Pirms došanās ceļojumā ar velosipēdu vispirms jāsaprot, kā tieši vēlies doties dabā.
"Ja vēlamies būt absolūti neatkarīgi, ņemt līdzi visu savu iedzīvi un celt telti kādā mežu ielokā, varbūt pat neapmeklēt veikalus, varbūt pat paņemt visu pārtiku līdzi, tad noteikti būtu vajadzīgs tāds īsts tūrisma velosipēds ar kārtīgiem bagāžniekiem, somām, kur var visu salikt," ieteica Ratiniks.
Taču jārēķinās, ka šāds velosipēds svērs vismaz 15–16 kilogramus. Savukārt kopā ar somām un bagāžu nāks klāt vēl vismaz 25 kilogrami. Pa trepēm tādu velosipēdu uznest ir grūti, iecelt vilcienā vai autobusā – praktiski neiespējami. Ar šādu velosipēdu arī braukšana būs lēnāka, grūtāka.
Lēniem un nesteidzīgiem braucieniem ir svarīgi, lai velosipēda stūri iespējams pacelt augstāk, lai var braukt ar iztaisnotu muguru, kas nozīmē braukt lēnāk, bet ērtāk.
"Otrais variants ir minimālisma stilā, kas kļūst arvien populārāks. Tā ir ceļošana ar ļoti maz mantām. Velosipēds ir viegls, un ar to var veikt vairāk kilometru. Šajā gadījumā tas arī būtu tūrisma velosipēds, bet tāds, kas ir vieglāks, iespējams, arī ar šosejas velosipēdu var ceļot," sacīja Ratiniks.
Ja ir vēlme braukt ātrāk, derēs arī kalnu velosipēds, kuram stūre atrodas zemāk, un braukšana notiek, noliecoties uz priekšu. Vienlaikus jārēķinās, ka nepieredzējušiem braucējiem, šādi pārvietojoties, iespējams, sākumā sāpēs mugura un rokas.
Iegādāties var arī elektrovelosipēdu, ar ko lielu attālumu veikšana būs vēl vieglāka, bet jārēķinās, ka to nebūs iespējams pārvadāt lidmašīnā tā baterijas dēļ.
Lai gan braukšana ar velosipēdu it kā ir sēdošs sporta veids, tomēr nogurums piezogas diezgan ātri, tāpēc pirms došanās ceļā rūpīgi jāpārdomā trīs ekipējuma nianses – stūres rokturi, pedāļi un sēdeklis. Pirmkārt, stūres rokturiem jābūt ērtiem.
"Visērtāk ir turēties nevis pie apaļa priekšmeta, bet gan pie mazliet ieliekta, plakaniska. Ir speciāli stūres rokturi, kas ir ērtāki, kas nav apaļi.
Jāpadomā arī par pedāļiem, lai kājas neslīd. Ja mēs izmantojam klipšu pedāļus – lieliski, ja izmantojam parastos pedāļus, tiem būtu jābūt vairāk tādiem, kur kurpe nedaudz ieķeras, nevis noslīd no pedāļa," ieteica Ratiniks.
Viens no svarīgākajiem ērtuma aspektiem tāpat ir velosipēda sēdeklis. Svarīgi, lai sēdeklis atbilstu velosipēdam – pašrocīgi to mainīt nevajadzētu.
"Jo platāks sēdeklis, jo vairāk paredzēts īsākiem pārbraucieniem, tāpēc pilsētas divriteņiem ir plati sēdekļi, savukārt tūrisma riteņiem tie ir šaurāki un cietāki.
Komplektā noteikti vajadzētu arī veloapģērbu ar kādu polsteri, kas saglabās braukšanas komfortu," skaidroja Ratiniks.
Tāpat pareizi jānoregulē arī sēdekļa augstums. Apsēžoties uz velosipēda, abām kājām stabili jāturas uz zemes ar pirkstgaliem. Tā, lai var pielikt vienu kāju, otru kāju pie zemes, negrīļojoties. Uzliekot kāju uz pedāļa, kas ir nolaists līdz zemei, kājai nav jābūt pilnīgi taisnai, tai mazliet jābūt ieliektai.
Jāatceras arī par drošību, velobraukšanas cimdi lieti noder garākos pārbraucienos, taču svarīgākā ekipējuma daļa noteikti ir ķivere, uzsvēra Ratiniks.
"Ķivere ir vajadzīga ne jau tāpēc, ka mēs tagad noteikti kritīsim vai mūs noteikti notrieks, bet, pirmkārt, tā pasargās no saules, vēdinās galvu. Braucot pa apvidu ar šķēršļiem, būs kādi koku zari, kas ir noliekušies, kurus var nepamanīt – tā pasargās no šādiem gadījumiem, pasargās arī no akmeņiem, ko garām braucošās mašīnas var uzmest," viņš skaidroja.
Velomaršrutu eksperts stāstīja, ka izstrādājis projektu "Iztin Latviju", kurā katrā no novadiem radījis apļa veida velomaršrutu ar ainavām, apskates vietām. Uzsvars ir uz drošību un dabas baudīšanu, tāpēc maršruti ir pa maziem, lielākoties grants ceļiem, apejot lielās šosejas. Maršruti ir no 50 līdz 70 kilometru gari, un tos pievarēt var arī ģimenes ar bērniem.
