1986. gada aprīlī Černobiļas atomelektrostaciju (AES) satricināja sprādziens, kā rezultātā tika evakuēti cilvēki simtiem tūkstoši cilvēku Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā.
Radioaktīvais piesārņojums izplatījās arī pār lielāko daļu Eiropas. To uzskata par vēsturē lielāko kodolkatastrofu, kas radīja 400 reizes lielāku radiāciju kā atombumba, ko ASV nometa pār Hirosimu Otrā pasaules kara laikā.
Tomēr aptuveni 70 iedzīvotāji atteicās evakuēties un palika dzīvot Černobiļā. Tika norobežota teritorija 30 kilometru rādiusā ap atomelekstrostaciju, kas iekļāva 96 pilsētas un ciemus. Tagad, kad radiācijas līmenis gadu laikā mazinājies, vieta piesaista daudzus apmeklētājus. Arī slēgtajā zona tiek uzņemti tūristi – tagad tur atvērts hostelis, kurā var pārnakšņot par nieka sešiem eiro.
"Šeit ierodas tūristi no Austrālijas, Jaunzēlandes, ASV, Kanādas un vairākām citām attālām valstīm. Visvairāk brauc no Polijas un pēc tam no Anglijas. Daudzi no tiem ir profesionāļi, kuriem interesē izpētīt situāciju vietās ar augstu radiāciju un apskatīt, kā tās mainījušās kopš katastrofas," atzīst Černobiļas tūrkompānijas vadītājs Jaroslavs Jemeļenko.
Noteikumi tūristiem ir skaidri – nepieskarties augiem, nesēdēt uz zemes un nenovietot tur savas mantas, neko no teritorijas neiznest un neēst ārpus telpām. Ļoti daudziem tā ir vēstures stunda.
"Es nezināju, cik liela bija šī katastrofa un ka tā varēja izvērsties vēl ļaunāk. Jābūt kādam veidam, kā mēs mācāmies no kļūdām, ko pieļaujam un kļūstam zinošāki. Ja nav šo zināšanu, mēs varam atkārtot tās pašas kļūdas," uzskata tūriste Mērija no Losandželosas.
Tiek spekulēts par kopējo Černobiļā bojāgājušo skaitu, jo daudzi cietuši no radiācijas ietekmes ilgtermiņā. Pasaules veselības organizācija lēš, ka tie varētu būt 9 000, kamēr “Greenpeace” pieļauj pat 90 000.
