Braukt uz Šimlu mēs nolēmām ne tāpēc, lai te apskatītos kādu konkrētu templi, statuju vai apmeklētu kādu konkrētu muzeju. Skaidrojums ir daudz vienkāršāks – mēs gribējām būt kalnos, un Šimla, kas atrodas aptuveni 2000 metrus virs jūras līmeņa, bija tuvākā kalnu pilsēta. Tikai pēc tam, esot te un pētot kartes, saprotam, ka kalnos iet vien tikai daži ceļi un šis bija viens no tiem. Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc daudzi ceļā satiktie cilvēki, uzzinot par mūsu velobrauciena plānu, pieminēja mūsu braukšanu atpakaļ pa to pašu ceļu, lejā no kalniem. Bet mēs tad domājām: "Nu ko visi runā par braukšanu atpakaļ pa to pašu ceļu, vai tad citu nav?"
Tāpat tikai pēc tam uzzinām, ka Šimla ir šī štata galvaspilsēta.
Tīra, sakopta pilsēta, ar atkritumu urnām ceļmalās un tirdzniecības ielu tikai gājējiem. Pilsēta, kur aizliegts smēķēt – tādu mēs redzam Šimlu savās pirmajās stundās. Vairāk apstaigājot pilsētu, pirmais skaistais iespaids tiks pabojāts, taču salīdzināt ar Deli vai kādu citu no līdz šim redzētajām Indijas pilsētām ir grūti. Ja nu vienīgi ar to nelielo Panchkula pilsētiņas rajonu. To, kur mēs nakšņojām parkā pirms dažām dienām. Tāpēc jo īpaši žēl skatīties, ka arī šeit cilvēki mēslo. Visa veida atkritumi tiek mesti zemē ne tikai uz pilsētas ielām, bet arī skaistu tempļu apkārtnē.
No jebkuras vietas pilsētā ir iespējams redzēt pilsētas augstākajā vietā, kalna virsotnē, esošo hindu dieva Hanumana statuju.
33 metrus augstā statuja ir blakus Jakhū templim. Hanumanam ir mērkaķa seja. Un tempļa apkārtnē mērkaķu ir īpaši daudz, kā arī te tie ir ļoti drosmīgi. Ja būsi neuzmanīgs un nebūsi laicīgi paslēpis visu spīdīgo, no tā var nākties šķirties vai vismaz krietni pacīnīties ar kādu zvēriņu, kas to būs iekārojis. Piemēram, mūsu gājiena laikā uz templi vienam mērkaķim ļoti iepatikās Unas somai piestiprinātais atstarotājs.
Neliels cīniņš, un pie mums palika gan soma, gan atstarotājs.
Atstarotāju paslēpjam un varam mierīgi turpināt iet tālāk, bet kādam vīrietim turpat mūsu klātbūtnē veicas daudz mazāk – mērkaķis uzskrien pa muguru, noņem brilles un prom ir. Neilgajā laikā te mēs gūstam vienkāršu atziņu – nekaitini mērkaķi, un ļoti iespējams, ka tas neaiztiks arī tevi. Taču daudzi gan atsakās to saprast un staigā apkārt, klabinādamies ar koka nūjām vai mēģinot pielīst maksimāli tuvu, lai tikai sanāktu labāks foto kadrs. Tad nevajag būt pārsteigtiem par dzīvnieku pretreakciju. Tas pats attiecināms uz pilsētā staigājošajiem un pa jumtiem lēkājošajiem mērkaķiem, kuru šeit netrūkst.
Un, jā, arī šajā skaistajā, kokiem apaugušajā vietā kalnu virsotnē ir atkritumi. Pietiek vien paskatīties pāri templim apkārt esošajai barjerai, lai tos ieraudzītu.
Plastmasas pudeles, čipsu un cepumu pakas, šokolādīšu iepakojumi un vēl, vēl, vēl. Izskatās briesmīgi.
Savukārt pašā pilsētā gan jūtamies tā, ka vēl tikai otrajā ceļojuma nedēļā pa Indiju mēs esam nokļuvuši jau trešajā Indijā. Pati pirmā mūsu Indija bija Deli ar milzīgajiem attālumiem un cilvēku pūļiem, otrā – nebeidzamā un netīrā piepilsēta vairāku simtu kilometru garumā pēc Deli, trešā – te kalnos, ar svaigu gaisu un daudz tīrāku apkārtni, ar mežiem visapkārt, ar daudz mazāk cilvēkiem, un ar līdz šim dabā nesatiktajiem mērkaķiem. Kā izskatās, Indija tiešām ir ļoti dažāda.
