur» par vairāku dienu velopārbraucienu uz lielpilsētu. Grāmatas citas nodaļas lasāmas portāla lsm.lv sadaļā "Ceļošana".

Dienas plāns ir braukt tik daudz, cik sanāks. Vakara plāns ir nakšņot teltī. Jau rīta pusē mēs iebraucam Indijas rietumu štatā Rajasthan, kura krietnu daļu aizņem un klimatu ietekmē Tara tuksnesis, reizēm saukts par Lielo Indijas tuksnesi. Tara tuksnesis atrodas uz Indijas un Pakistānas robežas.

Tas ir pasaulē apdzīvotākais tuksnesis. Lai arī bez smilšu kalniem fonā, mēs to sajūtam jau pavisam drīz.

Beidzas perfektais asfalta ceļš, pie kura pēdējo nedēļu laikā tik ļoti bijām pieraduši. Labā ziņa ir tāda, ka šī izmaiņa ir īslaicīga. Pilnīgi mainījusies ir apkārtējā vide. Visapkārt nu ir vēl lielāks tukšums. Zeme ir smilšaina, gluži vai kā pludmalē, bet attālums starp benzīntankiem, kā redzams Viestura navigācijā, ir vismaz daži desmiti kilometru iepriekš ierasto trīs līdz piecu kilometru vietā. Līdz ar to ir skaidrs, ka arī par ūdeni tagad ir jādomā daudz nopietnāk. Nevarēsim uzpildīt, kad vien gribēsim. Jau ilgāku laiku mēs to uzpildām tieši benzīntankos no dzeramā ūdens krāniem. Dažviet ir redzams, ka tās ir speciālas ūdens attīrīšanas sistēmas, citviet tās ir vienkāršas ūdens mučeles, reizēm arī krāns no sienas. Tpfu, tpfu, tpfu, dzeram un viss ir kārtībā. Pie visa labā pierod, tāpēc arī par ūdeni vairs neceļas roka maksāt naudu. Kā tad maksāsi, ja tik bieži tas ir pieejams par velti. Novērots jau iepriekšējās dienās, bet tagad īpaši pamanāms ir tas, ka gandrīz vai vispār pazuduši arī uzraksti ar latīņu burtiem. Ne vairs “hotel”, ne “restaurant”.

Līdz ar attālākiem lauku reģioniem augusi apkārtējo interese par mums. Tā vairs nav “Nofotografējamies! Man būs bilde, ko ielikt Facebook” interese.

Te cilvēki vienkārši skatās, daži sveicinās. Un, kad ir iespēja, bez kautrēšanās nāk klāt un pēta mūs un mūsu braucamos tuvāk.

To novērojam arī kādā mazā pilsētiņā, kur piestājam, lai nopirktu apelsīnus. Es pāreju pāri ielai, nopērku apelsīnus, bet, apgriežoties apkārt, redzu, ka Viesturu un Unu jau ielenc vairāku desmitu cilvēku pūlis. Visi stāv apkārt un vienkārši skatās. Papildus tam, salīdzinot ar lielpilsētām, ne te, ne arī tuvējā apkārtnē neredzam gandrīz nevienu ubagojošo. Tā kā vides nomaiņa ir jūtama arī šādā veidā.

Tuvojoties saulrieta laikam meklējam, kur paēst vēl gaismā. Tā kā nakšņot joprojām plānojam teltī, laika vairs nav daudz. Pilsētā visi uzraksti ir mums nesaprotamā valodā un līdz ar to ēstuvi jau pilsētas nomalē atrodu pavisam nejauši. Nelielā, piepīpētā telpa nepārliecina. Un mēs braucam atpakaļ otrā virzienā pāri pilsētai, ar domu, ka kaut ko noteikti esam palaiduši garām. Šai brīdī mums ļoti palīdz šīs pat pirmās ēstuves darbinieks. Ar motorolleri braucot pa priekšu un parādot, kā viņš saka, pilsētas labāko restorānu. Labākais restorāns vai nē, bet mums te sanāk vilties. Izvēle ir maza, ir tikai mums pavisam nezināmi ēdieni, porcijas ir mazas un tāpēc vēderi mums paliek tukši. Bet laika nu ir vēl mazāk. Tāpēc, neko daudz vairāk nedomājot, ceļmalā pērkam augļus un braucam ārā no pilsētas, meklēt vietu mūsu teltij.

Dažus kilometrus pēc pilsētas braucam nost no šosejas un pēc brīža stumjam velosipēdus pa smilšaino lauku.

Stumjam ātri, lai mūs nepamana kaut kur tuvumā noteikti esošie cilvēki. Viņi te ir visur.

Atrodam kādu lielu krūmu un stājamies. Saule norietējusi, bet gaisma vēl nedaudz ir, un mēs ceļam telti. Šķiet neviens mūs nav pamanījis. Kā tad – esam vēl tikko teltī ielikuši savas mantas, kad pamanām cilvēkus. Viņi ir divi. Viņi vēro mūs no aptuveni 100 metru attāluma. Stāv un nekustas. Līdz iemirdzas lukturis, pavisam knaps un nebūt ne salīdzināms ar mūsējiem gaismekļiem. “Varbūt uzspīdināt viņiem ar lukturi? Varbūt aizies?”, klusām saka Viesturs. Nezinām, ko darīt, tāpēc gaidām, ko viņi darīs.

Viņi nāk mūsu virzienā. Kā izrādās, nevis divi, bet četri. Paejam ar Viesturu pāris soļus tuvāk un gaidām, kas nu būs. Satraukums. Bet tad vīri ir tuvumā un viens, sniedzot man roku, saka: “Tie esat jūs! Mēs satikāmies uz ceļa pirms pusstundas. Un, es jau domāju, kas te naktī staigā pa manu lauku.”

Re kā, mēs domājām, ka šis ir vienkārši smilšains lauks, bet tas, kā izrādās, ir šī vīra tīrums.

Bet, savukārt, viņš pats bija viens no tiem daudzajiem un patiesībā jau piemirstajiem, ar kuru sveicinājāmies ceļā. Pastāstām par savu nolūku palikt te tikai uz vienu nakti, lai jau rīt no rīta dotos tālāk, un saņemam aicinājumu celt telti pie viņa mājas. Tur būšot drošāk. Taču, ja gribam, varam palikt arī tepat. Brīdi padomājam par negaidīto piedāvājumu un nolemjam palikt tepat, jo tikko jau esam pabeiguši iekārtošanos. Apmaināmies telefona numuriem un tiekam aicināti zvanīt uzreiz, ja nu kāds naktī mūs traucēs. Ja nu kas, mājas nav tālu, bet viņa strādnieki, kas arī var palīdzēt, dzīvo tepat blakām.

Vīri aiziet, bet mēs guļamies un uzreiz aizmiegam. Zvana mans telefons. Zvana šis pats mūsu šī vakara indiešu draugs. Jautā, vai nevajag atvest ūdeni vai ēdienu, aizmirsis par to pajautāt pirms tam. Pasaku paldies par rūpēm, bet atsaku, jo mēs jau guļam. Šoreiz gan ne uz pārāk ilgu laiku.

Jau atkal tāpat kā iepriekšējās teltī nakšņošanas reizēs – ārā kāds spīdina ar lukturīti. Guļam un neceļamies, nerunājam. Zem galvas nolikto bikšu kabatā atrodu savu nazi. Gaidām, kas būs. Gaismas nāk tuvāk. Ir dzirdamas cilvēku balsis. Līdz viens no viņiem ir piegājis pilnīgi klāt un sāk kustināt mūsu telti. “EJIET PROM!”, sauc Viesturs. Klusums. Pēc brīža viens no viņiem sauc mūs ārā. Viesturs neceļoties sauc vēlreiz: “NEKUR MĒS NEIESIM. EJIET PROM VAI ARĪ MĒS ZVANĀM ZEMES ĪPAŠNIEKAM!”. Viņi aiziet.

Un pēc brīža jau atkal mēs aizmiegam.

Es pamostos pirms saullēkta. Dzirdu, ka apkārt kāds staigā. Ārā ir gaišs un pa telts šķirbu redzu, ka skaņa ir no apkārt staigājošajām govīm. Ārā ir vēss, liekas ap +10 grādiem, bet mēs telti, kā jau karstā laikā, esam uztaisījuši bez ārējā pārklāja. Uz vietas palikt šobrīd mums ne vien nav vajadzības, no ēdamā palikuši vien daži banāni un ābols, bet nav arī gribēšanas. Ir pārāk auksti. Tāpēc apģērbušies siltāk un laižamies ceļā.

Stundas brauciena laikā viss mainās. Līdz ar saullēktu gaiss kļūst siltāks ar katru minūti, līdz ar to drīz vien jau savas siltās drēbes varam likt nost. Pirms astoņiem sasniedzam šīs dienas pirmo ceļmalas veikalu, pavisam nelielu un necilu, taču mums der jebkas, kur var dabūt kaut ko ēdamu. Apskatos visu piedāvājumu un saprotu, ka mums der tikai limonāde un cepumi. Dažādībai paņemtu vēl veselu lentu ar mazajām, piecu rūpiju čipsu pakām. Nekā barojošāka te nav. Tikai tabaka, zobu pasta un šampūns.

Vieni no cepumiem izrādās ar divus gadus beigušos derīguma termiņu. Tā ir tā paciņa, kuru pamanīju vienu vienīgo visā lielajā cepumu krāvumā.

Tie bija vienīgie cepumi ar pildījumu. Limonāde arī izrādās ne pirmā svaiguma, ar dažus mēnešus beigušos derīguma termiņu un savādu garšu. Bet viss tik un tā pazūd mūsu vēderos. Nosmejam, ka, ja būs slikti, zināsim no kā.

Šodien Indijā ir nozīmīga svētku diena - Diwali noslēguma diena. Tie ir vieni no svarīgākajiem gada svētkiem hinduismā, kas simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu, labā uzvaru pār ļauno, ticības uzvaru pār izmisumu un tā tālāk. Gatavošanās svētkiem parasti aizņem aptuveni piecas dienas. Šajā laikā cilvēki tīra un dekorē savas mājas. Dekorēšanai ļoti bieži tiek izmantotas lampiņas, kuras mēs zinām kā eglīšu lampiņas. Līdz ar to rezultātā krāšņākās mājas izskatās gluži vai kā amerikāņu filmās par Ziemassvētku laiku. Redzēt tādas var jau pa krietnu gabalu. Kā novērojam mēs, svētkos ļoti daudz tiek ēsti saldumi. Šobrīd liekas, ka pilnīgi visi ir mainījuši sava veikala asortimentu uz saldumiem. Tādi, tādi un vēl viss visādi indiešu saldumi tiek tirgoti gandrīz vai visur, kur mēs šodien braucam garām. Vienā vietā nopērkam šos saldumus arī sev enerģijai, taču apēst varam vien pa dažiem gabaliem. Tie ir tik saldi. Tik saldi, brr.

Tomēr, braucot visi domājam par vienu, kur lai paēd kārtīgāk? Ceram, ka sanāks to izdarīt nākošajā pilsētiņā Churu. Skatoties kartē, esam sev to piefiksējuši un iedomājamies kā diezgan lielu pilsētai ar līdz ar to diezgan plašām pusdienošanas iespējām. Tur pilnīgi noteikti ir jābūt kaut kam vairāk par mazajām ceļmalas bodītēm.

Pilsēta izrādās gluži kā oāze tuksnesī. Pirmkārt, jau ceļš te ir ļoti labs. Ne tā kā daudzās iepriekšējās pilsētiņās, kur lielisko šoseju pilsētā parasti nomainīja pilnīgas smilšu un akmeņu šausmas. Ceļš te nav asfaltēts, tas ir veidots no betona plāksnēm, bet tik un tā ļoti kvalitatīvs. Otrkārt, satiksme ir pavisam mierīga. Treškārt, arī cilvēku te ir maz. Un vispār te ir sajūta, ka neesam vairs nemaz Indijā. Uz zemes pat īsti atkritumus nemana. Uzzinām no vietējiem, kur var paēst, un braucam cauri visai pilsētai uz kādas viesnīcas restorānu.

Restorāns ir ļoti liels un skaists. Viesnīca, kuras pirmajā stāvā tas ir, atgādina milzīgu pili. Tomēr, kā saka, neskati vīru pēc cepures. Priecājoties par gaidāmo plašo izvēli, ejam iekšā. Par cenām īpaši neuztraucamies, jo zinām, ka Indijā to atšķirība starp dažāda līmeņa ēstuvēm ir ļoti minimāla, ja precīzāk tie var būt 10 – 30 centi uz vienu, divu eiro cenām par ēdienu. Nav nekādi 50, 100 vai vairāk procenti. Bet ēdienu izvēle te izrādās ļoti maza un papildus tam viesmīlis nemaz nesaprot angļu valodu. Un šķiet arī, ka viņam nemaz neinteresē, ka mēs te esam. Ēdienkartes dabūjam, bet pasūtīt ēdienu nevaram, jo nav kam jautāt. Neviens pie mums nenāk. Un arī tad, kad beidzot pienāk, steidzas ātrāk prom. Varbūt viņš vienlaicīgi ir arī pavārs? Nezinu. Abi ar Unu pēc ilgākas gaidīšanas dabūjam to, ko gribam – frī kartupeļus un dārzeņus. Viesturam neveicas. Ēdienkarte te ir tikai angļu valodā, taču ar pirkstu rādīto un vārdos saukto “macaroni” viesmīlis pēc krietnas virsū skatīšanās izburto kā “mushrooms?”. Nē, sēņu viņiem neesot. Tā kā šis ir jau trešais ēdiens, kuru viņš mēģina pasūtīt un ar kuru nekas neizdodas, Viesturs nomet ēdienkarti uz galda un neko nepasūta. Tā nu Viestura vēderā šoreiz nonāk vien mūsu neapēstie sīpoli.

Ārā ir palicis vēl karstāks. Pulkstenis ir viens, karstākās saules laiks. Tomēr, mēs braucam tik tālāk. Mūsu uzmanību pēc stundas braukšanas piesaista kāda ceļmalas viesnīca. Viesnīca kā viesnīca, taču tas uzraksts “Peldbaseins”. Vai tiešām mēs šeit tuksnešainajā Radžastānā tiksim baseinā? Tā dēļ esam gatavi stāties tepat nekurienē, un vakariņās iztikt ar to, kas jau šeit būs nopērkams. Ejam iekšā uzzināt par nakšņošanas iespējām. Vīrieši angliski nerunā necik un arī skaitļus raksta ne tā kā mēs. Neko nesaprotam, bet ar zīmēm tiekam tik tālu, ka ieraugām pieejamās istabas. Abas ir mazas, tikai nedaudz lielākas par iekšā esošo gultu, un abās pa zemi rāpo skudras. Aizeju līdz baseinam. Tas šobrīd tiek pildīts ar ūdeni.

Bet mēs jau vēl nezinām cenu. Stāvam, stāvam un es izdomāju jaunu metodi kā jautāt par cenu. Rādu ar pirkstu istabas virzienā un uz galda lieku naudu. 100 rūpijas, 200 rūpijas, 300 rūpijas, ... Tieku apturēts pie 500 rūpijām. Hmm, lēti, bet tās skudras ... Kamēr mēs vēl domājam, mums tiek parādīts, ka šī summa ir par to mazāko istabu, lielākā būšot dārgāk. Oi, ja jau tā, tad nu gan mēs braucam tālāk. Par 500 rūpijām vēl varētu arī palikt istabā ar skudrām, bet vairāk tas noteikti nav tā vērts. Pat ne ar baseinu pagalmā. Kaut gan, kas to lai zina, vai baseins vispār būtu pieejams peldēšanai.

Nākamo pilsētu sasniedzam laicīgi, kas mūsu gadījumā nozīmē paspēt vēl krietni pirms saulrieta. Ejam uz pirms tam jau atkal "Tripadvisor.com" atrasto viesnīcu. Izskatās normāli, bet par dārgu. Brīdi vēlāk uzzinām, ka tā ir aptuveni trīs reizes dārgāka nekā tā, kuru mums iesaka kāds uz ielas uzrunātais vietējais. Lieki teikt, ka izvēlamies otro variantu. Pirmajā gadījumā glaunajā mājā mēs būtu iespiesti mazā istabiņā ar skatu uz izgāztuvi, taču tagad mēs nakšņojām plašā istabā pilsētas centrā ar iespēju velosipēdus atstāt slēgtā pagalmā. Ko gan vairāk var vēlēties?

Varētu vēl vēlēties arī paēst. Viesturs saka, ka ar rīta cepumiem, dienā apēstajiem pāris indiešu saldumiem un sīpoliem pusdienās esot par maz. Mēs piekrītam. Un visi kopā ejam meklēt vakariņu vietu. Neveiksmīgi. Pilsētā visi jau svin. Restorāni ir slēgti, bet uz ielas nopērkami vien tie paši indiešu saldumi, cepumi un augļi. Kopā ar kolu un čipsiem tās ir mūsu šīs dienas vakariņas. Izņemot indiešu saldumus. Tos vairāk nepērkam, jo tāpat jau ar šobrīd nopirktajiem eļļainajiem un super saldajiem brīnumiem mums pietiks vēl kādam laikam. Varbūt pat uz visiem laikiem. Brrriesmīgi saldi un ar to eļļaino piegaršu, brr.

Vēlāk gaidām vakara salūtu, bet arī neveiksmīgi. Raķetes neviens nešauj, visi spridzina "bombačkas". Bākš, būkš, babāc, būkš, bākš, ... Nav interesanti.

Skaņa gan brīžiem ir tāda, ka liekas, ka ārā ir uzspridzināta mašīna. Skaļums, savukārt, pirmo reizi ir tāds, ka arī es iemigšanai ausīs ielieku austiņas.

Neviens nav uzlicis modinātāju? Nav gan. Pamostamies 8:30. Nav jau nekas traks, ja vien neņem vērā, ka tas nozīmē par kādu stundu vairāk izbaudīt lielo karstumu un sauli. Vairs jau neko. Ēdam svētku vakariņu pārpalikumu - cepumus ar cepumiem un cepumiem, uzkožot cepumus. Dienas plāns tā kā būtu skaidrs. Ja gribam divu dienu laikā tikt līdz Jaipur, tad šodien ir jānobrauc vismaz puse no ceļa jeb vismaz 80 kilometri.

Pēcsvētku dienas un valsts brīvdienas atmosfēra Indijā ir tāda pat kā Latvijā. Pilsētas ielas un arī tālākie ceļi ir tukši, krietna daļa veikalu ir slēgti, bet cilvēkus redz krietni mazāk nekā parastā darba dienā. Lai jau viņi atpūšas, mēs arī drīz atpūtīsimies. Vēl tikai 160 kilometri un būsim Džaipūrā, kur plānojam palikt vismaz uz kādām trim dienām. Ar tādām domām par tuvojošos atpūtu kilometri ripo samērā viegli. Ja vien vēl varētu arī kārtīgi paēst.

Pamanām kādu ēstuvi un stājamies. Nevienam no mums vairs nav svarīgi, ka tā tāpat kā visas pārējās pēdējās dienās redzētās ir veģetārā ieskrietuve. Ir gaļa vai nav gaļa, vienalga, ka tikai var kārtīgi paēst. Kaut vai sviestmaizes. Bet varbūt pat rīsus ar dārzeņiem? Ēdienkartē redzam – kūka, kūka, kūka, kūka, kūka, kūka, veģetārā pica, kūka, kūka, veģetārais hotdogs, veģetārā sviestmaize, kūka, kūka, kūka. Brr, nekādus saldumus! 10 minūšu gaidīšana un mums tiek pasniegtas sviestmaizes un pica. Ņamm, pica izrādās pat ļoti, ļoti laba. Ar garšīgu maizi un kārtīgu garšīga siera kārtu. Ja godīgi, negaidījām, ka pica te varētu būt arī garšīga. Bet izrādījās, ka var gan. Maza un lēta, bet garšīga. Es apēdu vēl divus saldējumus. Un nu atkal sajūtamies spēka pilni. Mēs tiksim līdz Džaipūrai rīt, arī šajā tik karstajā laikā! Tiksim!

Pulkstenis ir pieci, un sākam vairāk skatīties pa ceļa malām. Saulriets tuvojas un ir jāatrod vieta teltij. Visapkārt ir mājas un līdz ar to sākam domāt par iespēju iet un prasīt atļauju gulēt kādā pagalmā. Tomēr, es nolemju izmēģināt kādu vēl līdz šim nemēģinātu taktiku. Kā nekā iepriekšējās nakšņošanas teltī mums nebija diez ko mierīgas. Nākamajam cilvēkam, kurš brauks mums garām un prasīs, kas esam, kur braucam, es paprasīšu par iespēju palikt pie šī cilvēka. Sliktākt no tā noteikti nepaliks.

Nepaiet ne piecas minūtes, kad ir klāt pirmais kandidāts. Viņš brauc ar motociklu, bet aizmugurē, kā uzzinām vēlāk, sēž viņa draugs. Puisis rāda man ar roku, lai es stājos malā. Standarta jautājuma - no kurienes esat un kur braucat - vietā viņš grib parunāties vairāk. Viņš runā labā angļu valodā. Un pēc neilgas sarunas es viņam saku:

“Mēs šobrīd meklējam naktsmājas. Kur tu dzīvo? Varbūt varam palikt pie tavas mājas? Mums ir telts.”

Neliels apjukums, bet tad viņš saka: “Es pajautāšu mammai.”

Zvans mammai, apstiprinājums ir saņemts, un mēs varam sekot motociklam. Vecāku māja ir tepat pāris kilometru attālumā. Viņš pats tur uzturas tikai ik pa laikam, arī šobrīd svētku brīvdienu laikā, bet pārējā laikā dzīvo kādu gabalu tālāk, netālu no sev piederošās privātās skolas.

Griežamies nost no šosejas. Braucam cauri tunelim. No nez kurienes te tek ūdens, un ceļš ir dubļains. Tālāk dziļas smiltis un vēl pēc minūtes bedrains zemes ceļš. Pēc nobraukta kilometra un attālinoties no citām mājām, es sāku šaubīties. Kur es mūs visus esmu atvedis? Apkārt jau sāk palikt tumšāks, bet mēs esam kaut kādā nekurienē, divu nepazīstamu cilvēku pavadībā.

Mirkli vēlāk sēžam indiešu lauksaimnieku mājas pagalmā, dzeram tēju un runājamies par Indiju un Latviju.

Ar vienu aci skatos uz sievieti, kas kāpj piemājas kokā. Viņai rokā ir mačete. “Ko viņa darīs?”, domāju pie sevis, bet pēc brīža, kad zemē sāk krist zari, pajautāju par to arī skaļi. Man pastāsta, ka zari ir mājdzīvniekiem, govīm un bifeļiem, barībai. Zāle te ir ļoti knapa, bet šobrīd vēl papildus visam ir sausās sezonas vidus, tāpēc cilvēki ir iemācījušies labāk izmantot to, ko daba viņiem dod. Sausajai videi atbilstoša te ir arī lauksaimniecības kultūru izvēle. Tiek audzēts viss tas, kam ūdens ir nepieciešams pavisam minimāli. Bet, neskatoties uz to, ka gadalaiki te būtībā ir tikai divi - karstais un slapjais, kurš arī ir karsts - raža tāpat kā Latvijā tiek novākta tikai vienu reizi gadā.

Satumstot mājā noliekam savas mantas un dodamies iepazīties ar pārējiem. Ak, šī indiešu ģimeņu kopā būšana. Simts metrus tālāk dzīvo vieni radi un divsimt metrus tālāk vēl citi. Uz puiša onkuļa mājas lieveņa nosēžam aptuveni stundu. Graužam apceptus zemesriekstus, dzeram tēju un runājam. Galvenokārt saruna ir starp mums un mūsu labvēli, taču viņš ik pa laikam tulko arī pārējo vīru uzdotos jautājumus. Runājamies tāpat vien par visu ko un par neko. Šīs mājas sievietes neredzam, bet iepriekšējā mājā viņas visas bija aizņemtas ar darbiem. Sākumā vienīgi ar mums atnāca sasveicināties mājas saimniece. Kā sveiciena zīme uz mūsu pierēm tika uzspiests sarkanas krāsas punktiņš.

Vēlāk pirmajā mājā paēdam vakariņas, un mums tiek parādīta atsevišķa istaba. Ap deviņiem vakarā liekamies gulēt. Rīt priekšā garš un karsts brauciens. Šodien gaisa temperatūra esot bijusi ap +36 grādiem. Nav brīnums, ka bija tik ļoti karsti.

...

Jaipur sasniedzam agrā pēcpusdienā. Riņķojam pa pilsētu, meklējot noskatīto viesnīcu. Kopā ar vietējiem lienam zem vilciena sliedes norobežojošajām barjerām, lai tiktu pāri sliedēm. Nobraucam daudzus, daudzus kilometrus pa pārpilnajām lielpilsētas ielām un saprotam, ka mēs meklējam nepareizu adresi. Nav brīnums, ka neviens no vietējiem neko nezin par viesnīcu, par kuru jautājam. Tā izrādās vietā, kur mēs bijām jau pirms divām stundām.

Džaipūrā jau atkal visi runā angliski. Ir tūristi, kurus nemanījām jau vismaz pēdējos 500 kilometrus. Ir plašas iespējas visu ko paēst, ne tikai augļus un cepumus. Paliksim un atpūtīsimies. Izstaigāsim pilsētu un apkārtni.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti