«Karstā ziema»: 16.nodaļa «Braucam lejā»

Veloceļotāja grāmatas "Karstā ziema" 16.nodaļa par braukšanu lejup no kalna. Jau publicētās grāmatas nodaļas lasāmas portāla lsm.lv sadaļā "Ceļošana".

Man jau laikam pat nav jums jāstāsta, bet braukt lejā no kalna tiešām ir daudz patīkamāk nekā braukt augšā. Braucam pa to pašu ceļu un tāpēc zinām, ka būs arī kādā brīdī viens aptuveni 10 kilometru posms, kad būs jābrauc pret kalnu. Tas ir ceļš no kādas ielejas pilsētas.

Taču nobrauciens gaidāms visus pārējos aptuveni 90 kilometrus.

Braucam pēc deviņiem, bet ārā, lai arī saulains, joprojām ir ļoti vēss. Braucot būs vējš, tāpēc skaidrs, ka jābūt tam gataviem. Zābaki, bikses, džemperis, cieši nosegts kakls, velobraukšanas cimdi rokās un ķivere galvā. Braucam!

Pāris stundas ir patiešām auksti. Uz nelielām pauzēm stājamies tikai saulainās vietās. Taču tad, šīs dažas stundas vēlāk, viss jau ir mainījies. Bikses tiek mainītas pret šortiem, manā gadījumā, atlokot staras uz augšu. Zābaki tiek piestiprināti pie bagāžas, bet kājās velkam sandales. Un arī džemperus drīz liekam nost somās.

Kilometri ripo vēl ātrāk nekā bijām domājuši. Tie lido.

Lielāko daļu ceļa mums tikai vajag ik pa laikam piespiest bremzes, lai ātrums nav pārāk liels. Ilgāku laiku veltām vien garajam braucienam pret kalnu. Tur jau atkal kādu laiku sanāk vienkārši stumt riteņus.

Tuvojas saulriets, un mēs nonākam vietā, kur ir mūsu pirmā kalnu viesnīca. Vieta, līdz kurai mēs tikām pirmās dienas laikā braucienā kalnos. Nestājamies, jo zinām, ka ar esošo ātrumu varam tikt arī tālāk, līdz pašai kalna pakājei. Pirms tam gan jau atkal esam saģērbušies nedaudz siltāk. Vējš ir auksts un saule daudzviet jau kādu laiku vairs netiek pāri kalniem. Ja būtu izbraukuši ātrāk, vēl pa gaismu tiktu arī līdz lielajai pilsētai Chandigarh, taču, sākot braucienu, mēs nebūt nebijām domājuši, ka brauciens varētu būt tik ātrs. Tā nu jau krēslā mēs nonākam nelielā pilsētiņā kalna pakājē.

Gaisa temperatūra pēc sajūtām ir ap +28 grādiem. Un trešo reizi šajā dienā varam pārģērbties, atkal jau siltākos apģērbu liekot somās.

Ejam no viesnīcas uz viesnīcu, bet nekur nav brīvu istabu. Kaut kāda mistika. Tumsā un satiksmes haosā, par kādu jau bijām aizmirsuši, braucam pa mazam gabalam uz priekšu un ejam nākamajās viesnīcās. Tas pats, nav brīvu istabu. Kas tas par brīnumu? Šeit tak šobrīd nav tūrisma sezona, tūristus vispār nemana.

Tumsa. Karstums. Nogurums. Līdz gandrīz vai pašās pilsētas beigās tiekam pie kādas lētas istabiņas.

Lai tiktu tajā, ir jāiet cauri ēstuvei. Istabai nav logu. Turpat aiz durvīm mums ir skats uz aizaugušu pļavu. Bet galvenais, mums ir jumts virs galvas, ir gulta un ūdens. Izejam ārā paēst un drīz liekamies gulēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti