Kā ir būt

kā ir būt - #56 pārmērība

Kā ir būt

kā ir būt - #58 domāšana

kā ir būt - #57 ceļošana

Kājām apkārt Islandei. Saruna ar ceļotāju Andru Martu Babri

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Andra Marta Babre (27) ir fotogrāfe un ceļotāja. Savos pirmajos pārgājienos viņa nakšņoja alās, jo tolaik nebija līdzekļu teltij. Taču pagājušajā vasarā Andra pavadīja divus mēnešus, ejot apkārt Islandei. Pasaules iepazīšanu izvēlējusies veikt lēnām – izbaudot ceļu un tā radītos piedzīvojumus, viņa stāstīja Pieci.lv podkāstā “Kā ir būt”. 

“Dzīve ir ceļojums. Kāpēc mēs ejam ceļojumos? Lai trenētos dzīvei,” stāstīja Andra. Gan ikdienā, gan, esot ceļā, nepieciešams būt elastīgam, izvērtēt apstākļus un baudīt procesu. Viņasprāt, ceļošana ļauj paskatīties uz savu dzīvi no malas, saprast, kādas vērtības vada paša ikdienu. 

Andra ceļā ved arī citus, aicinot pievienoties domubiedrus pārgājienos tepat Latvijā, kā arī citur pasaulē. Izvēlētie maršruti nereti ir izaicinoši, taču viņa ir pārliecināta: “Ja cilvēkus sagatavo sliktākajam, tad viņiem pēc tam jebko izdarīt būs viegli.”

Kas ir tavs visu laiku iespaidīgākais ceļojums?

Protams, varētu to dažādās skalās mērīt, bet, ja cilvēkiem pateiktu, ka es apgāju apkārt Islandei gandrīz 2000 kilometrus, varbūt tas viņiem liktos iespaidīgākais. No otras puses, nebija gluži tā, ka mēs nogājām pilnīgi apkārt, jo Islandei ir aptuveni 4000 kilometrus gara piekraste, bet tas bija tāds divu mēnešu piedzīvojums 2021. gadā. Tas pagaidām varbūt ir lieliskākais, bet ir bijuši daudzi īsāki ceļojumi un piedzīvojumi ar citām niansēm. 

Kāpēc tieši šo izcel kā lieliskāko?

Es teiktu, ka ir vairāki elementi. Viens ir – saņemties uz kaut ko tik nopietnu, lielākajai daļai cilvēku tas būtu neiespējami, tieši atrast laiku vai saņemties. Tas bija nopietns solis – es gan vadu projektus, gan organizēju dažādas aktivitātes, pateikt ''nē'' savam darbam un aktivitātēm bija ļoti grūti. Protams, Islande ir viena no vietām, kur daudzi grib doties, jo tā ir tik dažāda valsts, kur ir gan ledāji, gan lavas lauki, gan melnās smiltis, dzeltenās smiltis, zaļās sūnu pļavas, oranžās klintis, un dažkārt tas viss ir vienā vietā, tu savā redzes laukā redzi to visu. Tas bija tas, ko es gaidīju, bet tas mani savā ziņā pārsteidza, jo uz to nevar sagatavoties. 

Kā tu skaidro atšķirību starp ceļotāju un tūristu? 

Tajā pašā Islandē var ļoti izteikti redzēt, kurš ir ceļotājs, kurš tūrists, varbūt ir kaut kas pa vidu tam. Man liekas, tūrists brauc uz apskates vietām un viņam ir kāds saraksts vai domu gājiens. Protams, to var darīt, un tie objekti ir ļoti interesanti, bet man kā ceļotājai vienmēr ir interesantāk, kas notiek starp tiem objektiem, vai tā pieredze, ka es dodos tur, varbūt kaut kas nesanāk, ir jāplāno, kā tiksim augšā kalnā. Vismaz mūsu organizācijā dažkārt mēs dodamies divatā, trijatā, dažkārt pievienojas vairāk cilvēki, bet tas ir tas mūsu veids – mēs dodamies kājām. Protams, aizlidojam ar lidmašīnu, un tad dodamies pārgājienā ar kājām. Mēs neizmantojam nevienu transporta līdzekli, ja tas nav vitāli nepieciešams, un tur arī rodas tas piedzīvojums, tā ceļošanas garša, kad tu dodies pa nezināmu ceļu, nezināmu vietu, būtībā savu izdomātu maršrutu. 

Kāpēc tu izvēlējies kļūt par ceļotāju? 

Bērnībā man nebija tādas iespējas, un pēc vidusskolas pavērās daudz iespēju, arī iespēja mācīties ārzemēs. Man likās, ka tā ir tā ceļošana, bet sapratu, ka, aizbraucot kaut kur, tā īsti nav ceļošana. Aizbraucot kaut kur es vienkārši sēdēju, domāju, mācījos un neizjutu nekādu piepildījumu no tās aizbraukšanas vai kaut kādu vietu apskatīšanas. Tad es sev iestāstīju, ka ceļošana nav priekš manis. Atceros to dienu, kad sev to pateicu, man likās, ka tas neizskatās vispār interesanti, kāpēc cilvēki tērē naudu un brauc, ir taču filmas, tas pats vien būs. Atgriežoties Latvijā, meklējot draugus un domubiedrus, mēģināju saprast, kas ir tas, kas man patīk. Netīšām atradu cilvēkus, kas bija nakts vidū gatavi lekt vilcienā un braukt uz nezināmu vietu Saulkrastos vai Jelgavā, staigāt pa nezināmām pļavām. Tas bija Latvijā, bet es to arī nosaucu par ceļošanu, jo tie pirmie nakts pārgājieni bija tāda kā sevis izzināšana, pasaules izzināšana, kur mēs ejam pilnīgi bez mērķa, jo nakts vidū tu neredzi īsti pat ceļu dažkārt vai neredzi tos apskates objektus. 

Andra alās pie Gaujas
Andra alās pie Gaujas

Tūristi nekad nebrauktu nakts vidū un pa nakti nemaldītos. Viņiem ir komforts un skaidrie mērķi, ka viņi grib nonākt tur un tur. Ceļotājiem, man liekas, un piedzīvojumu meklētājiem ir citādāk, viņi tieši meklē, kā interesantāk to laiku pavadīt. 

Kāpēc tev ir svarīgi ceļojumos vest arī citus cilvēkus? 

Kā organizators tu vienmēr riskē ar to, ka nevis brauksi ceļojumā, bet vedīsi grupu, un tas vairs nebūs tavs piedzīvojums. Būs darba sajūta, bet ir teiciens “once happiness is shared it grows” (dalīts prieks ir lielāks prieks – no angļu val.), tādā ziņā, ka tu vari ar kādu kopā atskatīties uz tiem piedzīvojumiem un dalīties ar to prieku. Citreiz pie mums atnāk dalībnieki, kuriem pašiem ir potenciāls organizēt vai doties kaut kur, bet viņi vēl nav gana droši. Viņi varbūt nezina, kā pareizi sameklēt kādu informāciju vai maršrutus plānot. Tas ir tas, ko mēs apzināti vai neapzināti mācām līdzbraucējiem, lai viņi būtu gana patstāvīgi paši par sevi. Mēs ļoti skatāmies, lai mūsu līdzbraucēji ir tādi, ka, ja mēs pazustu vai viņi kaut kur pazustu, viņi arī būtu gatavi vai viņiem būtu iespēja pašiem tikt laukā no šīs situācijas. Mēs esam ceļotāji, viņi ir ceļotāji, un mēs veidojam tādu kā piedzīvotāju meklētāju komūnu, jo tas nav kā tas tūrisma ceļojums, kuru tu nopērc un par visu samaksā. 

Kāda ir laba ceļojuma arhitektūra?

Tāda, kas ir ar dabu saistīta, varētu teikt, kas iekļaujas tajās vietās, jo man liekas, vispatīkamāk ir, kad tu kaut kur dodies un jūti, ka tur viss ir tāds pabeigts vai harmonisks. Bet, protams, laba arhitektūra var būt jebkas, atkarīgs no skatu punkta vai tā, ko tu meklē. Kad mēs kaut kur dodamies, mums pašiem noteikti interesē, kā alā, kurā esam, ir dzīvojuši cilvēki kādā piektajā gadsimtā, kā viņi te gatavoja ēst. Mēs esam palikuši reāli alās, bez teltīm, bez nekā, jo Maltā un Kiprā ir siltāks klimats, tur nevajag pat telti. Kad sākām ceļot biežāk, mums vienkārši nebija telts. Mēs varējām izdomāt maršrutu, kur mēs pa kaut kādām alām, ne gluži pilīm, bet pa pamestām baznīcām vai pamestām mājām paliekam. Arī joprojām dažkārt mēs kaut ko tādu atrodam pa ceļam. Man liekas, tie ir mūsu mīļākie objekti pārgājienos, jo tas komforts ir citādāks. Atrast kaut kādu sagruvušu pieminekli vai kaut ko, kas Grieķijā palicis no seniem laikiem, tā ir tāda wow! sajūta. Tā ir tā arhitektūra, tā autentiskā, ko meklējam. 

Kas, tavuprāt, veido ceļošanas ekipējuma bāzi, domājot ne tikai par fizisko, bet arī par mentālo ekipējumu, kas jāņem līdzi?

Ja dodas tikai ar fizisko ekipējumu, varētu būt grūti tikt kaut kam pāri, bet, ja dodas tikai ar mentālo sagatavotību, tad var arī gadīties, ka vienkārši fiziski netiec kādā kalnā vai upei pāri, jo tev nav virves vai kas tāds. Ideālajā variantā, protams, ir abi. Sākot ceļošanu vai nopietnāku iešanu pārgājienos, ir kaut kādas lietas, kas sākumā sasummējot cenas nešķiet tik lētas. Protams, ir īpašas vietas, kur vajag tādu ekipējumu, varbūt kāpjot kalnā vajag zābakus, kuriem ir saķere, bet tajā pašā laikā visi tie, kas mūs pazīst labāk, zina, ka mēs arī ar krokšiem ejam. Nav jau svarīgi, tie ir krokši vai zābaki, ja zini, kā tos izmantot un kuros brīžos kādu ekipējumu vajag. Citreiz vienkāršāks ekipējums palīdz noiet līdz galam. 

Ļoti daudzi cilvēki ikdienā ir pozitīvi un optimistiski, es arī esmu optimiste, bet mans vīrs ir risku analītiķis: tas ir tas, kas katram cilvēkam ir vajadzīgs, dodoties dabā vai ceļojumos, – saprast, ka ir tie riski, jo daba ir daba. Tur var būt ūdens, zibens, smilšu vētra. Vienkārši var mēģināt sagatavoties riskiem, pat ja tie neatnāks. Tā ir vislielākā mācība. Arī pārgājienos mēs parasti dalībniekiem sākumā izstāstām – būs piecas upes, iespējams, ka vienā upē tilts būs sabrucis, un būs jāiet apkārt vai cauri. 

Ja cilvēkus sagatavo sliktākajam, tad viņiem pēc tam jebko izdarīt būs viegli. Tu nevari kontrolēt to, ko nevari. Tu vari kontrolēt savu prātu, bet tu nevari kontrolēt dabas apstākļus. Tāpēc vienkārši mierīgi apzināties visus riskus, apzināties, ka arī ekipējums var saplīst, un saprast, ka visi jau mēs esam tikai cilvēki un kādam būs grūti. Arī organizatoriem citreiz ir grūti, arī mums vienmēr ir katru reizi kaut kas, kas nesanāk vai ne pārāk neizdodas. 

Galvenais ir saprast, kas varētu neizdoties, un tad jau laicīgi iztēloties to un domāt – tad es darīšu to un to. Tad, kad būsi tajā situācijā, tu diezgan droši jau varēsi problēmu risināt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti