300 kilometru ceļojums notika marta pēdējā nedēļas nogalē un sākās pie Indricas baznīcas, kas ir Latvijas viens no tālākajiem punktiem Baltkrievijas pierobežā aptuveni 14 kilometrus Daugavas krastā augšpus Krāslavai. No šīs vietas līdz ietekai Rīgas jūras līcī ir 333 kilometri, kurus veikt paredzēja trīs dienās. Sākumā straume bijusi laba un līdz pilsētai abi dēkaiņi tikuši stundas laikā, portālam lsm.lv stāsta viens no ekspedīcijas dalībniekiem Jānis Saulītis.
Ainaviskie Daugavas loki līdz Naujenei paskrējuši garām dažās stundās, kaut arī tūrisma maršrutos tie atzīmēti kā trīsdienu laivošanas maršruti ar pieveicamiem 67 kilometriem.
Var secināt, ka puišiem plāni bijuši nopietni un smailītēs airēts gana sportiskā režīmā.
Apskatīts Dinaburgas pils makets, stāvkrasti un Slutišķu sādža. Patikusi Daugavpils privātā apbūve un arhitektūra. Pirmā naktsmītne iekārtota pēc noairētiem vairāk nekā 100 kilometriem dienas garumā. Lai arī naktī temperatūra noslīdējusi zem nulles, par ko liecināja apsarmojusī telts, puiši iztikuši bez ugunskura un vakariņas gatavojuši, izmantojot prīmusu.
Otrā dienā bijusi cīņa ar pretvēju, un laivu ātrums nokrities līdz pieciem sešiem kilometriem stundā. Apskatīta Nīcgales baznīca, Līvāni, prāmis pār Daugavu un Jēkabpils. Interesanta šķitusi Ābeļu sala, kurā atrodas pamestas mājas ar iespējamo vēsturisko stāstu. Jēkabpils krāces, kas zināmas ūdenstūristu aprindās, no abiem piedzīvotāju meklētājiem prasījušas pietiekamu meistarību, lai izspruktu sveikā tikai ar ūdens šalti sejā. Varējis klāties arī bēdīgāk, jo aukstajā upes ūdenī negribējies peldēties starp ledus gabaliem.
Cīņā ar pretvēju otrajā dienā noairēti 86 kilometri un nakšņots uz saliņas, kur atrodas Sēlpils pilsdrupas, kas vedinājušas domas par pilskungu dzīvi Daugavas krastos.
Atšķirībā no abām saulainajām dienām pirmdiena bijusi nomākusies un solījusi nemitīgu cīņu ar plašās Daugavas vēju.
Neviena upe nav salīdzināma ar Latvijas lielāko upi, kura var līdzināties pat airēšanai jūrā. Reizēm no malas šķiet, ka vēja radītie viļņi nes laivu pret straumi. Tā nekad nebūs Gaujā vai kādā citā upē.
Noslēdzošajā diena abiem laivotājiem bija jāpārvar Pļaviņu HES ūdenskrātuve, Ķeguma HES un jātiek līdz jūrai. Pļaviņu mākslīgā ūdenskrātuve ir kā liels ezers, kuru nācies šķērsot pa diagonāli. Apskatītas Kokneses pilsdrupas no neierasta skatu punkta, kam sekoja stundu ilga laivas apnešanas procedūra ap Pļaviņu HES turbīnām. Katra laiva svērusi ap 60 kilogramiem un 200 metri prasīja daudz resursu. Pie Ķeguma HES palīdzējusi atbalsta komanda un abi varējuši 800 metrus nobraukt automašīnā.
Pāreja uz vasaras laiku nav līdzējusi, un tumsa nepielūdzami pienākusi jau netālu no Ķeguma. Zem zvaigznēm bijis tik auksti, ka rokas salušas. Lai arī ātrums 9-10 km/h bijis labs, pie Ikšķiles komanda sapratusi, ka Gata plecs ir iedzīvojies traumā un plānoto mērķi sasniegt būs grūti.
Lukturu gaismā starp ledainiem vižņiem Salaspilī pie Ako pieminekļa abi laivotāji kāpuši krastā, lai beigtu piedzīvojumu aptuveni 36 kilometrus pirms jūras. Vienpadsmitos vakarā ceļojums bija beidzies ar gandarījuma sajūtu.
Jautāts par pēcceļojuma atziņām, Saulītis smejot stāsta, ka Daugavā jāairē naktī, kad ir bezvējš. Viņš arī saka, ka galvenais uzdevums - pierādīt sev, ka trijās dienās var tikt līdz Rīgai, arī ir realizēts, jo Rīgas HES un apvedceļš ticis sasniegts. Svarīgs esot arī ekipējums un pieredze, jo katram šāds brauciens laivā nebūtu pa spēkam. Fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība šādos braucienos ir ļoti nozīmīga. Tomēr, kā atzīst laivotājs, tad drauga piedāvājumam piekritis divu minūšu laikā, kad tas pirms mēneša zvanījis. Ja pirms gada martā bijis ledus, tad šogad pat paspējis četrreiz iekāpt laivā un pirms Daugavas nobrauciena treniņos 60 kilometrus noairēt.
