«Karstā ziema»: 10.nodaļa «Nakšņošana šosejas malā»

Kaspara Misiņa grāmatas "Karstā ziema" 10.nodaļa, kurā lasītājs tiek sabaidīts ar čūskām. Par laimi, viss beidzas mierīgi un pirms nākamo notikumu apraksta var droši izlasīt arī pārējās grāmatas nodaļas portāla lsm.lv sadaļā "Ceļošana".

Gādājot ceļam vajadzīgās mantas, telts bija tā lieta, kuras izvēlei veltījām diezgan daudz laika. Tā kā plānojām, ka tā būs mūsu naktsmītne daudzām naktīm, tad lētākais variants nešķita kā labākais. Beigu beigās par galvenajiem parametriem līdz ar cenu mums kļuva telts svars (gribējām ne smagāku par trīs kilogramiem) un ūdensizturība, kas ļautu pamosties sausiem arī pēc lietainām naktīm. Kas tik nebija redzēts ziņu portālos, kad tie ziņoja par lietu tropiskajās valstīs kā Indija! Protams, ja pielītu tik daudz, ka pēc nakts ūdens būtu līdz vēderam, nekāda telts mūs tāpat neglābtu, taču gribējām būt gatavi lietum. Lai gan ceļā devāmies sausajā sezonā, kas vairākumā Indijas ir kopš septembra līdz jūlijam. Tas savukārt nozīmē, ka lietus šajā laikā var nebūt arī mēnešiem ilgi.

Tā nu braucām un braucām, līdz nemanot bija pienācis laiks mūsu pirmajai nakšņošanai teltī Indijā.

Patiesībā labākais laiks jau bija nokavēts.

Nopietni par stāšanos un telts vietas meklēšanu sākām vien domāt, kad vairs jau nebija citas izvēles. Saule bija norietējusi jau pirms aptuveni pusstundas un ārā bija tik tumšs, ka vajadzēja slēgt iekšā velosipēdu lukturus. Ne tikai tāpēc, lai paši redzētu, kur braucam, bet pat vairāk tāpēc, lai justos droši un pamanīti uz ne mazāk kā dienā aktīvās šosejas. Tā kā drīzumā bija gaidāma jau nākamā pilsētiņa, vajadzēja domāt ātri. Un tā nu griežam iekšā pirmajā zemes ceļā. Kreisajā malā, turpat 10 metrus no šosejas, kaut kāda sagruvusi ķieģeļu būda. Tālāk milzīgs lauks ar garu zāli. Labajā malā krūmi. Braucam pa zemes ceļu tālāk no šosejas.

Piestājam pie zāles pleķa turpat tālāk un domājam: “Vai te?”. Tikmēr mums klāt pienācis kāds vietējais. Izskatās, ka vīrs nāk no darba tīrumā. Saprotot, ka angliski viņam neko nepajautāt, ar zīmēm jautāju: “Mēs te gulēsim. Teltī. Labi?”. Nevar saprast, vai viņš saprot, ko es domāju, ar rokām zīmējot trīsstūrveidīgu telti, taču gulēt te nevarot. Lai ejam atpakaļ uz šoseju un tur varēs atrast vietu, kur nakšņot. Kā saprotams, viesnīcu. Nē, nu nevajag mums viesnīcu. Lai pabeigtu šo sarunu, tēlojam, ka ejam tur, kur vīrs rāda. Piestājam vien šosejas malā un pagaidām kamēr viņš aiziet prom. Es vēl pāreju pāri šosejai un paskatos, varbūt otrā pusē ir kāda labāka vieta teltij. Bet nekā.

“Būvējam telti tepat aiz ķieģeļu būdas? Tālāk tāpat tumsā neko labu neatradīsim.”

“Labi. Nav jau variantu.”

Stumjam velosipēdus aiz būdas un, ar lukturiem spīdinot uz zemi, mēģinām attīrīt kādu laukumu savai teltij. Viss ir ar ķieģeļu gabaliem un akmeņiem. Ārā tikpat karsts kā dienā, vienīgi saule vairs nespīd. Paskatāmies uz vietu un šķiet, ka nevienam nevajadzētu mūs traucēt. Tie, kas brauks no šosejas iekšā pa zemes ceļu, mūs neredzēs – priekšā būs grausts. No otras puses nākošajiem vai braucošajiem arī būs speciāli jāpaskatās, lai mūs pamanītu. Kā nekā, blakus esošā zāle laukā ir augstāka nekā mūsu telts jums.

Paiet vien dažas minūtes kopš telts ir uzbūvēta un visas mantas iekšā, kad klāt ir kāds vietējais. Šķiet, ka arī šis vīrs varētu nāk no darba laukā. Arī viņš necik nerunā un nesaprot angļu valodā. Taču arī viņš ir tikpat aktīvs, mums ar zīmēm rādot, ka šeit nakšņot nevar. Nevar. Nevar. Šķiet, ka sapratis, ka mēs hindi valodu zinām tikpat labi kā viņš angļu valodu, vīrs sāk ar roku atdarināt kobru.

Rāda uz garo zāli, rāda čūsku, un šņāc, ščššsss. Tas tik mums vēl trūka. Kobras ... pirmajā dienā.

Indietis aiziet, bet mēs paliekam pārdomās. Nu jau visi trīs ar lukturiem spīdinām uz zemi. Hmm, ko lai dara? Ko lai dara?

“Vai tad čūska var tikt iekšā teltī?” jautā Viesturs.

“Es nezinu, it kā jau nevajadzētu”, padomāju un atbildu.

“Es nezinu”, piebilst Una.

Ņemam telefonus un skatāmies, kas par to atrodams "Google". Tā nu brīdi vēlāk atrodam to, kas dzirdēts jau iepriekš un ne tikai par Indiju. Čūska slēgtā teltī bez caurumiem iekšā netiks. Taču caurumu var uztaisīt kāds grauzējs, ja telts iekšpusē saodīs kaut ko ēdamo. Un tad gan čūska var izmantot jau esošu caurumu, lai ielīstu teltī. Tātad nav ko domāt par citas vietas meklēšanu, paēdīsim kādu gabalu no telts un atlikušo ēdamo atstājam pie riteņiem. “Es visu varu atstāt savā priekšējā velosomā. Gan jau neviens to nenozags pa nakti.”

Turpat blakus, zemes ceļa malā, kā izrādās, ir lopu dzirdinātava. Lieliski, ir ūdens, kur noskalot seju, rokas un kājas. Turpat ieturam savas necilās vakariņas. Savās plastmasas krūzēs iebirdinām ātri pagatavojamās nūdeles, aplejam ar savu dzeramo ūdeni un ēdam. Katram tiek vēl pa banānam un riekstu saujai. Visu laiku spīdinām uz zemi ap sevi un pētām apkārtni. Čūskas neredz, tāpat neredz arī nevienu vietējo. Jāatceras tikai par to arī naktī - ja vajadzēs iziet ārā, uzmanīgi jāskatās uz zemi.

Paēduši lienam teltī. Gaiss iekšā ir uzkarsis un ar trīs cilvēkiem paliek vēl karstāks. Izklājam guļammaisus pa zemi. Tie šonakt droši vien būs vienkārši kā palags. Kā kaut kas, kas kaut nedaudz mīkstinās gulēšanu uz cietās zemes. Paklājiņu mums nav. Šī ir pirmā reize, kad teltī esam kopā ar visām savām mantām. Vietas ir maz. Telts ir aptuveni manā augumā un kādu gabalu garāka par Viesturu, taču tagad mums vienu telts galu aizņem somas. Kājas būs kaut kā jāiespiež starpā. Vienīgi Unai nekas tā īpaši netraucē. Un tā drīz vien visi esam apgūlušies. Varētu paskatīties internetu telefonā, taču jātaupa telefona baterija. Visi guļamies un mēģinām aizmigt.

Vicinu virs galvas ar savu mazo dvielīti un mēģinātu kaut nedaudz mūs atvēsināt.

Tā kā man nav problēmu aizmigt arī gaismā un blakus skaļi skanošam televizoram, arī šosejas tuvums ir tikai mazs traucēklis. Jūtami mazāks par šaurību, cieto zemi un karstumu. Rezultātā miegs šonakt sanāk periodisks. Tādējādi zinām, ka satiksme te ir aktīva visu laiku. Mašīnas brauc un taurē, taurē un brauc. Un ne mazāk brauc smagie un autobusi, kuru telefona polifoniskajām melodijām līdzīgās taures šķiet pamodinātu arī mironi.

Skaļums ir baigs. Un baigi kaitinošs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti