«Karstā ziema»: 12.nodaļa «Makā palikušas pēdējās rūpijas»

Kaspara Misiņa ceļojuma grāmatas 12.nodaļa par to, kā braucot ar velosipēdiem pa Indiju tiek meklēts valūtas maiņas punkts, saremontēts velorata spieķis un atrastas naktsmājas pilsētas greznā parkā. Grāmatas iepriekšējās nodaļas lasāmas portāla lsm.lv sadaļā "Ceļošana".

Braucot prom no Deli, par naudas maiņu domājām tikai tā - ja nu būs pa ceļam kāds valūtas maiņas punkts, samainām savus dolārus pret rūpijām, bet tagad, pēc vairākām dienām, mums kļuva skaidrs, ka, tāpat vien braucot, mēs varam palikt ar pavisam tukšu maku. Nobraucot vairāk nekā 200 kilometrus un ceļā šķērsojot vairākas gana lielas pilsētas un tāpat arī dažādas apdzīvotas vietas, mēs nebijām redzējuši vēl nevienu valūtas maiņas punktu. Taču, tagad mums bija mūsu lapiņa. Papīra lapele ar vietām, kur mūsu ceļā būs iespējams samainīt dolārus pret rūpijām.

Šo lapiņu mēs ieguvām kādā bankā, kas bija kārtējā vieta, kur interesējāmies par iespēju samainīt naudu. Sākotnēji Viesturam meitene tikai atbildēja, ka valūtu te diemžēl nemaina. Bet tad, pēc aptuveni piecām minūtēm, kad Viesturs un Una bija iegājuši tirdzniecības centrā, tajā pašā, kura ārpusē bija šī banka, mani pie sevis sauca turpat apkārt staigājošais apsargs. Apsargs, protams, ar automātu. Angliski viņš nerunāja, bet ar zīmēm rādīja, lai nāku pie viņa. "Diezin, ko viņš no manis grib. Man tak ir jāsargā riteņi," nodomāju pie sevis un eju viņa virzienā. Nāku tuvāk, un viņš man atver šīs pašas bankas durvis. Rāda, lai eju iekšā, riteņus viņš pieskatīs. Nu labi. Eju iekšā, bet tur meitene man jautā, vai man interesē, kur var samainīt naudu. Saku, ka interesē gan. Un viņa tad saka, lai sēžos, viņa tūlīt iedos adreses ar vietām, kur to var izdarīt.

Pēc laiciņa bankā esam jau mēs visi trīs. Kondicioniera darbības rezultātā te ir patīkami vēsi. Droši vien ap +24 grādiem kamēr ārā ir visi +30 vai vairāk. Dzeram tikpat patīkami vēso ūdeni un gaidām kamēr meitene internetā atrod mūsu ceļā esošus valūtas maiņas punktu. Viņa nevien atrod iespējamos variantus, bet arī uzzvana uz šīm vietām, lai pārliecinātos, ka tur tiešām maina dolārus pret rūpijām. Šāda negaidīta palīdzība mums patiešām noder, jo vietu šajā ceļa posmā izrādās pietiekami maz, lai mēs tām visām pabrauktu garām nepamanot. Pusstundu vēlāk dodamies prom atpūtušies, atvēsinājušies un ar noderīgu sarakstu.

Bija pienākusi kārta izmantot mūsu lapiņu. Makos palikusi vien aptuveni septiņiem eiro ekvivalenta naudas summa. No Deli līdzi ņemtais ēdiens bija beidzies, un tieši arī kāda no sarakstā esošajām adresēm bija vairāk vai mazāk mūsu ceļā bez vajadzības braukt papildus līkumu. Pirms pusdienlaika šo naudas maiņas punktu arī atrodam. Kurss ir ļoti labs un komisijas nauda maza. Ko gan vairāk varētu vēlēties?! Bez ilgas domāšanas samainām visus atlikušos dolārus, lai ir miers un vairs nevajag par to domāt. Bankomātu, kur izņemt skaidru naudu, te ir ļoti daudz. Daudz vairāk nekā valūtas maiņas punktu.

Pēc valūtas maiņas piepildām savus makus ar tūkstošiem rūpiju, un nu sirds ir patiešām mierīga. Atrodam tuvumā kādu pēc mūsu Eiropas standartiem parastu mazu veikalu, nopērkam tur sporta dzērienus, kas šeit maksā vairākas reizes lētāk nekā Latvijā, šokolādes un augļus enerģijai.

Bet pāris stundas vēlāk ar patiesu prieku konstatējam, ka navigācijā atzīmētais "McDonald" restorāns tiešām ir tur, kur tam ir jābūt. Augstu gaisā esošo izkārtni pamanām jau pa gabalu. Un šajā līdz šim karstākajā ceļa dienā tas mums ir kā glābiņš, tā kā tāda oāze tuksneša vidū. Ejot iekšā, jau zinām, ka te varēsim ne vien paēst, bet arī atvēsināties un atpūsties no karstuma. Tomēr, iekšā nav tik vēss kā mēs bijām domājuši, taču tāpat te ir tik labi! Arī šāds ēdiens, kas savā ziņā ir kaut kas pazīstams, ir tas, ko nogurušiem tieši gribas. Es jūtos pārkarsis saulē tāpēc ēdu lēnām. Dzeru lēnām. Apēdu pēc tam vēl lēnām saldējumu. Aizeju vēlreiz uz tualeti, lai jau atkal noskalotu seju ar aukstu ūdeni. Jā, šāda apstāšanās ir tieši tas, ko man šobrīd vajadzēja. Beigu beigās šādā mierā nosēžam te vairāk nekā stundu. Dienu esam sākuši agri un nobraukts ir diezgan. Tas liek domāt, ka šodien noteikti tiksim līdz kalniem. Vismaz līdz ceļam uz augšu.

Garā atpūtas pauze ir galā, un mēs ejam ārā. Saule cepina tikpat stipri, taču mēs zinām – šodien mēs noteikti pārsniegsim 100 kilometru robežu.

Šī būs diena ar līdz šim visvairāk vienā dienā nobrauktajiem kilometriem. Kā nekā, šobrīd ir ap diviem dienā un pat ar visu naudas mainīšanas procesu un ilgo pauzi mēs jau esam nobraukuši aptuveni 70 kilometrus. Tomēr mūsu plāni drīz vien mainās. Braucu un jūtos kā ieskauts ar kādu neredzamu čaulu, kas ļauj man aizmirst par apkārt esošo saules karstumu. Saules brilles uz acīm un pilnīga koncentrācija uz priekšā esošo ceļu. Tas ir tas, kas man liek justies šādi. Un tad ir krakšķis. Viens skaļš krakšķis dažus kilometrus pēc apstāšanās, kas maina visu. Jūtu, ka kaut kas nav labi ar mana velosipēda riepu, aizmuguri pēkšņi dikti nēsā uz abām pusēm. Pabļauju, lai pievērstu priekšā esošās Unas un Viestura uzmanību. Stājos un skatos, ka riepa ir galīgi šķība. Pabraukt tālāk nu vairs nevar. Stumju velosipēdu uz ceļmalas ēnu.

Apskatām manu braucamo un konstatējam, ka vainīgs varētu būt viens spieķis. Tas ir izlūzis. Bet ko lai dara? Skatos, ka stāvam pie kaut kāda auto servisa, tāpēc eju klāt turpat esošajiem darbiniekiem un jau atkal ar zīmēm, jo angliski neviens nerunā, rādu, ka man ir problēma ar velosipēda riteni. Vīrieši paskatās, padomā un tad viens no viņiem rāda ar roku pa kreisi jeb tālāk uz priekšu. 500 metri. 500 metri.

"Pēc 500 metriem ir kāds, kas varēs man palīdzēt? Laikam," nodomāju pie sevis un, pateicis paldies, eju atpakaļ pie sava velosipēda.

"Pēc 500 metriem ir veloserviss. Vismaz tā es sapratu."

"Nu labi, ejam skatīties."

Viesturs ņem manu aizmugurējo velosomu, uzliek to pa virsu savējai bagāžai. Izskatās baigais kalns. Un stumjamies tik uz priekšu. Pēc brīža, noteikti mazāk nekā pēc 500 metriem, ceļa labajā malā pamanām kādu koka būdiņu, kuras priekšā kāds kaut ko skrūvē, bet gar malām karājas velosipēdu riepas. Tas laikam būs tas veloserviss, kuru mēs meklējam. Viesturs un Una paliek šajā ceļa malā, bet es eju pāri. Esot otrajā pusē, pamanu, ka šeit patiesībā ir trīs cilvēki. Viens sēž uz krēsla ar sakrustotām kājām, acīmredzot priekšnieks, bet divi vīrieši strādā. Strādātāji ir vecs vīrs un jauns puisis. Rādu savu saliekto riteni un jautāju, vai var salabot. Viens no darbiniekiem paskatās uz riteni, paskatās uz priekšnieku un kaut ko pasaka viņam. Viņš jau, savukārt, saka: "50 rūpijas!" Saku, ka ir labi, samaksāju, un darbs var sākties. Aptuveni stundu vēlāk, turpat manu acu priekšā, viss ir salabots.

Par cenu, kas ir vismaz 20 reizes zemāka nekā Latvijā, un tai pat dienā. Ko gan vairāk es šobrīd varētu vēlēties!

Ne tik labi nu mums ir ar laiku. Šajā laikā mums jau vajadzēja būt sasniegušiem savu kilometru simtu un vajadzēja būt ārpus pilsētas, ārpus Panchkula. Bet šobrīd labāk likās domāt par naktsmītni, nevis mēģināt izbraukt no gana lielās pilsētas, lai tad attaptos līdzīgā situācijā, kā pirmajā brauciena dienā. Domājot par vēl vienu jau iepriekš izdomātu variantu, ar īpašnieka atļauju telti celt kādas privātmājas pagalmā, griežamies iekšā privātmāju rajonā. Ripinām un skatāmies, kura no mājām nebūs pārāk lepna, un kur būs kāds, kuru uzrunāt. Nobraucot dažu ielu garumā un redzot vien slēgtus vārtus, braucu klāt pa ielu ejošiem jauniešiem. Viņiem vajadzētu saprast angļu valodu, un iespējams viņi varēs mums palīdzēt. Tā arī ir.

Pie sevis pieņemt viņi nevar un diez vai citi mums ļaus nakšņot savā pagalmā, jo cilvēki te baidoties no svešiniekiem, taču ir viens cits variants. Te ir divi nelieli parki, un kādā no tiem mēs varam celt savu telti. Puisis ar velosipēdu atbrauc līdzi un parāda mums abus no tiem. Hmm, patiesībā jau izskatās pat vēl labāk nekā abās iepriekšējās naktīs. Un esam tādā kā Indijas Mežaparkā, klusā vietā ar bagātu cilvēku mājām, tātad mazāk iespēju, ka kāds gribētu mūs naktī traucēt. Kā nekā te pat dienā cilvēkus gandrīz vai nemana. Ik pa laikam tikai aizbrauc pa kādai mašīnai. Izlemts, gaidīsim tumsu un celsim telti tepat parkā jeb nelielajā ar sētu norobežotajā zaļajā zonā, kaut kur stūrī, kur laternas nespīd virsū.

Meklējot, kur izmest atkritumus, apeju veselu kvartālu līdz beigās uzrunāju vīrieti ar suni.

Jautāju, kur izmest atkritumus. Un viņš atbild, ka atkritumu urnas varu nemeklēt, te tādu nav. Atkritumus var mest uz zemes, rīt kāds savāks.

Vārds pa vārdam ieinteresēju viņu par mūsu ceļojumu un, sākotnēji negribot, sanāk atklāt arī to, ka tepat ielas galā esošajā parkā mēs plānojam nakšņot. Rohanam tas liekas nedroši. Tāpēc apmaināmies ar telefona numuriem. Viņš vēl apies vienu riņķi ar suni un tad mēģinās mums palīdzēt atrast kādu citu naktsmītnes vietu, varbūt pie kāda no draugiem. Pie sevis diemžēl nevar pieņemt, jo mājas īpašniece neļauj to darīt. Viņš te ar savu ģimeni īrē pusi mājas.

Stundu vēlāk mūsu situācijā nekas nav mainījies. Mūsu jaunajam indiešu draugam nav izdevies atrast mums neko citu. Tāpēc taisāmies vien gulēt tepat, jo ir jau tumšs. Īsziņā vēl tieku piekodināts, ka, ja nu kas nelāgs naktī atgadās, lai uzreiz zvanu. Mēs gan jūtamies pilnīgi droši. Un arī laiks ir tik silts, ka nolemjam gulēt bez telts. Kalni vairs nav tālu un te oktobra otrajā pusē patiešām ir vēsāks nekā tuvāk Deli, taču tas nebūt nav aukstums kādu mēs to iedomātos Latvijā. Sak, tādā laikā mēs vēl guļam pludmalē un sauļojamies. Tieši tā es jūtos, līdz pusei ieritinājies guļammaisā un guļot uz izklātas telts.

Vienīgi saules vietā tagad mums ir zvaigžņota debess, un ik pa laikam gar blakus esošo sētu aiziet kāda govs. Latvijā pilsētas parkā tas tā nenotiek.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti