„Gruzija ir ļoti daudzveidīga valsts - ar bagātu kultūru un tradīcijām. Manuprāt, vislielākais kolorīts ir tieši cilvēkos un viņu viesmīlībā. Jo gruzīnu tauta ir ļoti atvērta un viņiem ļoti patīk ciemiņi,”
Gruzijas popularitātes cēloņus Latvijā min gruzīnu izcelsmes latviete Rusudana.
4. studija to saprata jau uzreiz, kad pārkāpa Rusudanas mājas slieksni. Meitene parādīja, kā skan tradicionālais gruzīnu tautas instruments panduri un tad aicināja pie skaisti klāta galda nobaudīt gruzīnu nacionālos ēdienus. Gruzīnu pelnīti izslavēto viesmīlību izbaudījuši arī citi šīs zemes apceļotāji.
„Cilvēki nekad tev neko neatteiks. Pat ieejot kaut kādos mazos kioskiņos, ir pieredze, ka cilvēki saka, ka atstās savu telefona numuru,” par pieredzēto stāsta Kaspars, kurš kādreiz vēl labprāt aizbrauktu uz Gruziju. „Viņš atstāj man savu telefona numuru un saka: „Kad būsi Gruzijā zvani man, paliksi pie manis”. Teiksim tā: laipnība - tas ir pirmais, kas iespiežas ļoti acīs,” norāda Kaspars.
Neviens vien latvietis, kas pēdējos gados pabijis Gruzijā, stāsta, ka savā ziņā tur juties kā atgriezies pagātnē.
„Gruzija jau principā ir tas pats, kas Latvija, tikai varētu teikt, kādi 20 gadi atpakaļ,” piebilst Kaspars.
„Ejot pa ielu, uz ēku sienām tu vari ieraudzīt PSRS simboliku sirpi un āmuru. Man tas bija ļoti interesanti, jo es kā cilvēks, kas dzimis pēc PSRS laika, varēju izbaudīt to, kā bija pirms 30 gadiem,” piebilst Rihards.
Savukārt Rusudana atzīmē, ka pārsteigumu Latvijas iedzīvotājiem Gruzijā netrūks. „Lielākie pārsteigumi tūristam no Eiropas būtu uzreiz ceļi. Jo, izbraucot no lielām maģistrālēm, uzreiz tie pārējie ceļi - tur skrien gotiņas, cūciņas, tur visādi dzīvnieciņi skrien. Protams, temperaments, jo autovadītāji Gruzijā ir ļoti temperamentīgi,” stāsta Rusudana.
Piemēram, nokļūt augstākajā apdzīvotajā vietā Eiropā - kalnu ciematiņā Ušguli, var var tikai ar apvidus auto, jo ceļš ir katastrofālā stāvoklī. Lai pievārētu 45 kilometru garo maršrutu, ceļā nākas pavadīt pat trīs stundas.
Tie, kas apceļojot Gruziju, vēlas ietaupīt, izvēlas braukt ar maršruta autobusiņiem jeb tā dēvētajām „maršutkām”.
Tiesa, viegla braukšana tur nebūs. „Ļoti lēti, vienīgais - diezgan neērti, jo „maršrutka” pilna ar cilvēkiem. Bija pilns ar bagāžu, ar vīna bondzeļiem pie kājām tā, ka kājas nevarēja pakustināt, nebija pat kur adatai nokrist. Sēdeklis bija lenķī tā kā uz priekšu. Desmit stundas vajadzēja tā braukt,” stāsta Rihards. „Vienā lielā līkumā no bagāžas nodalījuma, kas mums bija virs galvām, pēkšņi mums uz galvas uzkrita 10 kilogramu rozīņu kaste,” viņš atminas.
„Brauc viņi nenormāli ātri. Viņi neko neskatās. Uz ceļa ir pilnīgi ierasta lieta, ka stāv govis ceļa vidū,” saka Kaspars. „Viņi, braucot garām, pat nesabremzē. Viņi vienkārši nesas tām garām, cik vien ātri var, un tās govis vispār nepakustas,” viņš stāsta.
Šīs neērtības tomēr ir nieks, salīdzinājumā ar elpu aizraujošajiem dabas skatiem un gruzīnu tradicionālajiem gardumiem.
„Viņiem visi tradicionālie ēdieni ir ļoti garšīgi. Hačapuri, kas ir maize, kurā iekšā ir siers ar olu. Hinkaļi, tā kā pelmeņveidīgie, tikai daudz lielāki. Ēdieni viņiem ir ļoti labi un ļoti garšīgi,” novērtē Kaspars.
„Sašliku Gruzijā var nobaudīt, man liekas, it visur. Nav pat jādodas uz kalniem, vienkārši atbraucot uzreiz uz galvaspilsētu, jau tur būs pilni galdi klāti ar visdažādākajiem šašlikiem,” piebilst Rusudana.
Gruzīni ir izgudrojuši pat savu versiju par pasaulē populāro batoniņu „Snickers”. „Čurčela. Tā viņš saucas. Tie ir uz diega uzvērti riekstiņi. Tie visi riekstiņi ir izmērcēti tādā kā vīnogu sulā ar miltiem kopā. Gruzijā uz katra stūra īstenībā gandrīz var nopirkt šādu gardumu. Tas izmaksā tikai eiro pēc Latvijas naudiņām. Diezgan garšīgs,” saka Rihards.
