«Karstā ziema»: 17.nodaļa «Indijas tīrākā pilsēta»

Kaspars Misiņš turpina ceļot pa Indiju un grāmatas "Karstā ziema" 17.nodaļā apraksta dīvānsērfošanu un nokļūšanu Indijas tīrākajā pilsētā Chandigarh. Pārējās grāmatas nodaļas atrodamas portāla lsm.lv sadaļā "Ceļošana".

Šodien braucam pavisam maz. Līdz Chandigarh, kur mums ir sarunātas naktsmājas - dzīvoklis. Ap deviņiem no rīta saņemu īsziņu: “Vai jūs būsiet šodien?” Sazvanāmies un sarunājam, ka mēģināsim būt pirms vienpadsmitiem. Stundu vēlāk mēs esam jau Chandigarh. Patīkams pārsteigums - ceļš arī šodien turpinās ar nelielu, bet slīpumu uz leju. Atkārtoti sazvanoties, uzzinu, kur tieši atrodas dzīvoklis, kuru tā īpašnieks uztic mūsu lietošanā uz, kā viņš pats saka, tik ilgu laiku, cik vajadzīgs. Tieši tik pārsteidzoša ir mūsu otrā pieredze ar dīvānu sērfotājiem ("Couchsurfing") – starptautisku, galvenokārt ceļotāju, komūnu, kas pieņem savās mājās citus ceļotājus.

Tāpat šie cilvēki dara, kad ceļo paši. Tā teikt, dots pret dotu.

Adresi zinām un dzīvokli atrodam ļoti ātri, jo pilsēta ir viegli saprotama. Chandigarh ir sadalīta taisnstūra kvartālos, kas tālāk ir sadalīti pa ielām. Atsevišķi kvartāli ir tikai ar kultūras objektiem, citi – ar veikaliem, daudzi – ar trīs, četru stāvu daudzdzīvokļu mājām. Tā ir pirmā plānotā pilsēta Indijā, kas būvēta pēc tās neatkarīgas atgūšanas 1947.gadā.

Šobrīd pilsēta tāpat ir ar augstāko ienākumu līmeni valstī, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bet 2010.gadā Indijas valdība to atzina arī par Indijas tīrāko pilsētu.

Kā pierādījās tajās divās dienās, kuras mēs te bijām, pilsētu tiešām varētu šķērsot tādā veidā, ka atkritumus uz ielām un izteiktu nabadzību pat nemaz neieraudzītu. Tomēr, tas nenozīmē, ka to šeit nav. Arī šajā pilsētā ir vietas, turpat pie skaistām mājām, kur atkritumu kalni aug augstumā. Turklāt, neizskatās, ka kādam tas interesētu vai liktos nepareizi. Turklāt to pašu atzina arī vietējie jaunieši, stāstot, ka atkritumu savākšanās jomā te ir problēmas, kas nekā netiek risināts.

Un, neskatoties uz augsto vidējo ienākumu līmeni, arī šajā pilsētā ir rajoni, kur cilvēki tāpat kā citur dzīvo teltīs un dedzina ugunskurus turpat ceļmalās.

Īsāk sakot, skaistāka un sakārtotāka, tomēr tāda pati Indija kā līdz šim.

Pirmais, ko izdarām pilsētā – braucam uz veikalu pēc pārtikas. Tad paēdam un liekamies uz matračiem gulēt. Tie te aizņem gandrīz visu lielākās istabas grīdu. Gultu, tāpat kā krēslu, te nav. Straujā vides maiņa liek par sevi manīt. Mums visiem gribas gulēt, bet Viesturs vēl papildus ir arī dabūjis iesnas un sāpošu kaklu. Tieši tagad, kad mēs ar Unu jau jūtamies krietni veselāki.

Viesturs mani modina.

Atveru acis un redzu divus bārdainus jauniešus.

Jūtos vēl pa pusei aizmidzis, tāpēc nesadzirdu viņu vārdus. Tāpat, kā izrādās, ir ar Viesturu un Unu. Rezultātā paiet vēl krietns laiks runājoties, līdz mēs saprotam, ka neviens no viņiem nav dzīvokļa saimnieks. Puiši ir viņa draugi, kas tāpat kā trešais – tas, kurš mūs ielaida dzīvoklī, te nāk ik pa laikam, lai uzpīpētu. Nu skaidrs! Parunājamies kādu stundu, saņemam ieteikumus par to, ko mums noteikti vajadzētu redzēt šajā pilsētā, un viņi aiziet.

Mēs uztaisām vakariņas un televizorā noskatāmies Rembo. Joprojām ir tā dīvainā sajūta, ka vienā dienā no auksta pavasara esam iebraukuši vasarā. Ļoti dīvaina sajūta.

Nākamajā rītā ar riteņiem apbraukājam pilsētu un saprotam, ka vairāk te īsti nav ko darīt. Rīt brauksim tālāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt