Pa straumei

"Pa straumei 3". Engure

Pa straumei

Pa straumei. Mēmele

Pa straumei 3. Engure

Engures upe: īpaši aizsargājumu dārgumu glabātāja

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kā kruzuļains pavediens no Usmas ezera uz Puzes ezeru līkumo divdesmit septiņus kilometrus garā Engures upe. Tā ir viena no mazajām un šarmantajām Kurzemes upēm, kas piesaista laivotājus ar savu rimto plūdumu, mežonīgo dabu, gleznainajām ainavām un apkārt valdošo klusumu, ļaujot ieklausīties dabā un to sadzirdēt.

Usmas ezerā slēpjas noslēpumainā Moricsala, bet ezera ūdeņos pilnās burās traucas Usmas jahtkluba biedri. Engures straume aizved arī uz jaunās vēsmās atdzimstošajām Ugāles dzirnavām. Upe aicina izbaudīt pļavu golfa burvību, ielūkoties Latvijā vienīgajā ērģeļbūves darbnīcā, apskatīt Ugāles baznīcu un senākās ērģeles mūsu zemē, kā arī iemēģināt veiksmi triāla trikos.

ĪSUMĀ:

Atšķirībā no citām mazajām upēm, kas vasarās piemērotas vien kāju mērcēšanai, Engure ar prieku gaida laivotājus arī gada siltākajā un saulainākajā laikā, solot tiem gana dziļus ūdeņus, lai laivas dibens nevilktos pa upes gultni. Engurei raksturīgs mierīgs tecējums bez krācēm un stāviem kritumiem, tomēr tas nebūt nenozīmē laisku vai garlaicīgu braucienu. Par aizraujošiem piedzīvojumiem parūpēsies upē sakritušie koki un Engures asie līkumi. Engurē kokus sagāzis vējš, izveidojot pamatīgas barjeras, kam nāksies cilpot apkārt pa krastu. Engures ūdeņus bagātina vairākas pietekas, no kurām lielākās ir Dūņupe, Dūņupīte un Riekte.

Klasisks laivošanas maršruts sākas pie Zaļā ciema tilta un beidzas pie pēdējā tilta pirms ielaivošanas Puzes ezerā, vedot apmēram divdesmit četru kilometru garumā. Līdz Ugāles dzirnavām nāksies kārtīgi paairēties, jo straume tikpat kā nav jūtama, tomēr lejpus dzirnavām Engures upe parasti parāda savu raksturiņu. Sportiski laivotāji visu distanci var pieveikt vienas dienas laikā, tomēr daudz jaukāk maršrutu sadalīt divos posmos, nesteidzīgi izbaudot dabu, makšķerēšanu un ugunskura dziesmas. Ja ar to vēl nešķiet gana, var droši laivot cauri Puzes ezeram, meklēt Rindas upi, tālāk doties pa Irbi, līdz sasniegta jūra.

Engures upes plūdums
Engures upes plūdums

Dusmīgais ezers

Engure savu tecējumu sāk Usmas ezerā, kas pēc tilpuma ir otrs lielākais ezers Latvijā, bet pēc platības – sestais lielākais. Usmas ezers dižojas ar dziesmās apdziedāto Moricsalu, kā arī ar lielāko ezeru salu Latvijā – Viskūžu salu. Ezerā gozējas vēl divas salas, ko vieno līdzīgi nosaukumi, vienu sauc par Lielalksnīti, bet otru par Mazalksnīti. Ezerā ietek vienpadsmit upes, taču no tā iztek tikai Engure.

Usmas ezera nosaukums nāk no somugru izcelsmes vārda ar nozīmi “migla”, tādēļ varētu teikt, ka šis ir Miglas ezers. Mazliet citu versiju stāsta teika. Visiem labi zināms, ka sensenos laikos ezeri lidinājušies pa gaisu un gaidījuši, kad kāds tos sauks vārdā. Kādu dienu melns un pēc skata negants ezers lidojis pāri tagadējai Usmas ezera vietai, kad to pamanījis mazs knēvelis, kurš sācis brēkt: “Usmīgs! Usmīgs!” Laikam puika gribējis teikt, ka tur lido kaut kas dusmīgs, bet ko nu vairs, ezers laimīgi nolaidies zemē un turpmāk ticis dēvēts par Usmas ezeru.  

Urga laivā Usmas ezerā.
Urga laivā Usmas ezerā.

Usmas ezera krasts rotāts ar robainiem līčiem un pussalām, arī tā dibens ir nelīdzens, sēkļiem mijoties ar dziļām vietām, no kurām brangākā stiepjas dzelmē divdesmit septiņu metru dziļumā. Usmas ezera līčiem piešķirti neparasti vārdi, piemēram, Kūldanga, Brūždanga, Bērzragdanga, Pievdanga, arī zemesragiem tikuši jauki vārdiņi – Sineprags, Elkrags, Alkšņrags un visādi citi ragi.

Usmas ezera ūdeņos omulīgi jūtas neskaitāmi augi, to skaitā niedres, vilkvālītes, meldri, doņi, glīvenes, raglapes, elodejas, lēpes, ūdensrozes un ezerenes. Usmas ezeru par gana mājīgu vietu atzinušas vēdzeles, zandarti, ruduļi, zuši, karūsas, repši, pliči, asari, akmeņgrauži, deviņadatu stagari, līdakas, līņi, plauži, raudas, pīkstes, vīķes, ķīši un citas zivteles.

Aizved mani uz Morica salu

Kurš gan nav dzirdējis lirisko dziesmu ar Ārijas Elksnes dzeju un Ulda Marhilēviča mūziku, kur skan tādi vārdi kā “aizved mani uz Morica salu, kad tur ozoliem lapas sāk plaukt”, izsakot absolūti nepiepildāmu lūgumu. Jau 1843. gadā aprakstīta Moricsalas neparastā augu valsts bagātība, bet 1912. gadā ar Krievijas cara ziņu dibināts Moricsalas dabas rezervāts, vecākais dabas rezervāts Latvijā un viens no vecākajiem Eiropā, kas radīts nepārveidotu dabas ekosistēmu saglabāšanai un tajās notiekošo procesu pētniecībai, kā arī reto sugu aizsardzībai. Kopš tā laika salu tikpat kā nav ietekmējusi cilvēka darbība. Lai cik ļoti gribētos aplūkot teiksmaino Moricsalu, tomēr bez īpašas atļaujas rezervāta teritorijā atrasties aizliegts. Savukārt, ja vien neesi topošais vai esošais zinātnieks, atļauju savās rokās neredzēt.

Moricsala pie sava vārda tikusi pateicoties Saksijas grāfam Moricam, kurš 1727. gadā uz salas slēpās no krievu karaspēka. Ap šo notikumu virmo dažādas leģendas, kurās tiek spekulēts gan par grāfa Morica pavadošā personāla apmēriem, gan par slēpšanās iemesliem, gan par iznākumu. Tomēr sala kopš šī mīklainā notikuma tikusi pie Morica vārda.

Ceļā uz dabas izpēti Usmas ezera salās. Elīna, Urga, Roberts un dabas eksperts Vilnis Skuja.
Ceļā uz dabas izpēti Usmas ezera salās. Elīna, Urga, Roberts un dabas eksperts Vilnis Skuja.

Moricsalai raksturīgi platlapju meži, kas klāj teju pusi no salas teritorijas. Vislielākajā daudzumā tur sastopami ozoli un liepas, un Moricsala novērtēta kā viena no labākajām minēto koku sugu pētījumu vietām Eiropā. Daži no kokiem lepojas pat ar piecsimt gadu vecumu. Koki, kas savu dzīvi jau beiguši, kalpo par izcilu mājvietu citām dzīvības formām – tos izmanto kukaiņi, sēnes, augi un ķērpji. Moricsala pat tiek dēvēta par vaboļu paradīzi. Salā ligzdo reti sastopamie zivju ērgļi. Rudeņos uz Moricsalu peld briežu un mežacūku bari, lai uz kārā zoba liktu kārdinošās ozolzīles. Laikam ritot, Moricsala kļūst arvien vērtīgāka, jo, cilvēka rokas neskarta, dzīvā daba plaukst vēl jo kuplāk.

Noķert vēju burās

Usmas ezerā saimnieko vienīgā iekšējo ūdeņu jahtu osta Latvijā, par ko rūpējas un gādā Usmas jahtklubs. Tur var apgūt ne tikai burāšanu, bet arī dzīvei noderīgu filozofiju – vēju kontrolēt nav iespējams, tomēr ikviens var pielāgot savas buras. Usmas jahtkluba pirmsākumi meklējami 1972. gadā, kad Ilmāram Lakšam, Gunāram Šteinertam un Nikolajam Makarovam radās ideja par jahtkluba organizēšanu Usmas ezerā. Jau gadu vēlāk šī ideja tika realizēta, nodibinot jahtklubu. Uz to brīdi entuziastu rīcībā bija tikai divas paštaisītas jahtas un viena no Ventspils jahtkluba aizlienēta olimpiskās klases jahta. Burāšanas interesenti naski ķērās klāt burāšanas bāzes būvniecībai. Čaklie burātāji strādāja ne tikai pie bāzes izveides, bet arī pie burulaivu remonta, ko citi norakstīja kā mēslainē izmetamas. Jau 1974. gadā Usmas ezerā notika pirmā burāšanas regate.

Usmas ezers. Usmas jahklubs. Engures upes sākums.
Usmas ezers. Usmas jahklubs. Engures upes sākums.

Laika gaitā Usmas jahtkluba bāze auga arvien lielāka un modernāka, braši kuploja arī jahtu un burātāju pulks. Usmas burātāji sāka regulāri piedalīties sacīkstēs arī ārpus Usmas ezera, plūcot uzvaras laurus un godalgotas vietas ne tikai reģionālās sacensībās, bet pat Eiropas un pasaules līmeņa čempionātos. Arī Usmas ezeram palaimējās savos ūdeņos uzņemt Eiropas un pasaules burāšanas čempionātus “Micro” klases jahtām. No 2007. gada Usmas jahtkluba Burāšanas skolā praktiskas zinības apgūst jaunie burātāji. Usmas jahtklubā ir ap sešdesmit laivām un vairāk nekā simts aktīviem biedriem. Burāšanas prieki tiek piedāvāti arī interesentiem no malas.

Kā fēnikss no pelniem

Kādreiz tik varenajām Ugāles dzirnavām patraukties garām laivotājiem ir neiespējami, jo tās uzbūvētas uz Engures upes. Pavisam amizantā kārtā dzirnavas atrodas Dzirnavu ciemā. Ugāles dzirnavas celtas ap 1843. gadu. Tās senāk tik kārtīgi malušas graudus, ka visi gaņģi rūkuši skaļāk par pērkona dārdiem. Dzirnavas varējušas lepoties ar skaistu un sakoptu apkārtni, kā arī varen glītu tornīti, kurā savu princi ar lielāko prieku gaidītu pat princese Salātlapiņa. Aina gluži kā no pastkartītes.

Laivošana Engures upē pie Ugāles dzirnavām. Elīna, Roberts un Urga.
Laivošana Engures upē pie Ugāles dzirnavām. Elīna, Roberts un Urga.

Kā jau tas bieži gadās ar vēsturiskām ēkām, laika zobs un vēstures gaitas nesaudzēja arī Ugāles dzirnavas. Sākot no pagājušā gadsimta vidus, dzirnavas bieži mainījušas savus saimniekus, arvien vairāk un vairāk ejot postā. Tomēr dzirnavām paveicies, jo tagad tās savā gādībā ņēmusi biedrība “Ugāles dzirnavas”, atbrīvojot pamestās dzirnavas no gadu gaitā savāktajām drazām un ļaujot tām lēnām atdzimt kā fēniksam no pelniem. Biedrības mērķis ir pārvērst senās dzirnavas kūsājošā un rosīgā kultūrtelpā, pieskandinot vecās sienas ar mūziku, bagātinot ar mākslu un citām aktivitātēm. Paralēli darbam pie dzirnavu atjaunošanas tiek apzināta dzirnavu vēsture.                                               

Golfa laukums vectēva pļavās

Engures kreisajā krastā, gluži blakus Ugāles dzirnavām, mežu ielokā omulīgi izpleties Usmas golfa klubs, kurā saimnieko Vilnis Baltiņš, kādreizējais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents, tagad – Goda prezidents. Vilnis Baltiņš tiek dēvēts par Latvijas pļavu golfa krusttēvu, jo spēlējis lielu lomu pļavu golfa attīstībā. Pļavu golfā savijas aristokrātiskā sporta veida smalkums ar Latvijas lauku ainavas pamatīgumu, turklāt nelīdzenais un mazliet mežonīgais laukums spēlēšanu padara sarežģītāku un aizraujošāku nekā klasiskajā golfā. Usmas golfa klubā spēlētājiem pieejamas deviņas bedrītes. Zinātāji saka, ka šo laukumu par vienkāršu nodēvēt nevar.  

Golfa apmācība Usmas golfa klubā pie LOK gida prezidenta Viļņa Baltiņa. Elīna un Roberts.
Golfa apmācība Usmas golfa klubā pie LOK gida prezidenta Viļņa Baltiņa. Elīna un Roberts.

Usmas golfa klubs ierīkots Viļņa Baltiņa vectēva mājās. Padomju režīms ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, tāpēc laika gaitā īpašums aizgāja postā, un deviņdesmitajos gados no Viļņa Baltiņa bērnības mājām nekas nebija palicis pāri. Tomēr latvieši ir čakla tauta, un Baltiņš, godājot senču piemiņu, bērnības atmiņas un iemīļoto vectēva zemi, ķērās klāt jaunas mājas būvniecībai. Uzceltā māja tagad pulcē visu kuplo Baltiņu saimi.

Sākotnēji Vilnis Baltiņš vectēva zemi plānoja izmantot lauksaimniecībai, tomēr īsti nevedās nedz kartupeļu, nedz šitake sēņu audzēšana, tāpēc viņš atmeta šim plānam ar roku un izlēma pievērsties pļavu golfa laukuma izveidei. Ar šo lietu viss aizgāja uz urrā. Protams, nekas nav tik viegli, kā izskatās, jo, piemēram, golfa laukuma nopļaušana aizņem veselas desmit stundas! Vasaras sākumā, kad zāle aug griezdamās, tas jādara ik pēc trīs dienām. Ņemšanās pamatīga, tomēr gandarījums liels gan pašiem, gan ciemiņiem, gan golfa entuziastiem.

Ērģeļu darbnīcas noslēpumi

Pāris kilometrus no Engures upes meklējama unikāla vieta, kur dzimst mūzika – vienīgā ērģeļbūves darbnīca Latvijā. 1992. gadā izveidotā Ugāles ērģeļbūves darbnīca iekārtota bijušajā Ugāles Mācītājmuižā, kur čakli saimnieko mācītājs un ērģeļu meistars Jānis Kalniņš ar savu kuplo ģimeni. Darbnīcā var ielūkoties noslēpumainajā ērģeļbūves pasaulē, aplūkot ērģeļu stabuļu un plēšu tapšanas procesus, apbrīnot greznos kokgriezumus, izzināt skaņu veidošanās principus un noskaidrot skaņošanas knifiņus. Jānis Kalniņš ar savām un palīgu rokām ne tikai rada jaunas ērģeles, bet arī restaurē un atgriež pie dzīvības senas ērģeles, klavieres un flīģeļus, ko ietin putekļu kārta un aizmirstības plīvurs.

Uzaudzis mūziķu ģimenē, Jānis Kalniņš par ērģelēm sācis interesēties jau pusaudža gados. Ideja par pievēršanos ērģeļbūvei viņu piemeklēja pēc kāda emocionāli spēcīga ērģeļmūzikas koncerta Doma baznīcā. Turpmākā ceļā sastaptie cilvēki un notikumi izkārtojās tā, ka Jānis Kalniņš soli pa solim tuvojās savam sapnim. Pat savu topošo sievu viņš pamanīja sēžam pie ērģelēm baznīcā! Kalniņa gaitas veda no klavieru skaņotāja par ērģeļu remontētāju un ērģelnieku, bet visbeidzot – arī par ērģeļbūves meistaru, sasniedzot nosprausto mērķi.

Ērģeļbūves darbnīcā pie ērģeļbūvētāja Jāņa Kalniņa. Elīna un Roberts.
Ērģeļbūves darbnīcā pie ērģeļbūvētāja Jāņa Kalniņa. Elīna un Roberts.

Tā kā ērģeļmūzikas pasaule cieši saistīta ar reliģiju, Jānis Kalniņš izmācījās arī par mācītāju un 1991. gadā nonāca Ugālē, lai kalpotu Ugāles un Zlēku draudzēs. Kad pagasta priekšniekam vaicājis par īpašumu, ko varētu iegādāties dzīvošanai, viņam ieteikta vecā Mācītājmuiža. Vieta uzreiz iekritusi Kalniņu ģimenes sirdī, bet pats Jānis ar gudru ziņu nojautis, ka vecais stallis kalpos par varen labu ērģeļbūves darbnīcu. Mācītājmuiža savus jaunos iemītniekus sagaidīja gaužām bēdīgā stāvoklī – cauri jumtam tecēja lietus, bet sienu spraugās zēģelēja vējš, tomēr ar lielu apņēmību un čaklumu māja savesta dzīvojamā kārtībā, lēnām pārvēršoties par Latvijas ērģeļbūvniecības centru, kas izpelnījies arī starptautisku atzinību.

Skanīgā baroka pērle

No ārpuses pavisam lakoniska, 1694. gadā celtā Ugāles evaņģēliski luteriskā baznīca savu lielāko bagātību slēpj dievnama dzīlēs. Tur dižojas greznās Ugāles ērģeles, visvecākās ērģeles Latvijā, kā arī krāšņas baroka stila interjera detaļas.  

Ugāles baznīcas ērģeles no 1697. gada līdz 1701. gadam būvējis Kuldīgas meistars Kornēlijs Ranneuss. Ugāles ērģeles ievērojamas ne tikai Latvijas līmenī – tās ir vienas no senākajām nepārveidotajām ērģelēm visā Eiropā. Ugāles ērģeļu prospektu darinājis Ventspils koktēlnieks Mihaels Markvarts, un šis ir vienīgais no viņa darbiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Interesanti, ka Ugāles ērģeles rotā vienīgais baroka laika nekrāsotais ērģeļu prospekts Latvijā, kas atstāts omulīgajā koka tonī.

Ugāles Evanģēliski Luteriskā baznīca. Ērģeles pēta Roberts un Elīna.
Ugāles Evanģēliski Luteriskā baznīca. Ērģeles pēta Roberts un Elīna.

Ugāles ērģeles savā Mācītājmuižas darbnīcā atjaunojis neviens cits kā jau minētais Jānis Kalniņš, konsultējoties ar zviedru ekspertiem. Pēc rūpīgiem restaurācijas darbiem Ugāles ērģeles atguvušas savu astoņpadsmitā gadsimta skanējumu un daiļo izskatu. Baznīcu ar ērģeļmūzikas skaņām regulāri piepilda koncerti, kuros Ugāles ērģeles spēlē ne tikai pašmāju mākslinieki, bet arī viesi no tālām zemēm.

Riteņi pa gaisu

Mazajā Ugālē plaukst ne tikai kultūrvēsture, bet arī sports. Kopš 2013. gada mototriāla un velotriāla entuziastus ciemos vilina jaunā Ugāles triāla trase, kas piemērota ne tikai ikdienas treniņiem un izklaidēm, bet arī Latvijas un Baltijas mēroga sacensību rīkošanai. Par trases atpazīstamības zīmi kalpo metālmākslinieka Uģa Traumaņa veidotais, lakoniskās formās ietērptais triāla velosipēds, kas gozējas pie trases ieejas.

Jaunie sportisti treniņā velotriāla trasē "Karters".
Jaunie sportisti treniņā velotriāla trasē "Karters".

Par galveno uzdevumu triālā kalpo dažādu šķēršļu pārvarēšana ar savu braucamrīku, un Ugāles trase piedāvā nudien daudzveidīgus un aizraujošus šķēršļus – pļaviņā triālistus izaicina dažādi veidojumi no koka baļķiem, milzīgas elektrības kabeļu spoles, laukakmeņi un citi brīnumi.

Par Ugāles triāla trasi rūpējas triāla klubs “Karters”, kas dibināts 2002. gadā. Klubs gādā par veselīga dzīvesveida un triāla popularizēšanu, kā arī rīko treniņus, paraugdemonstrējumus, sacensības un citas aktivitātes. Tā ir īstā vieta, kur ielūkoties triāla pasaules aizkulisēs, kā arī, kas zina, iemēģināt veiksmi pašam.

Svētā makšķernieku paradīze

Engures upe savu tecējumu beidz Puzes ezerā, papildinot ar saviem ūdeņiem vienu no dziļākajiem Latvijas ezeriem. Mežu ielokā snaudošā Puzes ezera vidējais dziļums ir ap divpadsmit metriem, bet maksimālais dziļums – trīsdesmit četri metri. Puzes ezeru mēdz dēvēt par makšķernieku paradīzi, jo te sastopami pat ūsainie sami un teju caurspīdīgās stintis, nemaz nerunājot par līdakām, asariem, zušiem, raudām, ālantiem, zandartiem, akmeņgraužiem, repšiem, sīgām, pīkstēm un spidiļķiem. Tiesa, makšķernieki atzīst, ka šis ezers tik viegli rokās nedodas – tā iepazīšana un veiksmīga loma dabūšana var prasīt lielu pacietību.

Zivju laišana Puzes ezerā Engures noslēgumā. Elīna, Roberts, Urga, ezera apsaimniekotājs Aivars Vāve...
Zivju laišana Puzes ezerā Engures noslēgumā. Elīna, Roberts, Urga, ezera apsaimniekotājs Aivars Vāvere un zivjkopis Valdis Plaudis.

No lībiešu valodas tulkojot, Puzes ezeru sauc par Svētā ūdens ezeru. Varbūt tādēļ tur mīt tik daudz zivju. Kuram gan netīk plunčāties svētā ūdenī? Teika gan apgalvo, ka Puzes ezera nosaukums cēlies no vārda “puse”. Sensenos laikos ezers pleties daudz lielākā teritorijā un dalījis vienu dibenu ar Dūņu ezeru. Tomēr nevienam nezināmu iemeslu dēļ ezers kritis uz nerviem pašam Velnam, kurš apņēmies kaitinošo ezeru aizbērt. Kā jau tas parasti gadās, darbi bijuši tikai pusceļā, kad iedziedājies gailis. Velns pametis iesākto pusratā un diebis uz elli. Velna samestā zeme sadalīja lielo ezeru divās daļās – Dūņu ezerā un Puses ezerā, ko ļaudis vēlāk pārsaukuši par Puzi. Ej nu sazini, kā tur īsti bijis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti