«Karstā ziema»: 13.nodaļa «Tēja, cepumi un kalni»

Portāls lsm.lv turpina veloceļotāja Kaspara Misiņa grāmatas "Karstā ziema" publicēšanu. Iepriekšējās nodaļas atrodamas sadaļā "Ceļošana".

Ceļamies agri, jo negribam lieki pievērt sev uzmanību. Bet arī šoreiz pirmie cilvēki te jau staigā. Ieraugu kādu pavecu kungu, kurš vēro mūsu pakošanos, un, ātri izdomājis, saku: “Mēs vakar vēlu atbraucām, tāpēc palikām pa nakti tāpat vienkārši parkā. Tagad mēs brauksim prom.” Viss esot kārtībā. Ja vajag palīdzību ar kaut ko, lai jautājam. Patīkami.

Rohans vakarā vēl atsūtījis īsziņu, lai no rīta, kad ceļamies, ejam pie viņa uz tēju. Viņa māja ir tepat aptuveni 300 metru attālumā. Tā nu ejam ar. Māja ir diezgan liela, un tai apkārt ir plašs dārzs. Dzerot tēju un ēdot cepumus, parunājamies arī par cenām Latvijā un Indijā un uzzinām, ka, piemēram, šī plašā mājokļa īre viņam izmaksā līdzīgi kā vienkārša divistabu dzīvokļa īre Rīgā. Ar uzkopšanu viņi paši nenodarbojas. To dara kāda kundze, kas te ierodas ik pa dažām dienām. Tas tāpēc, ka darbaspēks Indijā ir ļoti lēts un šādiem darbiem pašiem neesot vērts tērēt laiku. Viņu draugi no Krievijas par to bieži sūdzoties, ka vairākums mājas uzkopšanas darbu esot jādara pašiem.

Pastāstām vēl nedaudz vairāk par savu ceļojumu. Viņi apbrīno to, taču īpaši uzsver vajadzību uzmanīties. “Indija ir ļoti bīstama valsts”, tā saka Rohans. “Cilvēki naudas dēļ uzbrūk, laupa un nogalina.” Saņemam ieteikumus, kur braukt un kur labāk nebraukt, un dodamies ceļā. Šodien beidzot sāksim braukt kalnos. Vakar vakarā tos jau beidzot no attāluma ieraudzījām.

Brauciens uz augšu sākas ātrāk nekā gaidīts. 10 kilometri un mēs jau braucam pret kalnu. Ir ļoti grūti. To gandrīz divu stundu laikā, ko pavadījām sarunās ar jauniepazītajiem cilvēkiem, saule ir paspējusi jau krietni uzsildīt gaisu.

Pa pirmajiem slīpumiem uz priekšu virzāmies nevis pa kilometriem, bet pa metriem. Ceļiem kļūstot vēl stāvākiem, mēs ar Unu braukšanu mainām uz iešanu un riteņu stumšanu.

Nu ir pilnīgi skaidrs, kāpēc visi tā brīnījās par mūsu plānoto braukšanas laiku līdz Šimlai. Līdz tai šobrīd ir vēl aptuveni 100 kilometri, bet šādu attālumu mēs bijām iedomājušies kā paveicamu vienas dienas laikā. Kaut kā mēs tos kalnus neierēķinājām, ha!

Pirmo reizi šķērsojam viena štata robežu ar citu un iebraucam otrajā Indijas štatā – Himachal Pradesh. Priecē redzamais aizliegums te izmantot, kā mēs tās iesaucām, polifoniskās automašīnu taures. Tos “tralalalā”, kas pēc skaņas atgādina kāda veca mobilā telefona džinkstēšanu.

Ne mazāk patīkamā ir apziņa, ka gaiss jau drīz vien kļūst patīkami tīrāks un vēsāks. Esam pametuši to karsto saunu, kur mums visu laiku pūta sejā ar karstu fēnu.

Turpmākās divarpus dienas brauksim saunā, kur ik pa laikam mūsu priekšā tiek atvērtas neredzama ledusskapja neredzamās durvis un ienāk vēsums. Mums patīkams vēsums.

Vienā pusē kalns, otrā pusē krauja, bet pa vidu kalnu serpentīns ar aktīvu smago mašīnu satiksmi. Tādā vidē telts vietu nemaz nemeklējam. Un naktis, braucot kalnos, pavadām viesnīcās, kuru te ceļmalās, tāpat kā mazo veikaliņu un ēstuvju, netrūkst.

***

Līdz Šimlai palikuši aptuveni 20 kilometri. Jau vakar vakarā mēs sapratām, ka šīs viesnīcas ēdnīcā nav gandrīz nekā, ko ēst. Jo tad, kad pēc ilgas ēdienkartes apskates, talkā ņemot "Google" meklētāju telefonos, mēs atradām to, ko gribam pagaršot, mums tika atbildēts, ka pieejamas ir tikai veģetārās sviestmaizes. Labi, ēst gribējās, pasūtījām sviestmaizes. Un attapāmies, vēl pusstundu gaidot, jo nu jaunietim vajadzēja ar motociklu braukt uz pilsētu pēc maizes. Tāpēc šodien braucam bez brokastīm. Pilsēta tomēr nav tālu. 20 kilometri pret kalnu aizņem šausmīgi garas piecas stundas. Trakākais stāvums sākas pašā pilsētā, kur riteņus stumjam visu laiku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti