Ceļojums pa vecmāmiņas izsūtījuma pēdām un Āziju

Sešus mēnešus ilgs ceļojums pa septiņām valstīm. Madara Marija Muižniece jeb „Muižas ekspresis” no Rīgas brauca uz Sibīriju, kur 1949. gadā izsūtīja viņas vecmammu. Pirms doties mājās, apskatīja arī Mongoliju, Ķīnu, Vjetnamu, Taizemi, Kambodžu un Mjanmu.

„Mongolijā, strādājot brīvprātīgajā darbā fermā, pēdējā dienā es iemetu to telefonu sausajā atejā… un tad man tas bija jāvelk ārā,” Madara stāsta par vienīgo “ķibeli”, kas gadījās, ceļojot vienai sešus mēnešus caur septiņām dažādām Āzijas valstīm. Viņa izbrauca ar „Transsibīrijas ekspresi” līdz Novosibirskai, tad turpināja ceļojumu caur Mongoliju, Ķīnu, vēlāk nokļuva Vjetnamā, Taizemē, Kambodžā un visbeidzot arī Mjanmā.

Bet viss sākās ar vecmammu Rasmu un „Transsibīrijas ekspresi”.

„Plāns par Sibīrijas apceļošanu man bija jau sen, jo bērnībā ome daudz stāstīja par to, kā ir bijis izsūtījumā Sibīrijā. Ļoti dažādi ir tie stāsti, kurus tu dzirdi televīzijā, ko var lasīt vēstures grāmatās. Omes stāsts vienmēr nedaudz atšķīrās, jo tas bija piedzīvojumiem bagāts. Tad kopš tā laika vienmēr gribējās aizbraukt un apskatīties, kā dzīvē Sibīrija izskatās,” stāsta Madara.

Reakcija no omes bija, ka viņā jutīsies vainīga, ja es nosalšu vai atstiepšu kājas, atceras Madara.

Brauciens vilcienā nav nekāda romantika — pa logu vieni krūmi, jābrauc "plackartē" jeb guļamvagonā kopā ar 30 cilvēkiem, reizēm pārbraucieni ir vairāku diennakšu garumā ar vienu atpūtas reizi dienā, ne garāku par 40 minūtēm.

Gadījās arī diskusijas par politiku. „„Ko? Mēs taču jūs nekad neokupējām! Ko tu vispār iedomājies! Mēs taču jums uzcēlām rūpnīcas, un tad jūs mūs pametāt!”, tā vilcienā esot teicis kāds kungs, „Un tad izklausās, ka viņi ir tik aizvainoti, ka mēs esam pagriezuši viņiem muguru,” viņa atminas.

Omes izsūtījuma vietā — Inkino Kolpaševas rajonā kāda „babuška” viņu aicināja ciemos uz tēju, bija ļoti izpalīdzīga, tomēr īsto vietu, kur agrāk bija izsūtīto barakas, viņa neatrada. Tālāk viņas ceļš veda uz Mongoliju.

Madara ceļojumam bija krājusi naudu, pārdeva arī auto. Lielākoties naktsmājas atrada „couch surfing” (cilvēki dažādās pasaules malās piedāvā izmitināt ceļotgribētājus - red.), palīdzēja arī paziņas

Maskavā Madara palika pie viena paziņa paziņas — miliča, viņa dzīvoklis bija tikai ar paklājiem. Arī pie sienas, visās dimensijās. Un viņš visu laiku staigāja pa māju bruņu vestē, tāds ļoti kolorīts cilvēks.

Toties Mongolijā, kur strādāja brīvprātīgo darbu rančo, naktsmājas nodrošināja darbavieta. Viņa cēlās septiņos no rīta un ziemas spelgonī tīrīja kūti. Pastrādājusi rančo, Madara  devās uz Mongolijas galvaspilsētu Ulanbatoru, pēc tam ar autobusu uz otru brīvprātīgo darbu, kur mācīja angļu valodu trim mongoļu sievietēm.

„Tas autobuss ir kā DPD [kurjerpasts], kur visi ienes zirga kājas, porcelānus un vēl nez ko, un tā eja ir nokrauta ar mantām, ka nevar tikt ārā. Tas autobuss piestāj kaut kur, un ārā ir -30 grādi un vajag iet pačurāt un, protams, krūmu tur nav, [ej] kaut kur tumsā, tramīgi skaties, lai autobuss neaizbrauc, jo nevari pateikt viņiem neko. Un tad tās pusdienu pauzes... Arī nezini, cik ilgi tās būs. Visu laiku viss jāvēro,” viņa uzbur ainu Mongolijas ikdienā.

Pēc Mongolijas Madara devās uz Ķīnu, kur mēneša laikā apskatīja Pekinu, Lielo Ķīnas mūri un citas vietas un pilsētas. Ar skūteri izbrauca cauri visai Vjetnamai — tur gandrīz katrā  mājā ir mini benzīntanks.

Pēc Vjetnamas bija Taizeme, Kambodža un Mjanma. Madara bija plānojusi doties uz Jaunzēlandi un gadu tur strādāt, bet visu mainīja negaidīts drauga apciemojums. „Es it kā neesmu tāda tipa meitene, kas brauc atpakaļ, romantisku jūtu vadīta. Es nekad neesmu neko tādu darījusi. Es esmu pasaules klaidonis. Tas bija man pārsteigums, ka šoreiz darīšu citādāk. Tad ... es tomēr esmu tipiskā meitene, kas brauc atpakaļ romantisku jūtu vadīta,” pati par sevi ir sapratusi Madara.

Madara ir atpakaļ Latvijā, viņai ir bakalaura grāds sabiedrības veselībā, piedzīvojumu pieredze un neziņa par to, kā dzīvot uz vietas. „Savā ziņā jau piedzīvojums ir mana komforta zona. Rutīna nav mana komforta zona, un šobrīd es cenšos saprast, ka nevar visu laiku dzīvot piedzīvojumā,” saka Madara.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti